Pirms 40 gadiem
1980. gada 28. maijā
Sacensība – pārbaudīts līdzeklis darba rosināšanai
“Ar Ļeņina ordeni apbalvotā kolhoza “Nākotne” kolektīvs pašlaik sekmīgi pilda sociālistiskās saistības piena ražošanā un pārdošanā 1980. gadā un lopu ziemošanas periodā. (..) Kolhoza galvenais zootehniķis E.Sakars saka, ka šajā lopu ziemošanas periodā lopbarības bāze saimniecībā nebūt nebija tik bagātīga kā iepriekšējos gados un bijis nepieciešams ļoti pārdomāti un taupīgi saimniekot, lai sagaidītu zaļo zālīti. Viņi esot lietojuši vecu veco praktiķu paņēmienu – barot govis bagātīgāk no rudens puses. (..) Otrkārt, speciālistu kolektīvs lielu uzmanību veltīja ganāmpulka sagatavošanai ganību periodam. Jau daudzas dienas iepriekš govīm sāka izēdināt melasi, lopbarības saknes un nedaudz siena.
Veiktais darbs lopu ziemošanā un sagatavošanā ganību periodam saimniecībā radīja iespēju slaukt ievērojami vairāk piena nekā pērn šajā laikā. (..) Taču, kritiski vērtējot, arī kolhozā “Nākotne” varētu padarīt vairāk piena izslaukumu kāpināšanā.
Savādi ir tas, ka saimniecībā līdz šim nav nokārtots jautājums par ceļiem ganību masīvos. (..) Govis, izejot no kūtīm, iet pāri jau agrāk noganītām platībām, izmīda zelmeni, traucē tā ataugšanu.
Padomju saimniecības “Eleja” lopkopji, sākot lopu ziemošanas periodu, pieņēma saistības saražot 1864 tonnas piena un 775 tonnas gaļas. (..) Kā veicas ar šo saistību izpildi? (..) Rezultātus ik mēnesi neapkopo, jo neesot līdzekļu lopkopju materiālajai stimulēšanai. Bez materiālās vēl ir morālā stimulēšana. To saimniecībā laikam aizmirsuši. Turklāt nav ņēmuši vērā, ka saistību izpildes gaita sistemātiski jākontrolē un par rezultātiem jāuzzina ikvienam sacensības dalībniekam.
Bet varbūt saistības tomēr tiks veiktas? Par to daļēji var spriest pēc lopkopju darba rezultātiem šī gada četros mēnešos. Vidējais izslaukums no govs 808 kilogrami. Gada ražošanas plāna izpilde salīdzinājumā ar 1979. gada līmeni attiecīgajā laika posmā 93 procenti. Atgādināsim, ka rajonā šie rādītāji ir 883 kilogrami un 101 procents.”
Par kolektīva ikdienu un svētkiem
“Kļuvis jau par tradīciju, Medicīnas darbinieku dienu gaidot, rīkot medicīnas iestāžu sienas avīžu skati. (..) Visus klātesošos iepriecināja “Diagnoze” (pilsētas otrās slimnīcas sienas avīze). Tās slejās var lasīt gan par arodkomitejas pārskata un vēlēšanu konferenci, par darbinieku braucienu uz Maskavu un atpūtas izbraucienu ar slēpēm Tukuma apkaimē, gan par citiem interesantiem notikumiem. (..)
Par kolektīva ikdienu stāsta arī sienas avīze “Zdorovij duh” un “Veselība”. Piemēram, poliklīnikas medicīnas māsa (..) raksta par kultūras pasākumiem, sūrojas par savu darba biedru nevēlēšanos piedalīties ekskursijās un izbraukumos. (..) Savdabīgu kritikas formu izvēlējusies sienas avīzes “Palīdzība” redkolēģija. Dzejā izteikti Jaungada novēlējumi ātrās medicīniskās palīdzības stacijas administrācijai, kā arī citiem darbiniekiem. Sirsnīgu novēlējumu žūrijas komisija izteica bērnu poliklīnikas sienas avīzei “Adatiņa” – veidot katru numuru tā, lai tas tomēr atšķirtos no sanitārajiem biļeteniem… Bet pārējiem sienas preses izdevumiem – pārvarēt vēlēšanos pārrakstīt citos preses izdevumos publicēto! Žūrijas komisija nolēma pirmo vietu piešķirt pilsētas otrās slimnīcas sienas avīzei “Diagnoze”, otro – poliklīnikas sienas avīzei “Veselība” un trešo – psihoneiroloģiskās slimnīcas sienas avīzei “Zdorovij duh”.”
“Žēlsirdīgās māsas” un pudeles brāļi
“Gandrīz vai katrs pieaugušais cilvēks zina, ka darba dienās alkoholisko dzērienu pārdošana atļauta tikai no pulksten 11. (..)
Nedaudz pirms desmitiem reida dalībnieku automašīna apstājās 9. veikala pagalmā. Pie dzērienu nodaļas durvīm divi vīri par kaut ko apspriedās, paburzīja rokās naudas zīmes, un viens no viņiem iegāja iekšā. Pēc brītiņa viņš atgriezās, nesdams divas pudeles degvīna. Skaidra lieta, ka divu pudeļu ieguvējs (..) jutās nepatīkami traucēts, kad vajadzēja atgriezties veikalā uz pārrunām. (..)
9. veikala pārdevēja (..) par notikumu tik vien varēja pateikt, ka pircējs lūdzis un viņa degvīnu pārdevusi. Žēlsirdība var maksāt dārgi, jo notikums tika fiksēts attiecīgā protokolā.
Notikumu 67. veikalā, kas atrodas Raiņa ielā, kopumā varētu nosaukt par neauglīgu strīdu. Pulksten 10 un 35 minūtēs veikalā iegāja kāds vīrietis, kurš, spriežot pēc viņa gaitas un kustībām, tikai nesen bija beidzis iepriekšējās nakts dzīrošanu. Kad viņš iznāca uz ielas, tā kabatā bija samanāma vīna pudele. Pēc īsas vārdu pārmaiņas ar agro pircēju reida dalībnieki devās veikalā. Tur pircējs (..) steidzās paziņot, ka spirtoto Azerbaidžānas vīnu esot pircis veikalā Karavīru ielā. Pārdevēja (..) arī bija kategoriska. Viņa vīnu neesot pārdevusi. Nelīdzēja nekādi argumenti. Ne fakts, ka (..) tikko bija iznācis no veikala, ne arī tas, ka pārdevējai tuvākajā šīs pašas markas vīna kastē trūka tieši vienas pudeles. Kamēr kārtoja papīru formalitātes, tika pārbaudītas arī zemletes preces. Par tādām izrādījās piecas pilnas un viena iesākta kaste ar degvīnu “Kristāls”.”
