Jelgavai šogad – 755. Pilsēta nav tikai mājas vai ielas, pilsēta ir cilvēki, kas to veido, mīl, strādā un nes tās vārdu pasaulē. Esmu jelgavnieks – tas skan lepni. Mūsu vēsture un cilvēki, kuri dzīvojuši pirms mums, rada pamatu lepnumam. Ievērības cienīgs ir ikviens pilsētas iedzīvotājs jebkurā gadsimtā, vai tas būtu bijis hercogs vai viņa sulainis, vai neliela veikaliņa īpašnieks, vai augstskolas profesors, vai varbūt muzeja dibinātājs vai kumēdiņu rādītājs. Visi, kuri ir piederīgi mūsu pilsētai, ir cienījami un atceres vērti.
Šoreiz par dažiem no daudzajiem cilvēkiem, kuri Jelgavai ir nozīmīgi. Par jelgavnieku sevi var dēvēt jebkurš cilvēks, kurš šeit ir piedzimis, tikai mācījies vai arī strādājis un ar savu darbu darījis pilsētu bagātāku.
Ar interesi par matemātiku un astronomiju
Viens no Jelgavas dēliem, par kuru ekskursijās stāsta pie “Academia Petrina”, ir Ernests Johans Bīnemanis – puisis no Blankenfeldes kalpu ģimenes, kura īpašās spējas tika ievērotas, vēl viņam mācoties Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas skolā. Puiša tēvs – muižas pavārs Ērmanis – guva brīvlaišanu un pārcēlās uz Jelgavu. Savam dēlam Ērmanis deva tolaik izsūtītā Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona vārdu. Arī plāni viņam bija lieli – dēlu izskolot par mācītāju. Un tiešām, redzam puiša vārdu pirmo “Academia Petrina” audzēkņu sarakstā. Tikai teoloģija gan viņam neinteresē, vairāk pievēršas matemātikai un astronomijai. Pabeidzot akadēmiju 1778. gadā, Ernests Johans Bīnemanis uzdāvina hercogam Pēterim pašdarinātu globusu. Bīnemanis izgatavojis arī Saules pulksteni, pirmos zibensnovedējus Jelgavā, pats demonstrējis publikai eksperimentus ar statisko elektrību. Par centību hercogs piešķir viņam stipendiju un aizsūta uz Londonu papildināt zināšanas. Pēc atgriešanās Ernests Johans dabū vietu Pētera akadēmijā ar algu 300 dālderu gadā. Lielākais devums laikam ir aerostatu būvniecība, kuru pirmā publiskā palaišana un demonstrēšana Jelgavā notikusi 1785. gada jūnijā. Pamatoti Ernestu Johanu Bīnemani varam dēvēt par pirmo latviešu gaisa kuģotāju un aerostatu būvētāju.
Te gribētu pieminēt arī Vilhelmu Gotlību Frīdrihu Beitleru – vienu no pirmajiem Pētera akadēmijas profesoriem un astronomiskās observatorijas dibinātāju, kurš gandrīz visu savu zinātnieka mūžu pavadījis Jelgavā, te arī apglabāts. Turklāt Beitlers pazīstams ar savām publikācijām par Jelgavas ģeogrāfiskajām koordinātēm un novērojumiem par Jupitera pavadoņiem. Būdams Jelgavas patriots, viņš palika te par spīti piedāvājumam pāriet darbā uz Tērbatas Universitāti.
Tie, kuriem mājās ir senāk izdotas grāmatas, varbūt būs pamanījuši Štefenhāgenu izdevniecības vārdu. Gandrīz 200 gadu garumā šī dzimta darbojās Jelgavā, izdodot grāmatas gan latviešu, gan vācu, gan krievu valodā. Bet izdevniecības dibinātājs bija Johans Frīdrihs Štefenhāgens, dzimis 1774. gadā Pomerānijas tirgotāja ģimenē Rīgenes salā. Viņš ieguvis ķirurga atestātu un pārcēlies uz dzīvi Kurzemes un Zemgales hercogistē, kur sācis strādāt par ķirurgu un bārddzini. Vēlāk sācis mācīties par burtlici Lītkes spiestuvē, pēc Lītkes nāves apprecējis viņa atraitni un kļuvis par galma grāmatiespiedēju. Tomēr šajā darbā vai arī attiecībās ar hercogu Pēteri kaut kas nevedies, un Štefenhāgens dibinājis pats savu uzņēmumu “J.F.Steffenhagen und Son”, kas pastāvējis līdz 1919. gadam.
Iepriekšminēto spīdekļu kompānijā nedrīkst nepieminēt arī Jūliusu Dēringu – vācbaltu gleznotāju un kultūras darbinieku, kurš 1845. gadā 27 gadu vecumā pieņēmis uzaicinājumu pastrādāt Kurzemē un pēc divu gadu sekmīga darba apmeties Jelgavā uz pastāvīgu dzīvi. Šeit viņš pildījis zīmēšanas skolotāja pienākumus Jelgavas ģimnāzijā, gleznojis portretus, piepildījis vai visas vietējās, īpaši luterāņu, baznīcas ar jaunām altārgleznām. Līdztekus piedalījies lokālajā kultūras dzīvē, ilgus gadus bijis Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības biedrs, Kurzemes Provinces muzeja bibliotekārs, nodarbojies ar Kurzemes mākslas vēstures materiālu vākšanu un apzināšanu.
Skolotāju semināra dibinātājs
Ja runājam par pedagogiem, tad jāatceras arī Reinis Cukurs, cilvēks, kurš darbojies tik aktīvi, ka grūti uzskaitīt visu padarīto. Bet saistībā ar Jelgavu ir kāds ļoti nozīmīgs fakts. Reinis Cukurs ir organizējis, nodibinājis un vadījis Jelgavas Skolotāju semināru. Dzimis Cukurs ir Vecpiebalgā, pabeidzis Cimzes Valkas skolotāju semināru, strādājis par skolotāju Mazsalacā, bet tad par 1905. gada revolūcijas atbalstīšanu viņam nācies doties trimdā. Tur, Cīrihē, pavadījis 15 gadu, papildinot sevi pedagoģijā, strādājot Konkordijas institūtā. Atgriezies Latvijā, saņēmis izglītības ministra Jāņa Plāķa piedāvājumu organizēt un vadīt Jelgavas Skolotāju semināru. Ar lielu pašaizliedzību viņš sācis pildīt šo pienākumu, paralēli, būdams arī pilsētas kultūras veicināšanas padomē, devis lielu ieguldījumu Jelgavas Valsts konservatorijas dibināšanā, kā arī palīdzējis veidot citus mūzikas pasākumus. Audzēkņu atmiņā Cukurs palicis kā stingrs, bet tajā pašā laikā sirsnīgs skolotājs, kas vienmēr centies izprast to domas un centienus.
Pēdējos gados tūristi iecienījuši apmeklēt Edvarta Virzas un Elzas Stērstes mājas “Billītes”, bet reti kurš aizdomājas, ka Elzas Stērstes tētis bija pazīstamais latviešu jurists, literāts, publicists un valodnieks Andrejs Stērste. Dzimis Veļķu pagastā, mācījies Vecpiebalgā, Rīgā, studējis tieslietas Pēterburgā. 1890. gadā Stērste apstiprināts par advokāta palīgu Jelgavā. Te arī aktīvi iesaistījies sabiedriskajā dzīvē – vadījis Jelgavas Latviešu biedrības rakstniecības nodaļu, bet vēlāk, no 1902. Līdz 1904. gadam, arī pašu biedrību. Stērstu Andrejam piemitusi smalka valodiska dzirde un gaume. Tas izpaužas, piemēram, zilbes intonāciju precīzā saklausīšanā un domu īsā, skaidrā izteiksmē. Tādu stilu viņš esot mācījis arī savai atvasei Elzai, ar stingru roku tēsdams un slīpēdams viņas valodu. Stērstu Andrejs ir pirmais, kurš latviski saraksta zinātniska satura “Latviešu valodas mācību”, kopā ar Kaudzītes Matīsu izdod grāmatiņu skolām “Sēta un Skola”. Tās savulaik bija labākās latviešu valodas mācībgrāmatas, Endzelīna un Mīlenbaha gramatiku priekšteces.
Indriķis Alunāns laikā, kad Jelgavā aktīvi rosās Andrejs Stērste, jau mierīgi bauda mūža otro pusi, gūdams gandarījumu no sava biznesa. Viņš, latviešu dzejnieka Jura Alunāna brālis, teātra tēva Ādolfa Alunāna tēva brālis, bija pirmais latviešu profesionālais grāmatizdevējs, izdevniecības, grāmatveikala un lasāmbibliotēkas īpašnieks Jelgavā. Indriķis Alunāns bija jaunākais no bērniem Jaunkalsnavas muižas nomnieka Andrieva Alunāna un viņa sievas Edes ģimenē. Vecāki bija brīvi ļaudis jau pirms dzimtbūšanas atcelšanas, tāpēc jau no bērnības Indriķis tika audzināts ar pašcieņu un brīviem uzskatiem. Ieguvis labu izglītību – studējis gan Jelgavas ģimnāzijā, gan Maskavas, Tērbatas un Pēterpils universitātēs filozofiju, zemkopību un dabaszinātnes. Pēc tēva nāves studijas tika pārtrauktas un Indriķis strādāja dažādos laikrakstos, arī “Pēterburgas Avīzēs”. 1873. gadā Jelgavā atvēra savu grāmatu veikalu. Viņš pats arī tulkojis grāmatas izdošanai, piemēram, Gogoļa “Revidentu” un Ostrovska “Pašu ļaudis – gan izlīgsim”. Izdevis arī sava brāļa Jura Alunāna “Dziesmiņas”, brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikus”.
Piezīmes par Jelgavu
Ko gan Jelgavas vēstures pētnieki iesāktu bez skolotāja, mākslinieka, gleznotāja un ugunsdzēsēja Aleksandra Strekavina piezīmju burtnīcām? Tieši viņa piezīmēs uzzinām daudz sīkumu par seno Jelgavu, par notikumiem, ballēm, koncertiem… par to, kā izskatījās mājas, pagalmi, kā ģērbās iedzīvotāji, kādu mūziku klausījās. Senās piezīmes par Jelgavu pats arī ilustrējis ar tušas zīmējumiem, akvareļiem. Dzimis Jelgavā, vēlāk mācības Kazaņā, Rīgā, Drēzdenē, tad ilgus gadus zīmēšanas un rasēšanas skolotāja darbs Jelgavā: gan Aleksandra skolā, gan Kleinbergas sieviešu ģimnāzijā, gan reālskolā, gan Jelgavas Valsts ģimnāzijā. No 1911. gada darbojies Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrībā Jelgavā. Katru gadu 21. novembrī Meža kapos pieminam Jelgavas atbrīvošanu no Bermonta karaspēka un noliekam svecītes pie pieminekļa Brīvības cīņu dalībniekiem, kurš izgatavots pēc Aleksandra Strekavina meta.
Kad 1944. gadā dega Jelgava un šķita, ka nevienai ēkai nav cerību palikt veselai, atradās vīrs, kurš ar savu drosmi un organizatora spējām nosargāja pilsētas slimnīcu un izglāba tajā esošos slimniekus. Tas ir Ringolds Pauls Miķelis Čakste. Jāņa un Justīnes Čakstes deviņu bērnu ģimenē Ringolds bija piektais bērns. Jānis Čakste tolaik strādāja par advokātu un vadīja Jelgavas Latviešu biedrību. Ringolda bērnība pagāja Jelgavas apriņķa Emburgas pagasta “Aučos”, ģimenes lauku mājās. Skolas gaitas aizritēja Jelgavas ģimnāzijā. Kad, Pirmajam pasaules karam sākoties, ģimene pārcēlās uz Tērbatu, Ringolds tur pabeidza ģimnāziju. Vēlāk ieguva ārsta grādu Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē. Sākotnēji strādāja slimnīcā Liepājā, bet kopš 1941. gada līdz mūža beigām strādāja un dzīvoja Jelgavā. Viņa meita Inta Čakste, kuras mūžs arī pagājis slimnīcā, par 1944. gadu stāsta: “Tā vietā, lai dotos uz Rietumiem un glābtos no komunistu okupācijas, jo viņam taču bija bērni, organizēja palikušos slimnīcas darbiniekus slimnīcas un apkārtējo māju dzēšanai un slimnieku glābšanai. Šodien tas varbūt skan vienkārši, bet toreiz, pilsētai degot un vairākkārt pārejot no viena karaspēka rokām otrās, nest no degoša bērnunama atstātus zīdaiņus (viņš šos zīdaiņus bija sakrāvis kā malkas pagalītes uz rokas), gādāt slimniekiem pārtiku un pasargāt savu personālu kā no vienu, tā otru iebrucēju varmācībām, domāju, ka tas ārstam, kurš pieradis strādāt labi organizētos apstākļos, nebija viegli.”
Bija laiks, kad Jelgava lepojās ar priekšzīmīgu kurlmēmo skolu, kurā katru gadu mācījās 80 audzēkņu. 1927. gadā tai tika uzcelta jauna ēka. Sevišķi nopelni šīs skolas veidošanā bija tās priekšniekam Paulam Bendrupam. Kad 1920. gadā viņš uzņēmās skolas vadību, tā atradās visai nožēlojamā stāvoklī. Karā laikā tajā bija mitinājušās armijas daļas, vēlāk saimniekojuši bermontieši, kas bija izlaupījuši un izpostījuši skolas inventāru. Paula Bendrupa vadībā skolu sakārtoja, atjaunoja mācību bāzi, tā kļuva par vienu no labākajām kurlmēmo skolām Latvijā. Drīz tika nolemts teritorijā būvēt jaunu ēku, jo audzēkņu skaits bija palielinājies. Skolas rīcībā bija pieci hektāri zemes, kurus uzturēja paši audzēkņi skolotāju vadībā. Iekopa koku skolu un augļudārzu, daudz strādāja parka veidošanā.
Ja Jelgava par savējo sauc teātra tēvu Ādolfu Alunānu, tad, protams, sevi par Jelgavai piederīgiem dēvē arī plaša teātra darbinieku saime. Viena no redzamākajām jelgavniecēm teātra mākslā ir Biruta Skujeniece. Dzimusi ne mazāk slavenā ģimenē – dzejnieka Eduarda Skujenieka (Vensku Edvarda) un pirmās profesionālās teātra kritiķes Ādolfa Alunāna māsas Luīzes Skujenieces ģimenē 1888. gadā Jelgavā, Katoļu ielā. Meitene ir strauja un nevaldāma, neklausīga un pārgalvīga. Mātei bieži jāķeras pie siksnas, lai tiktu ar Birutu galā. Tas nelīdz. Tāpēc piecgadīgā meitene tiek nodota skolā, tēvs ar skolotāju norunājis, ka tas būs tikai pa jokam, lai meitene nobīstas. Bet Biruta nenobīstas vis – apgūst mācību vielu tikpat labi kā citas meitenes un skolu pamest netaisās. Tikai tur viņa dodas nevis pa ielu, bet pāri kaimiņu žogiem. Pēc tēva pašnāvības deviņu gadu vecumā sāk spēlēt Alunāna teātra izrādēs. 16 gadu vecumā meitene jau spēlē lielas lomas. 1905. gada revolūcijas laikā viņa kļūst populāra, deklamējot Raiņa un Aspazijas dzeju. Biruta arī cieši sadraudzējusies ar abiem dzejniekiem, viņiem septiņpadsmitgadīgā meitene ir mazā māsiņa, meitiņa, Rūtiņa… savam dēlam viņa devusi vārdu Rainis. Vēlāk Birutu gaida galvu reibinoši panākumi Rīgas Latviešu teātrī. Katras aktrises sapņu lomas. Tomēr īpašu lomu viņa nospēlē dzejnieka Jāņa Sudrabkalna dzīvē, kļūstot par viņa mīlestību, viņa mūzu, par Birutu Mirdzošo, Birutu Brīnišķo… Tieši Birutai Skujeniecei Sudrabkalns saraksta savu dzejoļu ciklu “Klodijai”.
Mūzikas, mākslas un dzejas metropole
Ne velti Jelgavu dēvē par mūzikas, mākslas un dzejas metropoli. Vesela plejāde dzejnieku, tikpat mākslinieku un mūziķu nāk no mūsu pilsētas. Vai atpazīstat rindas: “Ne rievas pierē mani nodod,/Ne acis,/Pat ne gaita./ Bet, pērkot “Kinoekrānu”,/Es sievietei kioskā prasu, kādas tai rūpes,/Un kaut ko tai saku./Un rinda aiz manis padodas, nesteidzas, nekurn./Jo labs vārds/Kā aizsprosts/Nogulstas upē, un ūdens kļūst dziļš.” To rakstījusi, meitene, kura dzimusi nabadzīgā ģimenē, pēc tēva nāves spiesta strādāt dažādus darbus, iesaistījusies pagrīdes darbā nelegālajās komunistiskajās organizācijās, ievainota Otrā pasaules kara laikā, kad strādā par armijas sanitāri, visbeidzot raksta dzejoļus, kuros dominē pilsēta un sievietes iekšējās pasaules atklāsme. Monta Kroma. Jelgavniece.
Kas saista glezniecību un lidošanu? Pareizi! Izskatīgs vīrietis, laimīgs ģimenes vīrs, mākslinieks, pilots Sigismunds Vidbergs. Pirmais, kas nāk prātā, ir Vidberga zīmētās sievietes – garām, slaidām kājām, vijīgiem torsiem un tumšām zēngalviņām. 1926. gadā Rīgā atklāj otro Vidberga grafiku izstādi. Tajā līdzās “Bermontiādes” ciklam un citām grafikām skatāms arī cikls “Erotika”, kura 24 zīmējumi tobrīd jau izdoti tāda paša nosaukuma grāmatā. Publikas jūsmība izceļ pēdējo un Vidbergam piešķir erotiskās mākslas meistara titulu. Tas pielīp uz mūžu. Izrādās – par sirdsēstiem pašam māksliniekam. Jau pieminēju laimīgo ģimenes cilvēku. Savu mūža sievieti Sigismunds ierauga Pēterpilī. Viņš, 1890. gadā turīgu pilsoņu ģimenē dzimis jelgavnieks, šeit mācās barona Štiglica Centrālajā tehniskās zīmēšanas skolā, specializējoties stikla glezniecībā. 1915. gadā skolu pabeidz ar izcilību, iegūstot stipendiju gada studijām ārzemēs. Taču Pirmais pasaules karš laupa iespēju to izmantot. Reiz uz ielas garāmbraucošā ormanī Sigismunds pamana jaunkundzi ar suni. Meitene ir satriecoša, un viņš dzenas pakaļ ar tramvaju. Jauniete – latviete Līna Seikstule – kļūst par viņa modeli un vēlāk par sievu. Otrā pasaules kara laikā abi dodas uz Berlīni, pēc kara kādu laiku dzīvo un darbojas Eslingenē, vēlāk dodas uz ASV, kur Sigismunds Vidbergs aktīvi turpina radošo darbību. Viņa kaislība visu mūžu bijusi lidošana, jau 1928. gadā ieguvis pilota diplomu.
Mākslinieks, kurš populārs kļuvis ar savu iejūtīgo un sirsnīgo dabas tēla interpretāciju, noteikto izpratni par kompozīciju un kolorītu, mākslinieks, kurš interesi par mākslu guvis Jelgavas ģimnāzijā no sava skolotāja gleznotāja J.Celmiņa, mākslinieks, kura pirmā personālizstāde bija Jelgavā jau 1933. gadā. Strādājis arī par skolotāju Jelgavas Ebreju vidusskolā, bijis Jelgavas muzeja direktors. Ārkārtīgi skaistu, siltu gleznu autors. Tas ir Eduards Jurķelis.
Mēs varam būt lepni ar to, ka Jelgavā dzimis un audzis latviešu estrādes mūzikas aizsācējs (vēl pirms Raimonda Paula) Ģederts Ramans. Lai gan, absolvējot skolu, bija ieguvis agronoma specialitāti, bet universitātē studējis meteorologos, tomēr “klusībā viņu vilināja konservatorija”. Sapnis piepildās 1950. gadā, kad viņš iestājas konservatorijā un mācās pie Ādolfa Skultes. Lai arī estrādes mūziku Ramans nevērtējis pārāk augstu, tomēr atsaucies uz aicinājumu radīt oriģinālrepertuāru estrādes ansambļu vajadzībām. Viņa dziesmas dziedājuši Edgars Zveja, Mirdza Kalniņa, Laima Sproģe, Ojārs Grīnbergs, Margarita Vilcāne. Viena no pazīstamākajām laikam ir Vilcānes dziedātā “Man šodien astoņpadsmit gadu”.
Ja ieskatās Jelgavas pilsētas bibliotēkas mājaslapas Novadnieku kalendārā, tad var izlasīt daudz ievērojamu jelgavnieku uzvārdu, kuri atstājuši savas pēdas mūsu pilsētas vēsturē. Mēs esam bagāti. Daudz laimes, Jelgava, dzimšanas dienā!
