Valsts probācijas dienests Latvijā radīts, lai sekmētu noziedzības novēršanu valstī, nodrošinātu sabiedrībā izciešamo sodu kvalitatīvu izpildi un koordināciju un atslogotu pārējo tiesību aizsardzības iestāžu darbu. Kā darbs dienestā norisinājies “Covid-19” dēļ izsludinātās ārkārtas situācijas laikā un kādas ir atšķirības ar periodu pirms tam, sarunā ar “Ziņām” stāsta Valsts probācijas dienesta Zemgales reģiona teritoriālās struktūrvienības Jelgavas 1.nodaļas vadītāja Kristīne Gorlanova un Jelgavas 2.nodaļas vadītājs Ivars Ozoliņš. Zemgales reģiona teritoriālās struktūrvienības Jelgavas 1. un 2.nodaļas pārziņā ir Jelgavas pilsēta, kā arī Jelgavas, .Ozolnieku, Auces, Dobeles un Tērvetes novadi.
– Kā ārkārtas situācijas ierobežojumu laikā notiek darbs Probācijas dienestā?
Kristīne: Darba ikdiena pašlaik ir izmainījusies, bet jāteic, ka mēs esam tā valsts iestāde, kas turpināja pieņemt klientus arī klātienē, ievērojot visus noteiktos ierobežojumus un drošības pasākumus. Arī ārkārtas situācijas laikā mūs klātienē apmeklē aptuveni 50 cilvēku nedēļā. Tas, protams, ir mazāk, nekā bija iepriekš, jo samazināts darbs ar klientiem klātienē atsevišķām klientu kategorijām.
Ivars: Piemēram, augsta riska klients, kas pie mums iepriekš nāca trīs reizes mēnesī, pašlaik klātienē ierodas divas reizes, bet vienu reizi aizvietojam ar attālinātu sarunu.
– Cilvēkiem nereti mēdz būt stereotipisks priekšstats vai vispār nav zināšanu par Valsts probācijas dienesta darbu. Kādi ir jūsu darbības virzieni?
Ivars: Tas tiešām tā ir – lielākā daļa cilvēku nezina, ar ko nodarbojas dienests. No vienas puses, tas ir labi, jo apliecina, ka nekad nav bijusi tieša saskare ar to. Ja persona izdara noziedzīgu nodarījumu un prokuratūra vai tiesa piespriež viņam kādu soda veidu, viņš nonāk saskarē ar dienestu. Vienīgie soda veidi, ko mēs neizpildām, ir naudas sodi un brīvības atņemšana. Pārējie visi saistīti ar mums.
Kristīne: Dienestam ir vairākas funkcijas, bet viena no biežākajām ir piespiedu darba nodrošināšana.
Ivars: Piemēram, cilvēkam tiek noteikts simts stundu piespiedu darbs, un mēs esam tā institūcija, kas to noorganizē un kontrolē. Sazināmies ar iespējamo darba devēju un vienojamies par strādāšanu. Visbiežāk piespiedu darbs tiek veikts pašvaldībās, pagastos vai sadarbībā ar bezpeļņas organizācijām. Mēs arī mudinām arvien jaunas organizācijas izmantot šo iespēju, sadarboties ar dienestu darbaspēka piesaistīšanā.
– Iesaistīties var tikai biedrības?
Kristīne: Ir dažādi nosacījumi, kas var iesaistīties piespiedu darba nodrošināšanā. Tās var būt valstiskās organizācijas, nevalstiskās organizācijas un pašvaldības iestādes.
Ivars: Tātad tiek izveidots grafiks, pēc kura persona strādās, un mēs, nesazinoties ar darba devēju, pārbaudām, vai probācijas klients pilda noteiktos pienākumus grafikā noteiktajā laikā, vai neatrodas darba vietā alkohola reibumā.
– Vai daudz ir šo iestāžu un organizāciju, ar ko sadarbojaties?
Ivars: Visas mūsu nodaļu pārraudzības teritorijā esošo novadu pārvaldes sadarbojamies, piemēram, ar SIA “Zemgales Eko”, ar biedrībām “Tuvu”, “Svētelis” un Jaunatnes tehnisko sporta veidu centru.
Kristīne: Mēs esam atvērti sadarbībai arī ar citām organizācijām, iestādēm, biedrībām.
– Tomēr nevalstiskajām organizācijām var likties gana biedējoši iesaistīties projektā ar sodītiem cilvēkiem.
Kristīne: Organizācijas šādā veidā var iegūt papildu darbarokas.
– Piespiedu darbs var tikt piemērots kā atsevišķs soda mērs un arī kā papildu sods?
Kristīne: Jā. Var būt dažādas sodu kombinācijas.
– Iestādēm un organizācijām, kuras nodarbina, ir iespējas izvēlēties , kuras personas strādās pie viņiem? Jeb to tomēr nosaka dienestā?
Ivars: Pirms mēs slēdzam vienošanos ar kādu organizāciju vai iestādi, izstāstām par riskiem un nosacījumiem. Protams, gadījumi mēdz būt dažādi. Piemēram, visādi citādi pozitīvi raksturots cilvēks pēkšņi no darba pazūd ar visu ķerru. Protams, arī darba nodrošinātājam ir jāuzņemas zināma atbildība, iesaistoties šajā projektā, bet ir arī gana liels ieguvums – darbinieks, kurš pienākumus veic bez maksas.
– Par kādiem pārkāpumiem var piespriest piespiedu darbu kā soda mēru?
Kristīne: Piemēram, par alimentu nemaksāšanu.
Ivars: Cilvēkiem, lasot ziņas, var likties, ka viss ir traki un briesmīgi, visādi noziedznieki strādā piespiedu darbu. Taču patiesībā, lai tiktu pie piespiedu darba kā soda mēra, nav jāizdara nekas tāds. Kā jau Kristīne teica, šādu sodu var piespriest par alimentu nemaksāšanu, par braukšanu pie stūres alkohola vai narkotisko vielu reibumā, par sīkajām zādzībām. Mūsdienās piespiedu darbu piemēro arvien vairāk, arī, piemēram, par miesas bojājumu nodarīšanu.
– Cik daudz sodītu personu pašlaik ir Jelgavas nodaļu uzraudzībā?
Ivars: Mūsu uzraudzībā ir 197 personas. Savukārt piespiedu darbu veic 134 cilvēki.
Trijiem cilvēkiem ir elektroniskās aproces.
Kristīne: Atgriežoties pie iepriekš runātā, lai arī valstī ir noteikti ierobežojumi saistībā ar “Covid-19” izplatību, mazāk, bet notiek arī izlīgumu procesi. Arī tā ir viena no mūsu dienesta funkcijām. Vēl viena dienesta funkcija ir izvērtējuma ziņojuma sagatavošana. Šie ziņojumi ir gan tādi, ko mēs rakstām par cilvēkiem, kuri vēl nav notiesāti pēc prokuratūras vai tiesas pieprasījuma, gan tādi, ko rakstām par personām, kuras atrodas ieslodzījumā un vēlas ātrāk nokļūt brīvībā.
Šī funkcija arī ārkārtas situācijas laikā nav apturēta, Jelgavas cietums pilnveido telpas, lai mēs varētu turp doties un runāt ar notiesātajiem. Pašlaik darbojamies nedaudz ierobežoti, salīdzinot ar laiku pirms tam, taču neviena no dienesta funkcijām nav apturēta.
Vienīgais, ko ierobežojumu laikā īsti nevarējām veikt, bija korektīvie pasākumi jeb grupu nodarbības, jo nebija atļauta pulcēšanās. Dienestā vispār tiek organizētas vairāku veidu šādas grupu nodarbības. Klientiem, kas ir izdarījuši vardarbīgus noziedzīgus nodarījumus, ir programma “Emociju menedžments”, kurā runā par emociju kontroli, kā veiksmīgāk risināt riska situācijas. Vēl ir programma “Motivācijas izmaiņām”, kurā tiek runāts par mērķiem, šķēršļiem, motivāciju, plānošanu.
Ivars: Optimālais skaits šādam grupu darbam ir astoņi cilvēki. Atlasē tiek rūpīgi strādāts, lai grupas dalībnieki būtu līdzīgi gan pēc vecuma, gan vajadzībām, intelekta līmeņa un interesēm.
Kristīne: Tas tāpēc, lai grupa būtu strādāt varoša, lai būtu lielākas izredzes uz rezultātu.
Ivars: Šāda programma notiek trīs mēnešus, kopā ir 12 nodarbības, tās notiek reizi nedēļā. Ne vienmēr visiem noder visas nodarbības. Pirmās divas parasti ir tādas, kurās visi cits uz citu skatās, vēl nav gatavi aktīvi iesaistīties, trešajā nodarbībā parasti sākas aktīva darbošanās.
– Ko varat secināt no šīm grupām? Kā cilvēkiem visvairāk pietrūkst?
Kristīne: Es teiktu, ka motivācijas, sociālo prasmju, uzdrošināšanās risināt savas problēmas.
Ivars: Cilvēka uzvedību lielā mērā nosaka, kā viņš ir audzināts ģimenē. To ļoti bieži var novērot mūsu klientos. Ja vecāki nav centušies mācīties, strādāt un tas ir vienīgais dzīves modelis, kādu ir redzējis, tad viņš nemaz nespēj iedomāties, ka pats varētu dzīvot citādāk.
Vēl viena smaga programma ir tā, kas paredzēta dzimumnoziedzniekiem. Šīs grupu nodarbības gan notiek Rīgā.
– Jūsuprāt, gadu gaitā sabiedrības attieksme pret sodītām personām ir mainījusies? Tā kļuvusi pieņemošāka, varbūt pretēji?
Ivars: Es domāju, ka ir pieņemošāka. Tas, iespējams, ir saistīts arī ar informācijas apriti. Mūsdienās viss notiek ātrāk, visu ir iespējams uzzināt. Tāpat daudz pozitīvas pieredzes izskan no iesaistīto labdarības organizāciju puses. Tas izglīto sabiedrību.
Kristīne: Mēs arī gan no dienesta puses, gan kā privātpersonas cenšamies dalīties ar informāciju, piemēram, par sabiedrības iesaisti, par brīvprātīgajiem.
– Pastāstiet, kā tieši tas notiek. Cilvēki vienkārši izlemj, ka grib jums palīdzēt, un piesakās?
Kristīne: Pamatā, jā. Citi piesakās, citus mēs uzrunājam personīgi. Tā ir iespēja iesaistīties, būt blakus, būt atbalsta personai. Brīvprātīgie, piemēram, iesaistās izlīguma organizēšanā. Tas ir brīdī, kad vēl nav tiesas lēmuma, bet cilvēks ir atzinis savu vainu. Tad cietušais un vainīgais cenšas izlīgt, cietušajam gūstot gandarījumu un izpratni par to, kas ir noticis. Tāpat vainīgajam tā ir iespēja izskaidrot savu pozīciju, kāpēc tā ir noticis. Nereti cietušajiem ir ārkārtīgi svarīgi saprast, kāpēc viņam kāds kaut ko ir nodarījis, ka tas nav bijis vērsts pret viņu personīgi.
Ivars: Cilvēks, piemēram, iziet no savas mājas un ierauga, ka automašīnai ir nolauzti spoguļi, nereti viņš nodomā, ka šis nodarījums ir vērsts pret viņu personīgi, lai gan patiesībā iedzēruši jaunieši garāmejot aplauzuši spoguļus pirmajai automašīnai, kas tur stāvējusi. Tam cilvēkam, kurš ir cietušais, doma, ka noziegums ir bijis vērsts pret viņu personīgi, var nelikt mieru ilgstošā laika periodā. Taču, abām pusēm satiekoties, šīs lietas var sakārtot un izrunāt. Tas nebūt nav mazsvarīgi.
Kristīne: Otrs brīvprātīgo darbs ir atbalsta sniegšana notiesātajiem, lielākoties jauniešiem. Viena no pamatidejām ir kopā kvalitatīvi pavadīts brīvais laiks, otra – brīvprātīgie palīdz risināt dažādus sociālos jautājumus, dažkārt iesaistās arī praktiski – palīdz nokārtot dažādus jautājumus iestādēs, pie speciālistiem.
Valsts probācijas dienesta kompetence paredz:
■ sniegt izvērtēšanas ziņojumu par probācijas klientu;
■ nodrošināt probācijas programmu izstrādi un licencētu programmu īstenošanu;
■ veikt uzraudzību nosacīti notiesātām personām, nosacīti pirms termiņa no soda izciešanas atbrīvotām personām;
■ pārbaudes laikā uzraudzīt personas, pret kurām izbeigts kriminālprocess, tās nosacīti atbrīvojot no kriminālatbildības;
■ organizēt kriminālsoda – piespiedu darbs – izpildi;
■ organizēt audzinoša rakstura piespiedu līdzekļa – sabiedriskais darbs – izpildi;
■ organizēt un vadīt izlīgumu kriminālprocesā;
■ nodrošināt papildsoda — probācijas uzraudzība — izpildi.
Piespiedu darbs
Piespiedu darbs ir viens no sabiedrībā izciešamajiem kriminālsodiem un Latvijā tika ieviests 1999. gada 1.aprīlī. Sākotnēji soda izpilde tika uzticēta pašvaldībām, jo līdz Valsts probācijas dienesta izveidei 2003. gada oktobrī Latvijā nebija nevienas valsts institūcijas, kas veiktu piespiedu darba kā kriminālsoda izpildes organizāciju valsts līmenī. Lai veidotu vienotu piespiedu darba izpildes sistēmu visā Latvijā, nodrošinātu soda izpildes likumību un paplašinātu tā piemērošanu, tika nolemts, ka, sākot ar 2005. gadu, Valsts probācijas dienests pakāpeniski pārņems no pašvaldībām piespiedu darbu sodu izpildes organizēšanu. 2006. gadā šī funkcija tika pārņemta pilnībā.
Pamats kriminālsoda – piespiedu darbs izpildei ir spēkā stājies tiesas nolēmums vai prokurora priekšraksts par sodu.
Piespiedu darbu persona izcieš no mācībām vai pamatdarba brīvajā laikā, savas dzīvesvietas apvidū bez atlīdzības veicot sabiedriski derīgu darbu, tādējādi atlīdzinot sabiedrībai nodarīto kaitējumu un ļaujot ietaupīt valsts un pašvaldību finanšu līdzekļus.
Krimināllikums paredz, ka kriminālsodu – piespiedu darbs var piemērot personām no 14 gadu vecuma uz laiku no 40 līdz 280 stundām, bet saskaņā ar 2012.gada 13.decembra likumu “Grozījumi Krimināllikumā”, kas stājās spēkā 2013.gada 1.aprīlī – tiesa, saskaņā ar jauno sodu saskaitīšanas kārtību, personai var piemērot piespiedu darbu līdz 420 piespiedu darba stundām, prokurors līdz 280 piespiedu darba stundām.
Izlīgums
Brīvprātīga cietušā un likumpārkāpēja tikšanās un iesaistīšanās sarunā ar starpnieka palīdzību, lai kopīgi runātu par notikušo un kopā meklētu pieņemamu un savstarpēji taisnīgu risinājumu. Izlīguma pamatā tiek izmantota Taisnīguma atjaunošanas pieeja, ko pasaulē izmanto noziedzīga nodarījuma rezultātā radušos seku mazināšanā.
Izvērtēšanas ziņojums
Izvērtēšanas ziņojumus Valsts probācijas dienests sagatavo pēc tiesas, prokurora vai brīvības atņemšanas iestādes administrācijas pieprasījuma.
Izvērtēšanas ziņojuma mērķis ir noteikts Valsts probācijas dienesta likumā:
sniegt vispusīgu, objektīvu informāciju, uz kuras pamata tiks izlemts jautājums par probācijas klientam nosakāmo sodu vai pienākumiem uzraudzības ietvaros, ņemot vērā viņa domāšanas veidu, uzvedību, attieksmi un noziedzīga nodarījuma izdarīšanu veicinošos sociālos apstākļus,
sniegt informāciju par aizskarto cietušā tiesību vai likumisko interešu atjaunošanu vai tās iespēju.
