Jelgavai 755 – esam devītie Latvijā, ja skatāmies pēc dibināšanas gadiem. Rīga, Cēsis, Valmiera, Aizpute, Kuldīga, Ventspils, Limbaži, Piltene dibinātas pirms Jelgavas. Dažām nosauktajām pilsētām liktenis nav bijis labvēlīgs, lai augtu un attīstītos. Tas pats varēja notikt arī ar Jelgavu, taču – nē! Jelgava uz pasaules vēstures skatuves ir noturējusies un savas pozīcijas netaisās atdot.
13. gadsimtā nejauši izteiktais pieņēmums par krustnešu atbalsta punkta celtniecību Mežotnē, ja vien cita vieta neizrādītos izdevīgāka, ir pilsētas dibināšanai izšķirošs.
Apmetne pie pils
Livonijas ordeņa mestrs (1263–1266) Konrāds fon Manderns ir tas, kura vārdu saista ar Mītavas pils celtniecību, tāpat kā bīskapu Albertu uzskatām par Rīgas dibinātāju. Nav zināms, kāds izskatījies Konrāds un ko vēl labu vai sliktu viņš paveicis savas valdīšanas trijos gados, taču jelgavniekiem ik dienu par viņu atgādina varbūt ne visai izteiksmīgā skulptūra uz Driksas tilta.
Laiks līdz Livonijas kara sākumam 16. gadsimtā ir saglabājis ļoti maz liecību par pilsētas attīstības pirmajiem gadsimtiem. Šķiet, ka apmetne pie pils, kā tas parasti ir pie krustnešu celtajām pilīm, veidojās ļoti pamazām, jo tai īsti nebija, kur izvietoties – pati pils atradās uz salas, teritorija, lai veidotu apmetni, nebija pietiekama. Vienīgā vieta bija Driksas kreisais krasts. Visas netiešās piezīmes dažādos vēstures avotos liecina, ka apmetnes attīstība bijusi visai lēna, jo 14. gadsimtā Zemgale bijusi pati nedrošākā no visām ordeņa zemēm – to apdraudēja Lietuva, kas
13. gadsimtā bija kļuvusi par apvienotu feodālu valsti.
14. gadsimtā notika vairāki leišu uzbrukumi Jelgavas pilij, tie faktiski beidzās vien 14. gadsimta beigās, un, tikai sākot ar 15. gadsimtu, Jelgava pakāpeniski pārvērtās par mierīgu administratīvu centru – tas bija miests ar apmēram 500 iedzīvotājiem. Daļa agrāko zemkopju sekmīgi apguva kalēja, podnieka, namdara vai kādu citu amatu, viņu produkcijas noņēmēji bija gan pilī dzīvojošie bruņinieki, gan uzpircēji, kas veda preces uz Rīgas tirgiem.
Hercogistes galvaspilsēta
16. gadsimtā izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste, iespējams, spožākais periods mūsu pilsētas vēsturē, īpaši, ja domājam hercoga Jēkaba valdīšanas gadus. Protams, ka skaistā, Eiropas mērogā nepārspētā Jelgavas pils ir hercoga Ernsta Bīrona atstātais un saudzējamais mantojums. Hercogiste ir devusi gan heraldisko dzīvnieku (lauvu) mūsu valsts ģerbonim, gan ar Piltenes bīskapijas piemēru arī parlamentārās pārvaldes iekārtas paraugu.
1616. un 1642. gadā atkārtoti Jelgava tika noteikta par visas hercogistes galvaspilsētu. Kā īpašu norādi uz to Jelgavas ģerbonī bija atļauts lietot hercogistes valstiskuma (juridiskās piederības) apliecinājuma zīmi, kas cauri laikiem ir saglabāta tradīcija un mūsdienās tiek atspoguļots ar Latvijas valsts ģerboni uz pilsētas heraldiskā dzīvnieka aļņa kakla. Tāpat Jelgavai kā vienīgajai pilsētai līdzās Rīgai ir tiesības uz tā saukto “pilno jeb lielo ģerboni” (atjaunots 2016. gada 13. decembrī).
Joprojām mēs varam uzdot jautājumu – kādi bija hercoga Gotharda un viņa pēcnācēju hercogistes tronī argumenti, lai Jelgavai tiktu pievērsta lielāka vērība, paceļot to aizvien augstākā statusā? Lai arī sākotnēji Jelgava tika minēta tikai kā hercoga sievas Annas t.s. atraitnes tiesa, tas nekavēja hercogu izdot dažādus rīkojumus, kas vistiešākajā veidā sekmēja pilsētas izaugsmi. Visnozīmīgākais bija 1567. gada rīkojums par baznīcu celtniecību, turklāt uzreiz divu – gan latviešu, gan vācu draudzei.
Ar laiku Jelgavas nozīme arvien vairāk palielinājās, tā kļuva par diplomātisko pārrunu vietu, arī apkārtējo lielvalstu interešu krustpunktu. Aizvien vairāk hercogiste sāka izjust Krievijas nepārvaramo interesi to iekļaut savos īpašumos, līdz pirms 225 gadiem – 1795. gadā – tas arī izdevās.
Kurzemes guberņas periods (1795–1918) bija visumā mierīgs laiks, kad pilsēta netraucēti attīstījās un līdzās Rīgai sekmīgi ar to konkurēja.
Sākums Jelgavā
Daudzu lietu, kas minamas Latvijas vēstures kontekstā, sākums ir tieši Jelgavā, un ar to pilsēta pamatoti lepojas.
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā pilsēta bija svarīgs sabiedriski politiskās kustības centrs. Tolaik plašai sabiedrībai vēl nezināmā rakstnieka Jaņa Jansona-Brauna referāts “Domas par jaunlaiku literatūru” (1892) burtiski uzspridzināja Jelgavas sabiedrību – Jelgava kļuva par Latvijas sociāldemokrātijas šūpuli.
Jau kopš hercogistes laikiem Jelgava bija Baltijā svarīgs izglītības centrs. Tās akadēmiskajā ģimnāzijā mācījušies gan divi nākamie Latvijas Valsts prezidenti (Jānis Čakste, Alberts Kviesis), gan Lietuvas valstiskās neatkarības atjaunotāji (prezidents Antans Smetona, Ministru kabineta priekšsēdētāji Mikols Sleževičs, Vitauts Petrulis, Jozs Tūbelis u.c.).
Nenoliedzami ir Jelgavas nopelni Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņās. 1915. gada maijā latviešu zemessargi pie Svētes apturēja vācu uzbrukumu pilsētai – tas bija pamats lūgt Krievijas valdībai atļauju dibināt latviešu strēlnieku bataljonus. Bet 1919. gada 21. novembrī ar Bermonta karaspēka padzīšanu no Jelgavas faktiski beidzās Brīvības cīņas un Latvijas valstī iestājās 20 gadu miera un attīstības periods.
Cukurfabrikas atklāšana 1926. gadā ir spilgtākais piemērs mūsu pilsētas attīstībā, līdz to viena pēc otras pārtrauca divas okupācijas.
1944. gada vasara ir robežšķirtne mūsu Jelgavas sejā – dažu dienu laikā pilsēta zaudēja visu savu unikālo apbūvi – izcilus gan koka, gan mūra ēku arhitektūras paraugus. Pēc Otrā pasaules kara Jelgava tika celta no jauna – bez individualitātes, pelēka un neizteiksmīga, pat depresīva. Šo sajūtu vēl vairāk palielināja tā saucamās slēgtās pilsētas statuss, kur starp pilsētniekiem vispamanāmākie bija daudzie padomju armijas virsnieki. Bet arī šajos gados ir pieminams notikums, kas Jelgavas vārdu aiznesa ārpus Latvijas – 1975. gadā te uzcēla mikroautobusu rūpnīcu RAF. Diemžēl rūpniecības attīstība prasīja papildu darbaspēku, kas tika ievests no citām padomju režīmā esošajām republikām.
Padomju varas gados nopostītā Lāčplēša pieminekļa fragmenta atrašana 1988. gada maijā kļuva par trešās atmodas galveno impulsu. Tautas frontes, Kultūras fonda un daudzu citu sabiedrisku iniciatīvu klātbūtne veicināja Latvijas neatkarības atgūšanu un pavēra ceļu it kā sen aizmirstu kultūrvēsturisku vērtību atgūšanai jelgavnieku un Jelgavas dzīvē.
Pilsēta aug un attīstās, kļūst ar katru gadu gaišāka, cilvēki tajā radošāki un ieinteresētāki pilsētas izaugsmē.
755 gados ir gandrīz 276 tūkstoši dienu, katru dienu kaut kas ir noticis, bet ne visi notikumi ir atstājuši ierakstus lielajā vēstures grāmatā, par dažiem laika gaitā esam piemirsuši. Mēs vēlamies ar savu pienesumu nedaudz atgādināt par notikumiem, kas vairāk vai mazāk ietekmējuši mūsu pagātni, mūsu izvēli un droši vien ietekmēs arī mūsu nākotni.
