10. turpinājums,
sākums 19. marta numurā
Dezertieri slēpās taigā
Stāstot par kara laiku Sibīrijā, jāpiemin arī dezertieri, kuri negribēja karot un slēpās taigā. Viena tāda grupa jau 1942. gada vasaras beigās naktī no maizes ceptuves nozaga dažus miltu maisus. Jau nākamajā dienā viņus netālu no Artjuginas panāca, vienu nošāva, bet pārējie no aplenkuma naktī izbēga.
1942. gada beigās pie Irkiņejevas atrada un arestēja divus sibīriešus, kas bija slēpušies taigā kādus simts kilometrus no mājām. Viņus uzrādīja mednieki. Viņi taigā gāja ļoti tālu un dzīvoja tur vēl viņu senču celtās mednieku būdās. Šiem diviem mednieku atvestajiem bijis arī vēl trešais biedrs. Tas vairākkārt teicis, ka vajadzētu iet uz mājām un pieteikties, taču abi viņa biedri bijuši nepierunājami. Tad kādu dienu tas trešais, kas gribējis iet mājās, brīdī, kad pie būdiņas skaldījis malku, ticis nošauts. Viņa miesu abi pārējie iesālījuši un ēduši. Kad viņus miliči veda ārā no taigas, tiem lika kulītēs paņemt līdzi sava biedra iesālīto miesu. Dezertierus sādžā ieveda jau vakarā. Klubā miliči viņus apsargāja, tur arī laida cilvēkus tos apskatīt. Es negāju, bet brālis Arvīds, kuram toreiz bija 14 gadu, aizgāja. Labi vairs neatminos, bet, liekas, ka viņi par dezertēšanu un cilvēka noslepkavošanu saņēma tikai septiņus vai astoņus gadus cietumsoda.
Viens jau trīsdesmitajos gados no Altaja izsūtītais visu kara laiku slēpās slēpnī netālu no mājām. Viņš bija uzkonstruējis koka kājas, kuras atgādināja aļņa pēdas. Lietojot šīs kājas, viņš gājis pie savējiem pēc produktiem.
No Altaja izsūtītie divi brāļi Tarašošņikovi un otri divi brāļi Lopatini visu kara laiku četratā slēpās ļoti tālu taigā. Viņi tur bija dzīvojuši ļoti labi – iekopuši savu sakņu dārziņu, gājuši medībās, paši pratuši izģērēt ādas, no kurām izgatavojuši labus apavus un arī visādas virsdrēbes. Slēpšanās sākumā viņi bija no kolhoza ganībām aizveduši jaunu zirgu, ar kuru tad arī jājuši medīt aļņus. Medījumu zirgam uz muguras varējuši pārvest uz savu būdiņu. Zirgam uzcēluši atsevišķu stalli, kā arī sapļāvuši sienu ziemas barībai. Karam beidzoties, arī viņi nolēma atgriezties mājās. Pa upi ar plostiņu gribēja savējiem mājās aizvest taigā izgatavotās dažādās lietiņas, apavus un ādas apģērbus. Taču netālu no kādas upmalas sādžas, kur bija piestājuši nogaidīt, lai pienāk nakts un tās aizsegā droši tiek sādžai garām, kāds viņus pamanījis un paziņojis miličiem. Naktī viņus arestēja. Sods netika piespriests liels – tikai daži gadi. Galvenā apsūdzība bija par to, ka vīri bija nozaguši kolhoza zirgu.
Vecticībnieku mūķenes dzīvoja atsevišķi
Trīsdesmitajos gados no Altaja novada uz Bogučanu rajonu bija izsūtītas arī keržaku vecticībnieku Rusakovu un Kuļikovu ģimenes. Tās stingri ievēroja savas reliģijas tradīcijas – vīrieši neskuva bārdas, neviens neēda un nedzēra no tā trauka, kuru lietojis citas reliģijas pārstāvis, visi ievēroja gavēni un citas savas reliģijas prasības.
Rusakovu ģimenē bija piecas meitas un divi dēli. Māte mirusi, bet tēvs vēl dzīvs. Divas meitas bija precējušās. Vienai jau divi lieli dēli. Viņas vīrs, uzvārdā Kuļikovs, arī bija vecticībnieks. Otrai meitai vīrs bija citas ticības, tādēļ meitu pēc viņu ticības likumiem izslēdza no ģimenes. Tikai pēc tam, kad vīrs, pārnācis no kara sakropļots, izdarīja pašnāvību, meitu, kurai jau bija sešgadīga meitiņa, ar viņu ticībā pieņemtu ceremoniju pieņēma atpakaļ ģimenē. Pārējās trīs meitas Altaja novadā bija dzīvojušas vecticībnieku klosterī kā mūķenes. Pēc viņu ticības likumiem mūki nedrīkst dzīvot sādžā vai ciematā. Tādēļ ar brāļu palīdzību viņām bija uzcelta būdiņa kādus piecpadsmit kilometrus no Artjuginas. Būdiņa atradās upes krastā, tai līdzās māsas iekopa mazu sakņudārzu. Pārējie Rusakovi-Kuļikovi dzīvoja kādu puskilometru no ciema. Ģimene bija uzcēlusi divas nelielas mājas mazas upītes otrā krastā. Vienā dzīvoja Rusakovu vectēvs, divi neprecētie dēli, meita un mazmeitiņa, otrā – precētā meita ar vīru Kuļikovu un diviem jaunākajiem dēliem.
Abi Kuļikovu dēli, dzimuši 1922. un 1925. gadā, nebija precējušies un bija labākie speciālisti namdara un galdnieka darbos, kā arī labi prata kalēja amatu un remontēja pulksteņus. Sienas pulksteņi vietējiem bija ne katrā mājā, bet rokas un kabatas pulksteņi bija tikai mums, izsūtītajiem (kara laikā lielākoties tos jau bijām apmainījuši pret kartupeļiem). Kara laikā precētās meitas vecākais dēls, kurš bija dzimis 1922. gadā, pazuda – dezertēja.
Kopā ar Kuļikovu jaunāko dēlu, kurš bija dzimis 1925. gadā, jau pirmajā ziemā Artjuginā es biju aizsaukts uz Bogučanu kara komisariātu. Mobilizācijas komisijā bija kādi seši vai septiņi militārie, kā arī ārste. Mums pa pieciem sešiem “Ādama kostīmā” bija jāstājas komisijas iekšā. Tad komisijas locekļi uzdeva pa kādam jautājumam. Minētajam vecticībnieku jauneklim pats rajona kara komisārs pajautāja: “Vai tu gribi karot?” Uz to Kuļikovs atbildējis, ka vācieši viņam neko ļaunu nav nodarījuši un viņa ticība neatļaujot otru cilvēku nogalināt. Par šādu atbildi viņu uz dažām diennaktīm arestēja, bet, mūs, piecus sešus latviešus, kas arī bija jauniesaucamie, atlaida mājās. Tūdaļ arī pa aizputināto ceļu un lielajā salā sākām soļot tos sešdesmit kilometrus no Bogučaniem līdz Artjuginai. Izsalkuši, pēdējiem spēkiem naktī mājas sasniedzām.
Ģimene savējos slēpa
Kuļikovu jaunākais dēls, atgriezies mājās pēc arestā pavadītajām dienām, negāja strādāt meža darbos, bet noslēdza līgumu ar kādu zvejnieku organizāciju un apmēram gadu tā dzīvoja. Mežu izstrādes priekšniekiem nepatika, ka tāds spēcīgs, stalts jauneklis staigā pa ciemu un gandrīz neko nedara. Nezinu, uz kāda likuma pamata viņu arestēja un aizveda uz Bogučaniem. Tur kādu nakti pie apcietinātā ienāca uzraugs. Ieslodzītais to veikli ieslēdza kamerā, un pats aizbēga. Kuļikovu meklēja, pie viņa vecāku mājas miliči nogaidīja vairākas nedēļas, bet nesagaidīja. Abās mājiņās vairākkārt kratīšanās tika sīki izvandīta visa trūcīgā iedzīve, pat atvilktnes. Katru reizi pēc kratīšanām mājinieki konstatēja, ka atkal kas ir pazudis.
Aizgāja 1943. gada vasara un sākās ziema, kad kādā rītā viena sieviete no mežsaimniecības bija aizgājusi pie Kuļikoviem. Tas sagadījies laikā, kad ģimene taisījusies brokastot. Uz galda jau bijusi kopīgā bļoda ar ēdamo, bet karotes uz galda četras. Tas atnācējai licies aizdomīgi, un, pārnākusi mājās, viņa tūdaļ paziņojusi par redzēto. Nekavējoties atkal noorganizēta piecu vai sešu cilvēku liela meklētāju grupa.
Kuļikovu māja bija piecsienīga – pa vidu pārdalīta ar kapitālsienu. Dzīvošanai izbūvēta tikai mājas puse, bet otra daļa bija bez grīdas. Tur atradās šādi tādi saimniecības krāmi, attālākajā telpas kaktā pie ārsienas bija izrakta bedre it kā kartupeļu glabāšanai līdz salam. Bedres malas pavirši nostiprinātas ar priedes vai lapegles plēstām šķilām. Dzīvojamā mājas daļā vienā istabā atradās gulta, galds un kāda kaste drēbju glabāšanai. Kaktā stāvēja tā saucamā krievu krāsns, uzmūrēta uz diviem uz grīdas noliktiem aptēstiem resniem koka bluķiem. Istabas vidū, kā jau tas bija visās mājās, zem grīdas izrakta bedre, kurā ziemā glabāja kartupeļus. Likās, ka Kuļikova jaunākā meklēšana beigsies nesekmīgi. Taču meklētāji vēl uzkavējušies istabā. Uz pagraba bedri grīdas vāks nebijis vēl aiztaisīts, kad viens no meklētājiem paņēmis lauzni, iekāpis bedrē un sācis ar lauzni durt pa bedres sienām. Piepeši vienā no sienām lauznis atradis tukšumu. Ātri izrakta lielāka ala, un meklētājiem par pārsteigumu priekšā atklājusies telpa, kurā bija divas guļvietas, krāsniņa un, kas pārsteidzošākais, – divi bārdaini vīrieši (meklēja taču tikai vienu). Viens bija meklētais, taču drīz noskaidrojās, ka atradies arī 1922. gadā dzimušais brālis, kuru uzskatīja par pazudušu. Noskaidrojās arī, kā viņi šajā pazemes mītnē tiek iekšā. Ejas sākums bija neapdzīvotā mājas gala tukšajā kartupeļu bedrē. No viņu kurinātās skārda krāsniņas dūmvads meistarīgi bija izvadīts cauri koka bluķiem mājas krāsns lielajā dūmvadā.
Abi brāļi tika apcietināti un aizvesti uz Bogučaniem. Tur trūcīgās aresta telpās viņus stingri uzraudzīja, lai neaizbēg. Tuvojās 1944. gada pavasaris, taču brāļi tā arī nebija notiesāti. Turēt maz piemērotā kamerā, no kuras jaunākais brālis jau reiz bija izbēdzis, vietējie varasvīri negribēja. Nolēma, lai miliči viņus un vēl vienu arestēto pa ziemas ceļu aizved uz trīssimt kilometru tālo Kansku.
Pēc zvaigznēm uz mājām
Tā kādu dienu trīs miliči jāšus uz zirgiem, bet trīs arestētie uz muguras sasietām rokām un maizes kulīti plecos uzsāka ceļu uz Kansku. Līdz pirmajai apdzīvotajai vietai bija jānoiet četrdesmit kilometru. Tur viņi apmetās kolhoza klubā pārlaist nakti. Visu laiku mainoties, viens milicis ar ieroci viņus apsargāja, bet divi pārējie ciemojās pie paziņām un dzēra kandžu. Trešais arestētais bija brāļiem teicis, ka vajadzētu mēģināt no jau diezgan piedzērušajiem miličiem aizbēgt. Brāļi atteikušies, taču sacījuši trešajam – ja viņš grib, lai bēg. Šis arestētais tad arī paprasījis sargam, ka viņam ir vajadzība iziet uz tualeti. Sargs atļāvis, un arestētais bez cepures izgājis laukā un vairs nav atgriezies.
Ciemā sacelta trauksme un aizbēgušais meklēts. Ar vērtīgiem padomiem meklēšanā piedalījušies arī abi brāļi, tā iegūdami lielāku miliču uzticību. Tomēr aizbēgušo neatrada. No pārdzīvojuma, paredzēdams, ka nu, atgriežoties Bogučanos, būs lielas nepatikšanas, bet varbūt arī no pārdzeršanās viens milicis saslima un nebija spējīgs ceļu turpināt. Par notikušo ar radioraidītāju palīdzību tika paziņots uz Bogučaniem. Rajona vadība pieņēma divu veselo miliču apņemšanos arestētos brāļus tomēr aizvest līdz Kanskai.
Turpinot ceļu, pavadītas vēl divas dienas. Miličiem bijis līdzi arī medību suns. Tā kārtējo reizi medījot suņa atrasto medni, miliči gabaliņu atpalikuši no arestētajiem. Blakus bija kalna dienvidu nogāze, kurā sniegs bija nokusis un krustām šķērsām sagūlušas siekstas. Tur abi brāļi iebēga taigā. Kad miliči konstatēja bēgšanu, tie, zirgā sēdēdami, nebija spējīgi pa taigā sakritušajiem kokiem un krūmu jaunaudzēm cauri tikt. Abi bēgļi, cenšoties izmantot tikai taigu, kur sniegs jau bija nokusis, skrēja kādu stundu. Tad viņi pārkoda viens otram saites, ar ko uz muguras bija sasietas rokas. Pa brāļu pēdām gan bija atskrējis miliču medību suns, taču to ar lielām pūlēm izdevās aizdzīt atpakaļ.
Nu brāļi atkal bija brīvībā, bet bez ēdamā. Skatoties pēc saules un zvaigznēm, viņi uzsāka ceļu taigā uz ziemeļiem, kur bija Angāra. Pēc trīs dienu gājiena, pārvarot lielākas un mazākas Angāras pietekas un ēdot nejauši uzietā kolhoza laukā atrastās pagājušā gada labības graudus, viņi sasniedza Angāru. Pie lielās upes izgājuši kilometrus divdesmit augšpus savām mājām. Angārā ledus jau bija izgājis. Krastā sameklējuši dažus baļķus, tos sasējuši un naktī aizairējušies uz Angāras pretējo krastu. Upe tajā vietā bija apmēram trīs kilometrus plata. Laimīgi sasnieguši pretējo krastu kādus divus kilometrus no mājām, pie savējiem viņi negāja, jo zināja, ka tur gaida miliči.
Ticības brīvības vārdā pamestās mājas
Pēc kāda laika Artjuginā atkal kārtējo reizi kaut kādu “cēlu” iemeslu dēļ bija izsludināta strādājošā svētdiena. Mežinieki sēja plostus, amatnieki taisīja laivas un ko citu, mēs, tirdzniecības bāzes darbinieki, ēdnīcas vajadzībām stādījām kartupeļus. Kartupeļus stādīt neieradās Kuļikovu meita, kura strādāja mūsu organizācijā. Uz laivu taisīšanu nebija ieradušies arī viņas vecāki. Priekšnieki domāja, ka Kuļikova un Rusakovi nav ieradušies darbā tādēļ, ka ir dievticīgi un svēta svētdienu. Kad arī pirmdienā viņi neieradās darbā, priekšniecība aizsūtīja istabeni, lai uzzina neierašanās iemeslu. Aizsūtītā sieviete atgriežoties ziņoja, ka Kuļikovu un Rusakovu mājām durvis ir aizslēgtas un uz klauvējieniem neviens neatbild. Par notikušo tika ziņots uz rajonu. Kad no turienes ieradās miliči, māju durvis tika uzlauztas. Telpās bija ikdienišķa kārtība – gultas, galdi, trauki savās vietās kā parasti. Taču upē nebija atrodamas viņu laivas. Kad miliči ar laivu aizbrauca piecpadsmit kilometru pa upi uz leju, kur krastā atradās Rusakovu ģimenes trīs vecāko meitu – mūķeņu – mājiņa, arī tur nevienu neatrada. Tāpat nekur nebija atrodama vecticībnieku dzimtai piederošā slaucamā govs un jauns bullītis.
Protams, miliči cītīgi pārbaudīja visas atstātās mantas un to, kas kuram, protams, pēc dienestā ieņemamās vietas iepatikās, oficiāli un neoficiāli pievāca.
Drīz tukšajās Kuļikovu un Rusakovu mājās mežsaimniecības vadība atļāva iet dzīvot citām ģimenēm. Mūķeņu mājiņā pa vasaru dzīvoja kāds vecāks zvejnieks, kurš bieži ar laivu piebraucis pie garām peldošiem plostiem un plostniekiem piedāvājis dažādus apģērbus, drēbes, sacīdams, ka viņam sieva nomirusi un tagad daudz kas esot lieks.
Mednieku atrastās pēdas
Pagāja 1944. gada vasara un pienāca rudens. Kā ierasts, kolhoziem rajona vadība pavēlēja noteiktu cilvēku skaitu sūtīt taigā medīt vāveres un citus kažokādu dzīvniekus. Mednieki taigā aizgāja simts un pat vairāk kilometriem tālu. Tur viņi dzīvoja agrāk uzceltās mednieku būdiņās. Kažokzvēru medības parasti sākās jau septembra beigās un beidzās oktobra beigās, novembra sākumā, kamēr taigā sniegs vēl bija līdz ceļiem. Pa dziļu sniegu suņi vairs nebija spējīgi dzīt pēdas.
Viens no kolhoza medniekiem, kurš tajā gadā taigā bija aizgājis līdz vistālākajai mednieku būdiņai, piepeši sniegā ieraudzīja kāda cita slēpotāja pēdas. Atgriezies mājās, viņš par taigā redzēto ziņoja. Nekavējoties organizēja grupu, kas devās meklēt nezināmo. Kad šī grupa atgriezās, viņiem līdzi bija arī atrastie brāļi Kuļikovi un viņu māte. Tēvs bija miris jau vasarā, bet par Rusakoviem viņi teikuši, ka nezina, jo kopā neesot dzīvojuši.
Abus brāļus miliči aizveda uz Bogučaniem, bet māti atstāja brīvībā mūsu ciematā dzīvot pie paziņām. Bogučanos pret brāļiem tika izmantotas “speciālās” atzīšanās metodes. Pēc tam miliči ar jaunāko brāli devās atpakaļ taigā, lai tas parādītu, kur dzīvo mūķenes un pārējie dzimtas locekļi. Pēc kādām desmit dienām šī grupa atgriezās – tikpat daudz cilvēku, cik bija aizgājuši. Bēgļu būdiņa taigā bija atrasta, bet visi tanī dzīvojošie miruši bada nāvē.
Šķūnītī pie mājas atraduši divus līķus. Abi nolikti blakus, labās drēbēs ģērbti. Istabā viena sieviete (mūķene) bijusi ar virvēm sasieta, bet uz krāsns – tā meita, kura bija precējusies, un blakus viņai piecus vai sešus gadus vecā meitiņa. Katliņā krāsnī bija vārītās lapegļu mizas. Laikam tās lietojuši, lai mazinātu izsalkumu.
Pēc tur redzētā speciālisti izteica domu, ka pirmie miruši Rusakovu vīrieši (viņi bija no istabiņas iznesti un blakus novietoti šķūnītī). Par virvēs sasieto sievieti domāja, ka bada dēļ viņa psihiski saslimusi, tāpēc sasieta.
Un tā, lūk, rezultāts: taigā aizgāja divas ģimenes – Rusakovi un Kuļikovi, kopskaitā divpadsmit cilvēku. Dabīgā nāvē bija jau miruši trīs – Rusakovs vecākais (tēvs), Kuļikovs un viena mūķene. Dzīvi atgriezās tikai trīs. Tātad labprātīgi bada nāvē nomira seši. Kādēļ labprātīgi? To man vēlāk atklāja Kuļikovu vecākais brālis Pēteris.
Turpinājums nākamajā numurā
