Daiga Granāte ir režisore un kultūras dzīves organizatore. Viņa ir gandarīta strādāt ar Jelgavas novada ļaudīm un par dzīves galveno vērtību uzskata labas attiecības starp cilvēkiem.
– Kāds ir jūsu ceļš līdz Līvbērzes kultūras darba vadītājas vietai?
Līvbērzē esmu pavisam nesena ienācēja, sāku strādāt šeit pirms sešiem ar pusi gadiem. Tādēļ Inas Lastoveckas grāmata “Labo ļaužu pusē”, kurā stāstīts par Līvbērzes pagasta vēsturi, ir man pirmā rokasgrāmata. Mums ir 12 aktīvi pašdarbnieku kolektīvi, uz kuriem pa kādam dalībniekam brauc arī no kaimiņiem – Bērzes, Jaunbērzes un Jelgavas. Cilvēki ir sirsnīgi un darboties griboši, un tas rada prieku.
Arī es pati braucu šurp no Auces, kur ir mana dzīves vieta. Braukāšana nesagādā nekādas problēmas, jo ceļš uz darbu un mājām ir ļoti vērtīgs- nepilnas stundas laikā es varu sakārtot domas un padomāt, kā darīt labāk.
Profesionālās darba gaitas sāku Auces kultūras namā kā mākslinieciskā darba vadītāja, sekoja darbs Lauktehnikas arodbiedrības klubā līdz Lauktehnikas likvidācijai, tad sešpadsmit gadus strādāju Bēnes kultūras namā . Dzīve sagriezās, un man radās darba iespējas Francijā, kur es aizbraucu strādāt par saimniecības daļas vadītāju. Tā bija fantastiska pieredze, iespēja redzēt pasauli, kas iedeva citu skatījumu uz dzīvi. Kad atgriezos Latvijā, Dzintra Zimaiša piedāvāja darbu šajā kultūras namā, kur sāku kā mākslinieciskās daļas vadītāja.
– Kā cilvēks no kultūras vides Latvijā kļūst par saimniecības daļas vadītāju Francijā?
Radās tāda iespēja, un es to izmantoju. Trīs gadus es strādāju pie vācu miljonāres. Viņai bija māja kalnā ar lielu dārzu netālu no Saint Maximas, mēs lidojām uz Nicu un braucām uz Saint Tropēzu. Viņai ļoti patika Latvija un latvieši – inteliģenti, čakli un uzticami-, taču tur strādāja arī francūzis, polis un marokānis. Man bija interesanti redzēt citas tautības un saprast viņu domas.
Karolina bija vācu ebrejiete, ļoti gudra, un mūsu satiksme bija interesanta. Es varu teikt lielu paldies par sarunām, kas mums bijušas. Viņa mācēja deviņas valodas, jo reiz vecmamma bija teikusi tā : “ Meitiņ, mācies valodas, tā ir tava dzīves bagātība!” Arī mēs viena otru mācījām – es viņai krievu, bet viņa man vācu valodu.
Kopā pavadītais laiks bija ļoti interesants. Ko tik mēs nedarījām, piemēram, ķērām čūskas un barojām ar tām vistas. Man bija ļoti bail no čūskām, viņa teica, ka jānoveļ akmens, tad jāķer tās ar cimdiem rokās un jābāž kulē. Kad ieraudzījām zem akmens pirmo balto pļavas čūsku mudžekli, bļāvām abas. Bet, kad sākām meklēt nākamās, iegājām tīri vai azartā. Kā vistas tās čūskas ēda, trakas palikdamas! Vēl viņai bija 280 kaķi (manā darba laikā to skaits bija pieaudzis līdz 340), kuriem bija mājas daudzos stāvos un voljērs, kurā tie dzīvoja. Bija dažādas šķirnes, pat tādas, ko nebiju savā dzīvē redzējusi. Un kādas tik receptes es nepārvedu mājās!
Darbs bija ik pa trim mēnešiem, un tad trīs mēnešiem vajadzēja būt brīviem. Karolinai ļoti patika būt kopā ar latvieti, mani brīvie mēneši saruka. Mēs dzīvojām kā ģimene, man bija pašai sava mājiņa. Iespējams, būtu strādājusi vēl ilgāk, bet darba grafika dēļ aizvien mazāk redzējos ar savu ģimeni un vecākiem. Mēs atšķīrāmies ar to, ka man nauda nav tik svarīga, cik savi cilvēki. Viņa bija ļoti pārsteigta par to, ka man nauda nav dzīvē galvenais. Es domāju tā, ja man ir galva, divas rokas un kājas, es to naudu tāpat –agrāk vai vēlāk –nopelnīšu. Joprojām uzturam draudzīgas attiecības, laiku pa laikam apsveicam viena otru un apmaināmies ar informāciju.
– Kas tad dzīvē ir galvenais?
Tā ir laba saprašanās ar cilvēku, savstarpējās attiecības. Sirsnība, mīlestība, iecietība un spēja saprast otru, bet sapratne jau nāk tikai ar gadiem. Protams, mēs esam dažādi, katrs audzis citādāk un katram savas domas. Kādreiz man bija ļoti grūti pieņemt, gribējās pierādīt savu taisnību, bet tagad es daudz ko vieglāk pieņemu tā, kā ir.
Taču arī tas ir bijis svarīgs posms, jo, cīnoties par savu taisnību, kaut kas mainās. Cilvēkam dzīvē ik pa laikam ir nepieciešamas pārmaiņas, jo tās atjauno gan domāšanu, gan dod jaunas iespējas un emocijas. Visas pārmaiņas ir tikai uz labu, lai kādas tās būtu.
Man ļoti patīk strādāt Jelgavas novadā, jo šeit ir kārtība un skaidrība. Jā, ir vairāk dokumentācijas, bet es saprotu, kādēļ to vajag. Esmu savā vietā un esmu ļoti gandarīta. Ir labi cilvēki un kolektīvu vadītāji, atliek tikai strādāt. Līvbērzē ir fantastiska pārvaldes vadītāja, kura tiešām domā un strādā saviem ļaudīm. Arī kultūras ziņā saprotoša un pretimnākoša. Ir viegli strādāt Jelgavas novada kultūras pārvaldes un kultūras darbinieku kolektīvā.
– Ko cilvēkiem, kas dzīvo ārpus pilsētas, nozīmē līdzdalība pašdarbības kolektīvos?
Tā ir īpaša kolektīvu būšana. Laukos kolektīvi ir stipri un saliedēti. Cilvēki nāk ar savām idejām, ziediem un cienastiem. Viņiem ir svarīgi iziet no mājas un būt cilvēkos. Tā ir arī vajadzība būt noderīgam un piederīgam, jo katram ir skaidrs, ka kolektīvs bez viņa nesanāk. Pašdarbnieki šobrīd ir diezgan sašutuši par ilgo pauzi, ko esam spiesti ieturēt. Viņiem trūkst kopā nākšanas, mēģinājumu, koncertu un pat skates.
– Tad tomēr mēs, latvieši – viensētnieki, bez cilvēkiem nevaram?
Tā ir. Uz Latvijas simtgadi atzīmējām arī Līvbērzes sadraudzīgās latviešu biedrības “Dziesmu kronis” jubileju, kas šeit dibināta jau pirms simt piecdesmit gadiem. Tātad pat tajā laikā cilvēki nāca kājām un brauca ar zirgiem ārā no laukiem, lai būtu kopā. Netālajā Vainagkrogā jau tad tika spēlēts un dziedāts, rādīts teātris.
– Kā jums šķiet, ko tāda kulturāla kopā būšana dod cilvēkam?
Tā ir komunikācija, sirds bagātināšana, sevis pilnveidošana, ko cilvēks viens nevar gūt. Es varu vienatnē adīt, tamborēt, lasīt, bet ar ko es dalīšos, ja nebūšu sabiedrībā un nesatikšos ar cilvēkiem, kurus arī tas interesē? Tas mums vajadzīgs jau no senseniem laikiem.
Man prieks, ka cilvēki pamazām pārceļas atpakaļ uz laukiem. Par citām vietām man grūti teikt, bet šeit to ļoti labi var manīt. Līvbērzē visi dzīvokļi ir pilni, tiek būvētas mājas, cilvēki atgriežas, taču atrast jaunus dalībniekus kolektīviem nav nemaz tik viegli. Līvbērze ir kā Jelgavas guļamvagons, liela daļa iedzīvotāju strādā pilsētā, un tāpēc viņus ir grūti apzināt.
Taču nākotne mums ir, jo bērnudārza mazās grupiņas ir pilnas ar bērniem, un pamazām kopā ar vecākiem viņi sāk nākt uz pasākumiem. Mēs rīkojam balles, svinam Valsts svētkus, Jāņus un pagasta svētkos bērniem organizējam putu ballītes. Cerams, ka jaunienācēji ieraudzīs kultūru un pamazām veidosies jauni pašdarbnieki.
– Jums ir viena no senākajām pagasta svētku tradīcijām Jelgavas novadā, pastāstiet par to!
Šogad pagasta svētki mums būtu piecpadsmito reizi pēc kārtas, bet tie droši vien ies secen. Tomēr ceram, ka varbūt izdosies organizēt plašāku Tēva dienas pasākumu septembrī.
Pagasta svētkos kultūra ar sportu iet roku rokā. Sākumā bija tikai sporta svētki, bet ar katru gadu liekam klāt aizvien vairāk kultūras. Aicinām orķestri gājienam, kas tiešām ir liels un dižs, izejam goda apli pa Bērzu ielu līdz estrādei. Notiek arī individuālās sporta aktivitātes dažādiem vecumiem un interesēm, radošās darbnīcas, konkursi, teatralizētas izrādes bērniem un pieaugušajiem, apbalvošana un, protams, svētku balle. Pagasta pārvaldniece ir izveidojusi darba grupu, visi nākam kopā ar savām idejām – gan kultūras nams, gan skola un citas iestādes. Tāpēc jau mums tik labi sanāk! Viens cilvēks nevarētu visu tik daudzpusīgi izveidot. Vairākus gadus pēc kārtas mums bija kūku konkurss, bija gadījums, kad fantastisku kūku izcepa vīrietis- sportists. Tā mums dažādas interesantas atklāsmes rodas.
– Kādam ir jābūt labam kultūras vadītājam laukos?
Ir jābūt iejūtīgam, viņš nevar strikti pieprasīt. Ar katru ir jāparunā, domāju, ka pilsētā diez vai to dara. Laukos vērtība ir cilvēks, un no tā arī izriet viss pārējais. Sarunas, pretimnākšana un saprašanās.
– Kā kļuvāt par režisori?
Mana specializācija ir masu pasākumu režisors. Mācījos tehnikumā, kur bija ļoti spēcīgi pedagogi, gribēju stāties arī konservatorijā, bet tas nepiepildījās. Man nenāca prātā, ka kādreiz būšu teātra režisors, es esmu kultūras darbinieks, un man tas patīk.
Kad, strādājot Bēnē, meklēju dejotājus, uzrunāju vienu sportisku puisi, bet viņš man atbildēja – nē, dejot es neiešu, bet, ja tu mani aicinātu spēlēt teātri, tad gan es nāktu! Ap divtūkstošo gadu atnāca ziņa, ka Lūcija Ņefedova un Haralds Ulmanis rīko kursus režisoriem, es pieteicos uz abiem, un pamazām sākām iestudēt izrādes. Vēlāk arī Penkules teātrī iestudējām vairākas izrādes – tas bija perspektīvs kolektīvs ar visu vecumu aktieriem.
Kad atnācu uz Līvbērzi, te bija četri cilvēki, kas bija gatavi spēlēt teātri, tagad mēs esam trīspadsmit. Šobrīd pamazām ķeramies klāt pie jauna materiāla – “Jaunā limuzīna” pēc Māras Svīres darba motīviem. Šī izrāde būs gan kino, gan teātris. Dažādas ainas nofilmēsim un projicēsim gan uz lielā, gan uz fona ekrāna, piemēram, braucienu uz pilsētu, siena un kartupeļu talkas. Būs pārsteigumi izrādē, bet par tiem pašlaik nedrīkst runāt. Vasarā sāksim filmēšanu, lai rudenī varam sākt strādāt ar dramaturģisko materiālu.
– Kino kopā ar teātri šķiet pavisam jauna tendence amatieru teātra pasaulē.
Es tiešām nezinu, kā to vērtēs skatītāji, bet mums būs kaut kas citādāks. Šai idejai mani pamudināja izrāde “Sprīdītis”, kurā biju sakombinējusi divu autoru darbus. Viens no tiem bija ārzemju latvieša Ulda Siliņa darbs par Sprīdīša atgriešanos mājās pēc divdesmit gadiem, ko saliku kopā ar Brigaderes darba fragmentu par to, kā Sprīdītis aiziet pasaulē. Kad ar izrādi viesojāmies Staļģenē, man teica, ka pilna zāle sanākusi tādēļ, ka mums ir kaut kas citādāks. Tādēļ arī šo nākamo izrādi gribas inovatīvu.
“Sprīdīti” mēs izrādījām visā Latvijā astoņpadsmit reizes, “Kaislīgajiem rododendriem” bija trīspadsmit izrādes. Tas laiks, kad plūcam savu darbu augļus un braukājam ar izrādēm, ir vasara. Cerams, ka šogad izdosies izrādīt Alunānu, ko iestudējām pagājušajā gadā.
– Vai pati arī esat spēlējusi teātri?
Pašdarbniece esmu bijusi jau no 5 gadu vecuma, sākumā baleta pulciņā un tad visu vecumu deju kolektīvu grupās.
Skolas laikā es biju daiļlasītāja, mani mācīja skaļi, skaidri visu izrunāt. Kur tik vajadzēja, es visur uzstājos un runāju. Pirmajā maijā biju tas bļauris, kas bez mikrofona izbļāva: “Lai dzīvo!” Taču tas mani arī ir sabojājis, jo tāda daiļa runāšana neder skatuvei. Tādēļ spēlēts ir diezgan maz. Pirmā loma bija pie Lūcijas lugā “Astoņas mīlošas sievietes”, kur mums, topošajiem režisoriem, bija kā aktieriem jāiejūtas lomā. Tā bija ļoti vērtīga pieredze.
Režisoram ir svarīga iedziļināšanās, arī Valdis Lūriņš mums tagad māca, ka ir dziļi, dziļi jārok un jāatrod tēlam sakne, tikai tad to var apaudzēt ar visu pārējo. No tā arī veidojas izrādes dabīgums.
– Kas jums patīk režisora darbā?
Man interesants ir tas process, kā cilvēki pieņem citas personības domāšanu, darbības un atklāsmes. Vai tieši pretēji –nepieņem, un tad man ir jādomā, kā to panākt. Tas ir izaicinājums, un, kad sanāk, tad ir bezgala liels gandarījums. Gadās, ka neizdodas, un tad mums palīdz video kamera. Radošā procesa sākums ir grūts, ir daudz jāmācās, bet, kad tiekam līdz skatuvei, tad ir interesanti visiem. Kad iestudējām Alunānu vai Rutku tēvu, aktieri sūdzējās, ka valoda ir ļoti piņķerīga un grūta, ka neviens vairs tā nerunā. Taču vēlāk es klausos, kā viņi ikdienā runā ar tēlu vārdiem, tātad ir bagātinājuši sevi. Cilvēks ar katru reizi sevi bagātina, jo apaug ar jauniem tēliem, iemācās kaut ko jaunu. Man šķiet, ka tas ir katra cilvēka uzdevums – pilnveidot un bagātināt sevi un dalīties ar citiem.
