9. turpinājums.
Sākums 19. marta numurā
Taisījāmies atjaunot Staļingradu
Šķiet, 1943. gada beigās pēkšņi saņēmām paziņojumu, ka tiekam mobilizēti sūtīšanai uz Staļingradu, kas pēc smagām kaujām tika atbrīvota no vāciešiem. Tur esot vajadzīgi strādnieki pilsētas atjaunošanai. Paziņojumus saņēmām tikai darbspējīgie latvieši, no Pievolgas izsūtītie vācieši un arī daži vietējie, kuri te bija nometināti jau trīsdesmitajos gados. Izmaksāja mums nopelnīto algu, iedeva produktus piecpadsmit dienām un lika būt gataviem kurā katrā brīdī kāpt kuterī. Gaidījām kādas divas dienas, bet kuteris neatnāca. Tad vietējā priekšniecība izdomāja, ka var taču mūs likt pie darba. Sēdāmies laivās ar visām savām līdzņemamām mantām un produktiem piecpadsmit dienām, atvadījāmies no piederīgajiem un braucām septiņus kilometrus uz leju,uz upes otru krastu, kur bija uzslietas dažas barakas un ziemā ieplānota mežacirte.Tur tad arī piebraukšot solītais kuteris, kas mūs paņemšot. Bet līdz tam lai mēs tur pastrādājam – taisām ceļus baļķu vešanai.
Norādītajā vietā ieradāmies un barakā iekārtojāmies ap pusdienas laiku. Pēc pusdienām vietējais meža meistars jau bija klāt un sūtīja darbā.Tā kā bijām norīkoti braukšanai uz Staļingradu, domājām, ka šis darbs būs bez algas, tāpēc centos no tā izvairīties. Kad meistars ienāca norīkot darbā, teicu, ka esmu slims. Tā paliku līdz vakaram barakā guļam. Vakarā, kad pārnāca strādājušie un paēdām vakariņas, atkal ienāca meistars un prasīja, kuri grib atpakaļ uz Artjuginu aizvest laivas, ar kurām bijām atbraukuši. Pieteicos arī es, domādams, ka tā vēl dabūšu satikt savējos.
Mūsu laivu karavānu (kādas desmit laivas, piesietas cita citai) jātnieks zirgā pa krastu uzvilka kādus divus kilometrus augstāk, nekā pretējā krastā atradās mūsu galamērķis Artjugina. To darīja, lai vieglāk būtu pārairēties divus kilometrus platajai upei, kurai tanī vietā straumes ātrums bija vismaz astoņi kilometri stundā. Visi šo laivu karavānas airētāji norunājām, ka nākamajā dienā nesteigsimies braukt atpakaļ. Izbrauksim tikai ar tādu aprēķinu, lai tur tiktu pēcpusdienā un mums nevajadzētu iet darbā. Taču nākamajā dienā ienāca viena no mūsu norunas dalībniecēm un teica, ka iecirkņa priekšnieks licis visiem laivu atbraucējiem tūlīt doties uz norīkoto vietu. Vairs neatminos, kāda iemesla dēļ, bet vēl gribēju aiziet pie viena netālu ciematā dzīvojoša drauga. Ejot pie viņa, uz ielas satikos ar pretī nākošu iecirkņa priekšnieku, visas mežsaimniecības direktoru, kurš bija atbraucis no rajona. Pēc atbildes uz manis padoto “Labrīt!” iecirkņa priekšnieks jautāja, kāpēc es eju uz pretējo pusi, bet neeju sēsties laivā, lai brauktu uz darbu. Direktora klātbūtne mani samulsināja, nesāku nekādas sarunas, vien pateicu, ka esmu slims, un gāju vien tālāk. “Nu tad ej uz slimnīcu!” atteica iecirkņa priekšnieks. Pārdomājis viņa sacīto, nolēmu tā darīt. Bet nu man bija jādomā, ko teikt ārstei Verai Matvejevnai – kāda man ir kaite? Pēc laiciņa jau biju ārstes kabinetā un sūdzējos par caureju. Biju dzirdējis, ka ar sūdzībām par šādu kaiti viens otrs, arī vietējie, slimnīcā bija atpūties trīs dienas. Ārste manā un medicīnas māsas klātbūtnē izteica savas domas, kā mani ārstēt. Pusdienās un vakariņās došot tikai tēju, un nosauca arī kādas zāles, kuras vajadzēs slimnīcā lietot. Vēl ārste lika man aiziet uz mājām un paņemt spilvenu. Mājās pārnācis, tūlīt mātei palīdzēju nomizot kartupeļus, lai pēc iespējas ātrāk tos izvārītu, sastampātu un sajauktu ar ieskābētiem kāpostiem. Gribēju pieēst pilnu vēderu, jo slimnīcā pusdienā un vakarā man taču dos tikai tēju.
Paldies ārstei Verai Matvejevai
Kad atgriezos slimnīcā, drīz medicīnas māsa man atnesa puslitra metāla krūzi, pilnu ar kaut kādu zaļu šķidrumu, kuru vajagot izdzert. Sapratu, ka tās ir zāles, kas iztīrīs manus iekšējos barības glabātājus. Domāju – to taču nedrīkst darīt, jo tad jau tiks izvadīts ārā viss manis apēstais kartupeļu–kāpostu biezenis. Cerēju, ka māsa izies un es kaut kā likvidēšu krūzes saturu. Taču viņa apsēdās uz taburetes un sacīja, ka ātrāk neaiziešot, kamēr es nebūšot krūzi izdzēris. Biju spiests izdzert visu. Taču paredzētā iešana uz tualeti arī izpalika. Nākamajās ārstes aptaujās vienmēr teicu, ka man “paliek labāk”. Un tā es trīs dienas nogulēju, pareizāk sakot, atpūtos vietējā slimnīcā.
Kādam vietējam, kurš arī ar tādu pašu “slimību” atradās slimnīcā, ārste bija likusi, lai viņš tualetē atstāto saturu attiecīgā traukā atstāj apskatīšanai. “Slimnieks”, sapratis, ka tas nemaz neliecinātu par minēto slimību, sāka saturu atšķaidīt ar ūdeni. Bet šo blēdīšanos atklāja, un “slimnieks” uzreiz no slimnīcas izrakstīts. Man laimējās – saturu rādīt nevajadzēja.
Artjuginas ārste Vera Matvejevna bija izsūtīta no Ļeņingradas 1937. gadā. Viņas vīrs bija staļiniskajās represijās nošauts. Pati, liekas, pārdzīvotā iespaidā bija kļuvusi ļoti nervoza. Gandrīz nepārtraukti smēķēja stipro tabaku, vienmēr rokā vai mutē bija pašas tīta tā saucamā kazaskāja, kas tika smēķēta arī slimnieku pieņemšanas kabinetā. Liekas, tas bija 1957. gadā, kad viņa otrreiz krita nežēlastībā – tika atlaista no darba, un tika pavēlēts nemainīt dzīvesvietu. Cik sapratām, par to viņai bija “jāpateicas” nesen atsūtītai jaunai, dedzīgai komjaunietei – medicīnas māsai. Vera Matvejevna viņai bija kaut ko valdībai nevēlamu pateikusi, bet šī to paziņojusi attiecīgām iestādēm. Vera Matvejevna, liekas, aiz cilvēcīgas līdzjūtības mūsu tautiešus, kuriem smagajos meža darbos spēki no nepilnīgas barības bija izsīkuši, ne reizi vien uz dažām dienām paturēja slimnīcā atpūsties.
Suņa ādas kažoki sanāca raibi
Šo trīs dienu laikā, kuras es pavadīju slimnīcā, tā arī kuteris ar baržām nebija atbraucis. Tie, kas bija norīkoti braukšanai uz Staļingradu, vēl aizvien strādāja meža darbos. Gāju pie sava priekšnieka – tirdzniecības bāzes vadītāja Makovecka. Prasīju, ko man darīt? Viņš uzņēmās uz sevi risku un sacīja, lai nākot atpakaļ strādāt pie viņa. Tas izrādījās pareizs lēmums, jo nez kāda iemesla dēļ mūsu grupu uz Staļingradu tā arī neaizveda. Vēlāk runāja, ka tur pilsētas atjaunošanā nodarbināti vācu karagūstekņi un valdība nolēmusi no Sibīrijas strādniekus nevest.
Jāatzīst, ka savam priekšniekam Makoveckim es esmu daudz pateicības parādā. Vispirms jau par to, ka 1943. gada pavasarī, pēc dažu nedēļu nodzīvošanas kopējā barakā, viņš ierādīja mums dzīvokli atsevišķā mājiņā pie noliktavām. Šad tad Makoveckis izrakstīja kādu kilogramu biezpiena vai ko citu. Jaunākajam brālim Arvīdam, kam tolaik bija 14 gadi, sagādāja piemērotākus, vieglākus darbus. Viņa uzdevums, piemēram, bija apkopt divus zirgus. Taču Arvīds skaitījās pilntiesīgs strādnieks un varēja saņemt uz kartītēm pilnu produktu devu. Māsu Veltu viņš rudenī, pēc lauku darbu beigām, pieņēma pie sevis kā kalponi – bērnu aukli, jo Makovecka ģimenē bija kādi četri mazgadīgi bērni. Galvenais jau bija tas, ka Velta tur bija labi paēdusi, bet pāri palikušo ēdienu atnesa mums.
Karstās, īsās Sibīrijas vasaras dienās un naktīs kā cilvēkus, tā arī lopus mocīja odu un knišļu bari. Lopi glābās dūmos, kas radās, dedzinot siekstas. Cilvēki speciāli izgatavoja “rūķu cepures”, kuru priekšpusē, lai varētu redzēt, bija piestiprināts no zirga astriem austs tīkliņš, apmēram puskvadrātmetra lielumā. Rokas sargājām vai nu cimdos, vai arī noziedām ar darvu, kuru vietējie iedzīvotāji ieguva, kraujas nogāzē izraktās bedrēs dedzinot bērza tāsi.
Artjuginā, šķiet, nebija neviena, kas septiņu mēnešu garajā ziemā nebūtu apsaldējies. Mūsu skrandainās drēbes nevarēja ķermeni no sala pasargāt. Bija apsaldētas sejas, rokas vai kājas. Lielākais sals, ko tur piedzīvojām, bija -53°.
Kažoki un cimdi tika šūti no izģērētas suņa ādas. Šuva tā, lai vilna būtu ārpusē, jo tad tā labāk sargāja no aukstuma. Sibīrijas suņi laikas bija dažādās krāsās, un līdz ar to kažoki sanāca raibu raibie.
Lai spētu izpildīt dienas normu un saņemtu paredzēto maizes devu, meža cirtējiem, pareizāk gan sakot – cirtējām (jo visi vīrieši bija nodarbināti baļķu vešanā) vajadzēja daudz spēka un izturības.
Nomira trūkumā un aukstumā
Katru gadu no jauna atkārtojās tie paši sezonas darbi. Ziema mežā, bet vasara uz ūdeņiem, baļķus pludinot. Vēlāk dažas latvietes jau tika strādāt par pavārēm ēdnīcā, par veikalniecēm, koku pieņēmējām lejas krautuvē. Jaunākās, kas Latvijā bija pabeigušas tikai četras klases, iemācījušās krievu valodu, strādāja kantoros grāmatvedībā. Izsūtītais Imants Piziks, kas Latvijā bija beidzis sešas klases, pakāpeniski tika paaugstināts līdz meža meistaram. Viņš apprecējās ar krievieti un pēc mūsu atbrīvošanas bija vienīgais latvietis, kurš palika dzīvot Sibīrijā. 1977. gadā, kad es, tolaik jau dzīvodams Ūziņos, biju aizbraucis uz Sibīriju, satiku Imantu. Viņš tad jau bija direktors vienā mežsaimniecībā.
Pirmajos izsūtījuma gados nepietiekamā uztura dēļ daži novārga tik tālu, ka aizgāja mūžībā. Viņu vidū Briekmaņu mamma un meita. Mātei bija ap četrdesmit, meitai nebija vēl divdesmit. Palika desmit gadus vecs dēls Otis. 1946. gadā viņu kā bērnu – bāreni aizveda uz Latviju. Par viņa likteni vairāk neko nezinu. Līdzīgos apstākļos vēl spēka gados mira arī Rudzīšu mamma. Palika divas meitas un dēls – pusaudži.
Sibīrijā svinēja uzvaru karā
Cīnoties ziemā ar salu un vasarā ar odu un knišļu bariem, bet cauru gadu ar vēlēšanos labāk paēst, pienāca 1945. gada 9. maijs. Tā bija saulaina diena. Visi jau bijām savos ikdienas darbos, kad priekšnieki bija saklausījuši no radiouztvērējiem (tiem bija diezgan nolietotas baterijas), ka, lūk, karš ir beidzies un ka ir Uzvaras dienas svētki, kad nav jāstrādā. Steidzīgi visi tika apziņoti, un strādājošie atgriezās mājās. Uzģērbām savas labākās drēbes, kādas vēl katram bija saglabājušās, un kopā ar vietējiem pulcējāmies Artjuginas centrā uz mītiņu. Runāja dedzīgie komjaunieši un vadošie partijnieki. Frontei vairs nederīgie, ievainojumu dēļ jau agrāk no kara pārnākušie ievainotie (kādi seši vai septiņi cilvēki) stāvēja rindā un ar medību bisēm salutēja šim lielajam notikumam par godu. Visi cilvēki priecājās – dejoja, dziedāja. Daudzi cerēja drīz tikties ar savējiem, kuri bija frontē un no kuriem vēl nesen bija saņēmuši vēstules. Cerēja arī tie, kuriem bija paziņots, ka tuvinieks pazudis bez vēsts. Viņi cerēja uz to, ka piederīgais ir nokļuvis vācu gūstā un atgriezīsies. Raudāja tie cilvēki, kuri bija saņēmuši ziņu, ka viņu karā iesauktais tuvinieks ir kritis. Priecājāmies arī mēs – latvieši un trīs ebreju ģimenes no Liepājas, kuras bija reizē ar mums izsūtītas un dzīvoja Artjuginā. Cerējām, ka drīz mūs atbrīvos no izsūtījuma un varēsim atgriezties Dzimtenē.
1945. gada 9. maijā neviens no mums nedomāja, ka nepilnie četri izsūtījumā nodzīvotie gadi ir tikai ceturtā daļa no tā laika, kas būs mums jānodzīvo Sibīrijā.
Ebrejus Vestermaņus izsūtīja divreiz
Tāpat kā latviešiem, arī ebrejiem pēc apcietināšanas 1941. gada 14. jūnijā vīrieši tika nodalīti atsevišķi un nosūtīti uz lēģeriem, kuros izdzīvoja tikai neliela daļa. Atsevišķi nodalīts bija gan mūsu tēvs Rūdolfs Reihenbahs, gan arī Liepājas drēbnieks Vestermanis, kura sieva un divas meitas dzīvoja mums līdzās Artjuginā. Vēlāk uzzinājām, ka Rūdolfs Reihenbahs 1941. gada novembrī, tikai četrus mēnešus pēc apcietinājuma,Vjatlagā bija miris. Taču Liepājas drēbnieks Vestermanis laimīgā kārtā 1944.gada pavasarī no lēģera Vjatlagā atbrīvojās, atbrauca dzīvot pie ģimenes Artjuginā. Kā tas viņam izdevās, palika noslēpums. Noslēpums palika arī viņa atlidošana no Krasnojarskas uz Bogučaniem ar lidmašīnu. Tajā laikā, piemēram, neviens kara invalīds, kas atgriezās no frontes, netika vests ar lidmašīnu. Viņi gaidīja, kad Jeņisejā un Angārā izies ledus, un tikai tad atgriezās savos ciemos ar kuteri vilktās baržās.
Vestermanis teica, ka īsu laiciņu bijis lēģerī kopā ar manu tēvu. Uz manu jautājumu, kā Vestermanis no lēģera izkļuva dzīvs, viņš atbildēja, ka par to esot jāpateicas viņa invaliditātei (slima kāja) un viņa specialitātei – drēbnieks. Visu ko šuvis lēģeru dažāda ranga priekšniekiem un pavāriem. Pavāri viņam atlīdzinājuši ar biezāku zupu vai kādu citu ēdamo. Lodziņš, pa kuru apcietinātie saņēmuši ēdienu, esot sienā bijis ļoti zemu, un pa to nav bijis iespējams pavāram redzēt apcietināto un apcietinātajam pavāru. Tādēļ, lai pavārs zinātu, ka pasniegtā bļodiņa ir Vestermaņa, viņam pirkstā vajadzēja būt skrodera uzpirkstenim.
Pēc vīra atgriešanās visa Vestermaņa ģimene dabūja komandantūras atļauju pārcelties dzīvot uz mūsu rajona pilsētu Bogučaniem. Drīz pēc kara beigām dzirdējām, ka Vestermaņi saņēmuši mūsu rajona augstākā priekšnieka Anjakina atļauju braukt atpakaļ uz Latviju. Nezinu neko pastāstīt par to, ar ko viņi Anjakinam pakalpoja vai cik viņam “iesmērēja”. Vēlāk uzzinājām, ka līdzīgi Latvijā atgriezušies vairāki izsūtītie. Nevaru arī pateikt, cik ilgi Vestermaņi Latvijā nodzīvoja, liekas, tikai dažas nedēļas. Tad viņus atkal apcietināja un izsūtīja atpakaļ uz Sibīriju, bet gan ne uz iepriekšējām nometinājuma vietām. Dzirdējām, ka Vestermaņi aizvesti tālāk uz ziemeļiem pa Jeņiseju. Par tālāko šīs ģimenes likteni neko nezinu.
Turpinājums nākamajā numurā
