Dosimies pavisam nelielā izbraukumā pa Jelgavas tuvējiem novadiem, jo parasti visi raujas tālos ceļos, kā nekā tur zāle zaļāka un saule siltāka. Tomēr dažreiz nenāk par ļaunu paskatīties arī, kas interesants tepat pie mājām. Un, kā vēsta paruna, iemīlēt var tikai to, ko iepazīst.
Pie Langervaldes aļņa
Ceļu sākam pie Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas torņa. Braucot pa Garozas ielu, nolemjam piestāt un apsvecināties ar Jelgavas alni, kurš mājvietu atradis Langervaldes parkā. Prieks,ka mūsdienās par parku rūpējas, un to atkal iemīlējuši jelgavnieki. Mākslinieks, gleznotājs, pedagogs un ugunsdzēsējs Aleksandrs Strekavins savā piezīmju burtnīcā “Par seno Jelgavu” rakstījis, ka 20. gadsimta sākumā Langervaldes parks, agrākais Šēdiņa krogs, pie Garozas ceļa bijusi populāra jelgavnieku atpūtas vieta. Uz parku no Jelgavas varēja nokļūt ar mazu tvaikonīti “Huelva”, kura piestātne atradās pie kādreizējā Langervaldes meža spirta brūža – kilometra attālumā no parka. Langervaldes parkā bijusi mūzikas estrāde,lapenes, soli, galdi, šūpoles. Tur bieži rīkotas zaļumballes un svētdienās spēlējusi Valdmaņa kapella.
Tālāk ceļš garām pagriezienam uz Ānes muižu ved mūs uz Teteli. Iegriežam pa celiņu uz Teteles pamatskolu, un šeit skatam paveras Lielupe, bet tās krastā Teteles tornītis. Tas ir pēdējais arhitektūras un vēstures liecinieks no kādreiz majestātiskā muižas kompleksa, ko historisma stilā savām vajadzībām cēluši baroni Bēri. Tornītis celts 19.gadsimta otrajā pusē kā mākslīgu pilsdrupu skatu tornis medību vajadzībām. No vēsturiskā muižas parka saglabājušās apmēram 20 dažādas koku sugas, kas sasniegušas ievērojamu vecumu, tostarp, diviem ir piešķirts dižkoku statuss.
Miežu kafija karavīriem
Ceļā uz Iecavas pusi, pakalniņā slejas Vareļu piemineklis. Tas veltīts Latvijas Kara skolas 14 kritušajiem kadetiem cīņās pret Bermonta karaspēku 1919. gada novembrī. Pieminekļa autors ir Gunārs Heimanis. Godinot 14 bojā gājušo kadetu piemiņu, ik gadu Kara skolā 1. decembrī notika īpašs piemiņas pasākums – “Melnās kafijas vakars”. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šo tradīciju turpina Nacionālā aizsardzības akadēmija. Vakars radies, jo, kad 1919. gada novembra beigās vairāk nekā 230 kadeti saņēma pavēli doties atpakaļ uz Rīgu un 1. decembrī uzsākt mācības Kara skolā, pirmajās vakariņās pēc atgriešanās viņiem uz galda bija tikai rupjmaize, marmelāde un miežu kafija.
Pārbraucot Velnagrāvim, kurš izrakts 19.gadsimta beigās un savieno Iecavas un Garozas upes, var iegriezt pa kreisi un aizbraukt līdz Garozas pamatskolai, pie kuras aug viens no lielākajiem ozoliem Ozolnieku novadā – Senču ozols. Tā augstums ir 16 metri, bet stumbra apkārtmērs – 6,7 metri. No 20. gs. sākuma līdz 2. pasaules karam pie ozola bijusi zaļumbaļļu vieta un muzikanti sēdējuši ozolā speciāli iekārtotā platformā. Arī pati pamatskolas ēka, lēmums par kuras būvniecību pieņemts 1924. gadā, ir intereses cienīga.
Ceļš pa labi aiz Velnagrāvja ved uz Latvijas Valsts 1. prezidenta dzimtas mājām “Auči”. Ēka, kas celta 20. gs. 30. gados, kopš 1995. gada atkal pieder Čakstes dzimtai un to apdzīvo Čakstes ģimene. Atjaunotajā kalpu mājā 2018. gadā atklāta jauna ekspozīcija, kas modernā, laikmetīgā formātā vēsta par Latvijas Valsts pirmā prezidenta un viņa dzimtas likteņiem Latvijas vēstures un demokrātijas attīstības kontekstā.
Kā varēja būt Emburgā
Izciemojušies “Aučos”, laižam uz Emburgu, kas dokumentos pirmoreiz minēta 17.gadsimtā kā Kurzemes un Zemgales hercoga īpašums, lai arī pati Emburgas pils, iespējams, celta jau 15.gadsimtā. Hercoga Jēkaba laikā Emburga bija ievērojams saimnieciskais centrs. Tagad šeit varam tik uzkāpt Emburgas pilskalnā un iedomāties, kā viss varēja būt izskatījies. Emburgas pils bijusi ordeņa palīgpils vai vasaļa dzīvesvieta. Par viduslaiku mūra pils esamību liecina 1661. gadā tapušais J.R.Šturna zīmējums, kurā Emburgas pils zīmēta skatā no Lielupes pretējā krasta. Pils attēlota kā gotikas stilam raksturīga ēka. Vēl viena seno laiku liecība ir Salgales baznīcas drupas. Salgales luterāņu baznīca celta 18. gadsimta sākumā par hercoga Ferdinanda līdzekļiem. Baznīcas zvanu tornis būvēts 1866. gadā. Salgales baznīcu Otrā pasaules kara laikā, 1944. gadā sagrāva sarkanarmiešu artilērija, jo vācu karavīri pie baznīcas bija ierīkojuši ierakumus. Daļa baznīcas interjera tika saglābta un pārvesta uz Rundāles pils muzeju. Interesanti- pēdējos gados drupas kļuvušas par vienu no Top laulību ceremoniju vietām Latvijā.
Tepat, ceļa malā, kā skaists, balts pasaku namiņš slejas Salgales (Emburgas) jaunā evanģēliski luteriskā baznīca, kas durvis vērusi 2003. gadā. Šīs baznīcas celšanas iniciators, līdzekļu devējs, projektētājs un īstenotājs ir Ilgvars Silgailis.
Maršala štābs muižā
Tālāk ceļš mūs ved nedaudz atpakaļ, lai pāri Lielupes tiltam iebrauktu Staļģenē. Apdzīvotā vieta izveidojusies pie bijušās Staļģenes muižas (Stalgen) centra, izaugusi pēckara gados kā kopsaimniecības “Staļģene” ciemats. Interesanti, ka Staļģenes muižā 1812. gada kara laikā atradās Francijas maršala Žaka Makdonalda štābs. Pati muiža veidojusies 16. gadsimtā kā Kurzemes un Zemgales hercoga domēne. Pašreizējais muižas komplekss veidojies 18. gadsimta beigās, muižas pils celta 1797. gadā klasicisma stilā pēc arhitekta Severina Jensena projekta, pie tās ierīkots parks. No 1866. gada muiža piederēja baronu fon Reepenaku dzimtai. 1921. gadā muižas pils pielāgota Staļģenes pamatskolas vajadzībām. Līdz mūsdienām saglabājusies muižas kungu māja, kalpu māja un parks.
Pils pagraba telpās mājvietu radis Jaunsvirlaukas pagasta novadpētniecības muzejs. Kalpu ēka pārbūvēta, un tajā atrodas Jaunsvirlaukas pagasta kultūras centrs “Līdumi” un tūrisma informācijas centrs. Projektā “Tūrisms kopā” Staļģenes muižas parkā ir izveidota gadskārtu un svinību vieta apkārt ugunskuram. Astoņi laukakmeņi ar zīmju gravējumu simbolizē četrus gadalaikus: vasara (sējas/ziedu un siena/lapu laiks), rudens (viršu un veļu laiks), ziema (ledus un sala laiks), pavasaris (sērsnu un sulu laiks). Netālu no gadskārtu un svinību vietas ar skatu uz Lielupi Staļģenē ir uzstādīts simbolisks fotorāmis. Tas kalpo kā vienojošs elements katrā no sešām projektā iesaistīto novadu pašvaldībām: Olaines, Ozolnieku, Jelgavas, Ķekavas, Babītes un Mārupes novadiem.
Esam izciemojušies, izstaigājušies, laiks doties mājup. Var braukt atpakaļ tāpat, kā atbraucām, bet mēs izvēlamies ceļu, kur vēl šo to varētu apskatīt.
Ceļa Staļģene – Jelgava kreisajā pusē ir norāde uz Dzintara Kapelu. Tā ir Staļģenes Sv.Jaunavas Marijas luteriskā baznīca jeb tautā saukta par Dzintara kapelu. Nelielais dievnams ir tapis 1998. gadā par Vācijā saziedotiem līdzekļiem un tā altāri rotā dzintara krusts, kas veidots no 3001 dzintara gabaliņa. Turklāt Latvijā darinātais baznīcas zvans pavisam nejauši atrasts senu preču veikaliņā Vācijā, no kurienes tad arī atceļojis uz Šauvām.
Šīs baznīcas vārds saistās ar Joahimu Zīgeristu, Vācijas žurnālistu un politiķi, kas kādu laiku darbojās arī Latvijas politikā kā LNNK, vēlāk Tautas kustības “Latvijai” līderis un 5. Saeimas deputāts (1993–1995). Zīgerista tēvs Ludvigs Šmits pirmās brīvvalsts laikā bija agronoms, bet Otrā pasaules kara gados dienēja latviešu leģionā un vēlāk nonāca Vācijā. Pēc neatkarības atjaunošanas Zīgerists atguva tēva īpašumu Jaunsvirlaukas pagastā Zemgalē, kur uzbūvēja arī nelielu baznīcu.
Pirms Vircavas upes Mežciemā var apstāties un pāriet upi kājām pa vēsturisko 1929. gadā celto tiltu. Tagad, kad uzcelts jaunais tilts, vecais atjaunots un izveidots kā gājēju tilts.
Cienot un mīlot savu zemi, piestājam arī Jelgavas Meža kapos, lai noliktu svecītes pie pieminekļa Brīvības cīnītājiem. Te atdusas Jelgavas atbrīvotāji no Bermonta karaspēka. Aiz pieminekļa izvietotas stēlas ar varoņu vārdiem.
Šķiet, ka nekur tālu neesam bijuši, bet tomēr redzēts, uzzināts tik daudz, būs gan ko pārdomāt, gan citiem pastāstīt.
