SIA “Lustes” valdes locekle Aija Cimermane savas mājas pagalmā sagaida, sēžot ratiņkrēslā pie siltumnīcām – savā mīļākajā vietā. Jau pa tālruni Aijas kundze pavēstīja, ka salauzusi kāju, tomēr tikšanos neatteica un laipni aicināja ciemos aplūkot savu prieka un lepnuma avotu – puķes.
Uz tirgu šopavasar iznācis aizbraukt vien pāris reizes. Agrāk braukts uz Jelgavas tirgu, tagad – uz Dobeles. Cilvēki pēc puķēm ierodas paši – šeit, siltumnīcā, tās labi var apskatīt. Pasūtītājiem tiek veiktas piegādes, piemēram, ārzemēs dzīvojošie bērni uz Mātes dienu savām mammām pasūtījuši dāvanu – ziedošu iekaramu puķu podu.
Darbojas kopā ar ģimeni
Aija mūs pārsteidz ar savu smaidu, viesmīlību, laipnību, optimismu, atklātību un dzīvesprieku, un pati uzreiz steidz paskaidrot – esot vidzemniece, Dobeles pusē ieprecējusies. Bet savu nākamo vīru sastapusi studiju gados Jelgavas dzelzceļa stacijā uz perona, braucot uz kādu studentu pasākumu, kad viņš studējis LLA “mehos”, bet viņa – Liepājā par skolotāju.
2008. gadā dibinātās SIA “Lustes” pamatnodarbošanās ir pasākumu vadīšana, organizēšana un noformēšana kultūras un atpūtas centrā “Bērzmuiža”, kas izveidots pirms desmit gadiem likvidētās Bērzes vidusskolas telpās. Bērzes skolu Aija Cimermane iegādājusies īpašumā no Bērzes pagasta pašvaldības.
“Tā kā kultūra tagad ir apstājusies, tad ņemos ar puķēm. Tā es daru jau astoņus gadus un nopelnīto ieguldu “Bērzmuižā”, lai tiktu uz priekšu,” viņa paskaidro. Aijai amatu ir daudz – pēc izglītības viņa ir skolotāja, arī floriste, pasākumu vadītāja, kādu laiku mācījusi puķkopību Apguldes profesionālajā skolā, bijusi Bērzes pagasta kultūras dzīves organizatore laikā, kad pagastu vadījis Uldis Augulis, ieguvusi nometņu vadītājas sertifikātu, vēl viņai ļoti patīk gatavot ēst.
Aijai ir četri bērni un četri mazbērni – trīs mazmeitas un viens mazdēls. No kuplās saimes sastopam jaunāko dēlu Robertu, vedeklu Martu ar divgadnieci Aneti, kura ņipri ar savu lejkanniņu laista pie siltumnīcām ārā esošos puķu podus, un vedeklu Baibu, kuras mazā meitiņa Elīza pašlaik atrodas bērnudārzā. Vēl pēc kāda brīža uz mirkli ieskrien Aijas meita – divu mazbērnu mamma.
Abām vedeklām jāpieskata savas divgadnieces, bet viņas, cik var, palīdz darbos. Meita palīdz dārzā un ēst gatavošanā, arī dēli labi gatavo. “Tā mēs cenšamies ģimeniski šo laiku pārdzīvot,” atzīst Aija.
Abas vedekliņas Aija mīļi dēvē par saviem laimes lāčiem un priecājas par mazmeitām – būs palīdzes pie puķēm, jo vīrieši lielākoties aizņemti darbos zemnieku saimniecībā. Tik vien kā no rīta iznesot Aiju ar ratiņkrēslu ārā uz siltumnīcām.
“Jūs nevarat iedomāties, kāds man bija prieks, kad nedēļu pēc kājas salaušanas es beidzot tiku iestumta savā siltumnīcā,” viņa atceras, lai gan kāja salauzta arī turpat – siltumnīcā, aizķeroties aiz augstā sliekšņa.
Zemnieku saimniecība “Aņģi” nodarbojas ar graudkopību, audzē kviešus, rapšus, pupas un apstrādā 300 hektāru zemes. Zemnieku saimniecība pastāv jau 30 gadu – saimniekot sācis Aijas vīratēvs kopā ar vīru, bet tagad turpina vīrs un dēls. Vīrs gan nesen pārcietis insultu, arī viņa vecāki ir jau cienījamos gados – viņiem ir 84 un 88, un abi jāaprūpē.
Puķu mīlestība – no bērnības
“Puķu mīlestība man ir, cik vien sevi atceros, no kāda astoņu deviņu gadu vecuma,” stāstu turpina Aija, atminoties, kā, dzīvojot Vidzemē, Madonas pusē, audzēti burkāni, zemenes, puķes, jo īpaši – dālijas. Siltumnīca ar tomātiem un puķēm bijusi arī Apguldē. Bet divas tagadējās plēves siltumnīcas uzceltas, izmantojot “Swedbank” (tolaik vēl “Hansabankas”) aizdevumu. Bez puķēm vēl tiek audzēti ķirbji, kabači, desmit šķirnes gurķu, arbūzi, melones.
Siltumnīcās pārsvarā aug petūnijas. Saimniece teic, ka viņai patīk to krāsas, košums un smaržas, jo krāšņajās krāsās ir tik daudz dzīvesprieka. Petūniju ir 25 šķirnes, un tās ir dažādas – smaržīgas, pildītas, nepildītas. “Cilvēki pieraduši petūnijas audzēt podos un balkona kastēs, taču tās labi aug arī dobēs – ložņā pa zemi, veido paklāju. Bet cilvēki Latvijā ir konservatīvi,” secina puķu audzētāja.
Vēl ir arī 14 šķirņu graudzāles un ziemcietes. Un, protams, pelargonijas – stāvās, zonālās, nokarenās, karaliskās. Siltumnīcās aug pildītās bakopas, kalibrahojas – vienā podā trīs dažādu krāsu, kas sakuplojot izveido daudzkrāsainu ziedu mākoni. Tāpat arī lobēlijas, begonijas, nokarenās alises, ipomejas, glehomas, dihondras, kobejas un kreses. “Penstemones ‘Ča-ča-ča’, lavandas, divu veidu zilās pulkstenītes, peoniju kolekcija, astilbes, tradeskancijas, liektās helones, fuksijas, čīkstenes, obrētas, ap 50 šķirņu hostu kolekcija,” savas puķes nebeidz uzskaitīt Aija, piebilstot, ka droši vien kādu būšot aizmirsusi. Tad viņa palūdz vedeklai atnest un parādīt kāpelējošo pelargoniju – tā vijas uz augšu un jāsien pie mieta.
Audzētāja atzīst, ka katram cilvēkam ir savs zināšanu līmenis par puķēm, un tirgojoties tirgū pieredzēti arī kuriozi. Piemēram, atnāk pircēja, kas nopirkusi kuplu, ziedošu puķu podu, bet, aiznesusi mājās, neko ar to vairs nav darījusi, pat laistījusi ne. Pēc nedēļas viņa ir klāt un saka, ka puķe nobeigusies, lai dodot jaunu, smej Aija. Viņa skaidro – lai labi augtu, jebkura balkona puķe ir jālaista, jāmēslo un tai jānolasa noziedējušie ziedi. Aija Cimermane savas puķes mēslo ar kristalonu.
Skolas ēka dzīvo jaunu dzīvi
Kad jautāju, kāpēc Aijas kundze nolēmusi iegādāties likvidēto Bērzes skolu, viņa brīdi pakavējas atmiņās par savām skolas gaitām Madonas rajonā, kur viņai nācies pieredzēt skolas likvidāciju – nomācījusies septiņas klases, bet, kad bijis jāiet astotajā, tā slēgta. Gadu nācies braukāt uz citu skolu.
Savukārt Bērzē, sākot kultūras darba organizatores gaitas, nebijis kluba, visi pasākumi notikuši skolā. Aija ņēmusi savus galdautus, sveces, bet bērni salikuši galdus. Skola kļuvusi viņai tuva. Kad izveidota SIA “Lustes” un Aija vadījusi kāzas, radusies vajadzība pēc lielām telpām, un skolā tādas ir. Tiek rīkoti arī bēru mielasti, jo blakus skolai atrodas kapi, jauniešu un korporatīvie pasākumi, semināri.
Tagad tur var nakšņot 100 cilvēku, bet lielajā zālē uzņemt 200 viesu. Tiek organizētas arī nometnes. Uzņēmīgā sieviete teic, ka viņa darot to, kas pašai vislabāk patīk, – gatavo ēst saviem viesiem un klāj galdus viesībās. Mīl bērnus, tāpēc rīko nometnes un pasākumus, tostarp Ziemassvētku eglītes zemnieku saimniecību, uzņēmumu darbinieku atvasēm. Vienu gadu pat 300 bērniem, novadot trīs sarīkojumus pēc kārtas.
Kā būs šogad, vēl nav zināms. Pasākumi jau bija saplānoti, taču sākās “Covid-19” krīze… Aijas balsī ieskanas skumjāka nots. Taču tūlīt pat viņa atgūstas un atkal optimistiski turpina, ka sadziedēs kāju, iztirgos puķes, tad brauks klāt galdus, gatavos uzkodas, savi trauki un galdauti viņai ir. Brauks arī uz pagastu svētkiem zupas lielajā katlā vārīt.
Jāmīl tas, ko dara
“Mums ir vislabākā valsts. Iespējas un darbs ir, bet vai mēs protam to izmantot?” viņa vaicā. Un tūlīt piebilst, ka viegli neesot – jāmaksā par lielās ēkas telpu apkuri un jāsedz komunālie maksājumi. Par iespēju, kā pārdzīvot krīzi, saimniece no Bērzes pagasta uzskata, ka mums citam citu ir jāatbalsta, pērkot vienam otra preces, un tā mums vajadzētu darīt vienmēr – atbalstīt savējos, vietējos.
Vēl Aija Cimermane uzsver, ka viņai ir laimējies, jo ir lieliska ģimene un Bērzē esot labi cilvēki – nāk pie viņas un svin. Brīžiem pat esot tā, ka nevar atcerēties – tas ir radinieks vai klients. Tāpat viņu priecē, ka Bērzē vairs nav nevienas pamestas, neapsaimniekotas ēkas – visas ir nopirktas, un tajās saimnieko cilvēki, kuri raugās nākotnē.
Vēl Aija raksta projektus. Lai pie skolas ieklātu bruģi un uzceltu lapeni 50 cilvēkiem, lai var svinēt ārā. “Man patīk. Es mīlu šo ēku. Ir jāmīl tas, ko tu dari, tad nav nekādu problēmu,” uzskata Aija Cimermane.
