Sesavas bibliotēkā jau trīs gadus veiksmīgi darbojas grāmatu lasītāju klubiņš, kas radies divu Intu saskanīgā kopdarba rezultātā.
– Inta un Inta, pastāstiet, lūdzu, par sevi!
Inta Māra Rubana: Pēc izglītības esmu bioloģe un visu mūžu strādājusi augstskolā. Tagad pēc vairāk nekā piecdesmit gadiem esmu atgriezusies savu vecāku mājā. Esmu atnākusi atpakaļ lauku dzīvē, mēģinu iejusties, iepazīties ar cilvēkiem un drusku rosīties. Vismaz iesākumā sevis pašas dēļ.
Inta Strazdiņa: Šeit dzīvoju no 1987. gada, kad vīrs pēc akadēmijas atnāca strādāt kolhozā “Avangards”. Bibliotēkā man iet sestais gads, pirms tam vienpadsmit nostrādāju Jelgavā tirdzniecībā. Esmu cilvēks, kam patīk mainīt savas nodarbošanās, tādēļ, kad radās iespēja pieteikties bibliotekāra vietai, es to darīju. Izturēju diezgan lielu konkursu, un izrādās, man šeit ļoti patīk. Visu mūžu esmu apguvusi dažādas radošās nodarbes un rokdarbus, to visu es varu šeit izmantot.
– Mani vienmēr interesējis, vai darbs bibliotēkā ir miers un klusums grāmatu valstībā?
I.Strazdiņa: Nekā tamlīdzīga! Darba bibliotēkā ir daudz, jāstrādā gan ar papīriem, gan ar datoru. Cilvēki nāk, grib parunāties, un man tas patīk, jūtos savu lasītāju mīlēta. Šad un tad saņemu kādas mazas dāvaniņas, piemēram, pirms diviem gadiem man uzdāvināja skaistus tulpju sīpolus, un tagad tās zied manā dārzā. Bibliotēkā organizēju arī pasākumus, kas man kā komandas cilvēkam nav nemaz tik viegls uzdevums. Esmu šeit viena, nav, ar ko pakonsultēties, un izpaliek ideju mētāšana.
Parasti rīta puse ir mierīgāka, pēc vieniem sāk nākt bērni. Līdz ceturtajai piektajai klasei bērni lasa diezgan labi, pēc tam mazāk. Bet, manuprāt, tas ir pārejošs posms, jo vēlākā vecumā viņi visbiežāk atsāk lasīt. Ja interese par grāmatām ir ielikta, tā nekur nepazūd. Domāju, visgrūtāk ir puikām ap divpadsmit trīspadsmit gadiem, viņiem ir ļoti grūti atrast literatūru, kas aizrauj.
– Pati izlasāt visas jaunās grāmatas, ko saņem bibliotēka?
I.Strazdiņa: Nu beidziet… es pat neesmu izlasījusi visu, ko klubiņš lasa. Dažs lasītājs domā, ka esmu visas grāmatas izlasījusi, jo es ļoti labi māku ieteikt. Taču tas ir tādēļ, ka es vienmēr cilvēkiem paprasu viedokli par grāmatu, ko viņi ņēmuši no bibliotēkas. Vēl esmu sapratusi, ka tas, kas vienam šķiet ļoti aizraujošs, otram var pilnībā nepatikt. Tā es savācu viedokļus, un man veidojas priekšstats par katru grāmatu.
Pa pieciem gadiem savus lasītājus esmu diezgan labi iepazinusi, apmēram jau zinu, kas kuram patiks. Man ir lasītāja, kas sākumā nāca pati, bet tagad atsūta vīru, un man ir jāizvēlas viņai grāmatas. Un gandrīz vienmēr viņa saka – tu tik labas grāmatas māki atlasīt!
Es savu krājumu esmu pārkārtojusi kādas četras reizes. Sākumā bija salikti atsevišķi kriminālromāni, jo tos mūsu lasītāji izvēlas labprāt. Bet tad ievēroju, ka tiem pašiem rakstniekiem ir arī cita veida romāni, kas parasti arī detektīvu cienītājiem iepatīkas.
– Kā jūs domājat, kāpēc cilvēkiem patīk kriminālromāni?
I.Strazdiņa: Tur ir ļoti spraigs sižets – kā ielasies, nevar nolikt malā. Man ir tāda kundze stipri gados, kurai ļoti patīk kriminālromāni, citreiz viņa paņem kādu grāmatu par mīlestību, bet tad ir neapmierināta, jo tā bijusi garlaicīga. Man pašai ne visai patīk detektīvi, es nevaru sagaidīt beigas un vienmēr paskatos, kurš ir vainīgais. Tad, protams, tālāk lasīt kļūst neinteresanti. Esmu sapratusi – cik mēs paši esam dažādi, tik dažādi izvēlamies sev grāmatas.
I.M.Rubana: Es domāju, ka tas ir noslēpums, kas valdzina. Kā pavediens tiek risināts, un vienmēr var domāt līdzi un izvirzīt savas versijas, kāds varētu būt noslēgums. Man šķiet, ka tā ir pēdu dzīšana, kas cilvēkiem patīk. Dziļumu tur nav ko meklēt, bet ir tieši tas azarts.
– Vai ir arī grāmatas, kas nevienam neiet pie sirds?
I.Strazdiņa: Ir grāmatas, kas iegūlušas plauktos un tiek ņemtas reti, pārsvarā jau cilvēki nāk uz jaunām grāmatām. Nekad nebūs tā, ka visās bibliotēkas būs vienāds klāsts, tās tiek iepirktas pēc bibliotekāra gaumes un tādas, kas patīk lasītājiem.
I.M.Rubana: Es domāju, ka nav jāsatraucas, ka kāda grāmata nepatīk visiem. Varbūt kādam vienam tā ir īstā. Tie ir visinteresantākie gadījumi, kad ir grāmata, kas nepatīk, bet tam vienam ir ļoti nozīmīga. Ir vajadzīgas dažādas grāmatas, jo ir dažādi lasītāji un katram ir atšķirīga gaume un vajadzības.
– Vai lasīšanai ir sezonāls raksturs? Varbūt vasarās tiek lasīts mazāk?
I.Strazdiņa: Vasarā ir mazāk bērnu, jo pagasta centrā dzīvo maz skolēnu. Bet kopumā grāmatām nav sezonas. Lielākā daļa lasītāju ir seniori, kas lasa arī vasarā, ik pa nedēļu vai divām nāk pēc jaunas grāmatas. Viņi nāks un lasīs, vienalga, lietus līs vai saule spīdēs.
– Tādiem pastāvīgiem lasītājiem arī tika izveidots lasītāju klubiņš?
I.M.Rubana: Varētu teikt, ka tas spontāni izveidojās. Es atnācu uz bibliotēku un vaicāju, vai mums ir iespēja parunāt par grāmatām. Inta atbildēja, ka nav un diez vai cilvēki būtu tik atsaucīgi.
I.Strazdiņa: Kad Inta nāca otro reizi pie manis, es jau biju apdomājusies. Sapratu, ka pati tādu nevaru uzņemties vadīt, taču, ja Inta vadītu, tad varētu mēģināt. Viņa uzreiz piekrita, un šogad jau nosvinējām klubiņa trešo gadadienu.
I.M.Rubana: Jā, es nodomāju, kāpēc ne, kādam taču tas būtu jāvada. Tad izlasīju franču romānu par vienas sievietes sāpju un bēdu pārvarēšanu. Tā bija Agneses Martēnas-Ligānas grāmata ar ļoti interesantu nosaukumu “Laimīgie lasa grāmatas un dzer kafiju”. Man likās, nu kur vēl brīnišķīgāks nosaukums lasītāju klubiņam! Vai tad tā tiešām nav laime, ja var atrast brīvu brīdi grāmatai, un, ja vēl blakus ir kafijas krūze, tad ir pilna laime. Tas nosaukums liecina arī par tādu mieru, ka varam nodoties brīnišķīgām nodarbēm. Tā mēs sākām darboties un tieši tā arī laimīgi darām joprojām – lasām grāmatas un, sanākot kopā, dzeram kafiju vai tēju.
– Cik klubiņa biedru esat, un kāda vecuma ļaudis piedalās?
I.M.Rubana: Esam tāds senioru kolektīvs, vidēji – astoņas. Sarunas notiek rīta stundās, tādēļ ne visi gribētāji var tikt. Dažas skolotājas teikušas, ka labprāt mums piebiedrotos, bet tajā laikā ir aizņemtas skolā. Gan jau vēl laiks pienāks.
Es domāju, ka jebkura aktivitāte pagastā dod dzīvību, vai tā būtu adīšanas kopa vai senioru dejas, vai lasītāju klubiņš, kas dzīvi padara interesantāku. Pagastā mēs cits citu nemaz tik labi nepazīstam, bet, kad sanākam kopā, sākam izteikt savas domas un apspriest dažādus viedokļus, ļoti satuvināmies un ieraugām cilvēku blakus. Ar dažiem esam diezgan satuvinājušies, un tā pazīšanās ir augusi un izplatījusies.
Vēl man šķiet, ka lasītāju klubiņš mūs padara par vērīgākiem lasītājiem. Zinot to, ka vēlāk būs jādalās savās domās par grāmatu, mēģinām kaut ko pārdomāt. Nepietiks ar to, ka es teikšu – tā ir laba grāmata. Kāpēc tā ir laba, kas tev tur patīk un kāpēc? Vai tieši otrādi – šo grāmatu es nevērtēju necik augstu tāpēc un tāpēc. No grāmatu klubiņa ir vairāki ieguvumi, un es atļaušos domāt, ka cilvēki gaida katru sanākšanu.
– Klubiņā runājat tikai par grāmatām vai ir arī kādi citi kopīgi pasākumi?
I.Strazdiņa: Braucam ekskursijās kopā ar mūsu novada speciālisti Dzidru Šulci, viņa ir savākusi apjomīgu materiālu un ļoti daudz zina par Sesavas pagastu. Pagājušajā gadā spontāni radās arī ideja aizbraukt uz Ūziņu bibliotēku pie Gunitas Kulmanes, kura ir īsta Ūziņu patriote un tik daudz ko zina par cilvēkiem, kas tur kādreiz dzīvojuši.
Kādreiz pagastos bija biedrības, cilvēki dzīvoja uz vietas un gribēja iet kopā. Nebija jau tādas iespējas kā tagad – iesēdies mašīnā un aizbrauc līdz Alūksnei uz pasākumu. No laukiem nāk daudz brīnišķīgu cilvēku, kuri ir izskolojušies un vēlāk pagastam atdevuši savu devumu atpakaļ.
I.M.Rubana: Es arī nezināju, ka Sesavas pagasts ir tik ļoti bagāts ar kultūras cilvēkiem, ka tik daudz izcilu personību te izaugušas un darbojušās. Daudz interesantu notikumu bijis, man šķiet, ka par to nav pietiekami plaši runāts. Te kādreiz dzīve ir kūsāt kūsājusi, šis ir ražīgs novads, no kura nākuši cilvēki ar labu izglītību.
Pati bērnību šeit esmu pavadījusi līdz piecpadsmit gadu vecumam, vēlāk atbraucu tik vasarās un svētkos. Man bija cita dzīve un intereses, esmu izlaidusi to cilvēku un notikumu pazīšanu, tagad mēģinu kaut ko atgūt. Ja jau reiz esmu nolēmusi te dzīvot, tad nevaru palikt par svešinieci, ir jāiesaistās un jāpiedalās.
I.Strazdiņa: Vēl mums decembrī ir brīnišķīgs dzejas pasākums. Katrs stāsta par savu mīļāko dzejas krājumu, kas atstājis iespaidu. Pastāsta un nolasa kādu dzejas rindu, noslēgumā ir arī radošā nodarbība. Tas ir nedaudz citādāks pasākums, jo nelasām vienu grāmatu, bet katra padalāmies par to, kas sirdij tuvs.
– Kā klubiņā notiek grāmatu izvēle un lasīšana?
I.Strazdiņa: Mums ir starpbibliotēku abonements, kas ļauj paņemt grāmatas no Elejas, Bērvircavas, Platones vai Jelgavas bibliotēkām. Tā sanāk, ka mums uz astoņām vienlaikus ir vairākas grāmatas.
I.M.Rubana: Mēs arī esam ļoti disciplinētas lasītājas, zinot, ka kāds šo grāmatu gaida, to ātri izlasām un dodam nākamajai.
Nu jau esam beigušās lasīt sēriju “Mēs. Latvija, XX gadsimts”, patiesībā gājām tai visu laiku līdzi gandrīz trīs gadu garumā. Manuprāt, tas bija gan lasītāja baudījums, gan mūžizglītība jeb pašizglītošanās, jo izgājām cauri Latvijas vēstures dažādiem posmiem. Interesanti bija tas, ka rakstnieki vienu un to pašu posmu attēlo atšķirīgi. Nu kaut vai Ulbergas “Tur” un Kotas “Istaba”, par vienu un to pašu laiku, bet tik atšķirīgas grāmatas un skatījums. Es teiktu tā – cilvēku dzīve tiek skatīta dažādos plānos. Tas bija ļoti interesanti. To es skaitu par lielu ieguvumu, jo tā mērķtiecīgi katra individuāli diez vai būtu izlasījušas visu sēriju.
Pa vidu jau lasījām arī citas grāmatas, tiesa, galvenokārt latviešu autorus. Piemēram, sesavnieces Margaritas Kovaļevskas romānu “Posta puķe”. Izlasījām to ar lielu aizrautību, rakstniecei ir ļoti bagāta valoda. Izbraucām arī ekskursijā, lai redzētu tās vietas, kur notikumi risinājušies.
– Vai, runājot par grāmatām, jūsu starpā valda vienprātība vai tomēr ir bijušas arī kādas kaislības?
I.M.Rubana: Patiesībā mums diezgan liela vienprātība ir par lielāko daļu grāmatu. Varbūt pret Manfeldes “Virsnieku sievām” bija vislielākā pretestība, tā kā noliegums, likās, ka notikumi nav attēloti reālistiski.
Tikšanās reizē mēs runājam par visu – grāmatu, notikumiem, tēliem un valodu. Ir grāmatas, kas nav sliktas, bet tām ir grūta valoda. Citas atkal ir bauda lasīt, piemēram, man ļoti patīk, kā raksta Inga Ābele vai Gundega Repše. Kam katrs pievērš vairāk uzmanības, cits vienam, cits otram aspektam. Parasti jau ir tā, ka grāmatas notikumi ved pie savas pieredzes, un tad sākās atmiņu stāsti – man tajā laikā bija tādi vai citādi notikumi. Vismaz par to laiku, ko paši esam piedzīvojuši, ir kādi atmiņu stāsti. Tas man liekas ļoti skaisti. Kopā saliekot, iznāk bagātāks kopskats.
Kad mēs vēl tikko sākām sarunāties, bija kundzes, kas baidījās izteikt savu viedokli, jo īpaši tad, ja tas atšķīrās. Bet tagad jau tam esam pāri, esam drošākas un nebaidāmies teikt – es gan tā neredzēju vai to nesapratu. Ja viedokļi ir atšķirīgi, tad grāmatā var dziļāk ieiet un atklāt kādu aspektu, ko varbūt pats lasot neesi pamanījis. Man personīgi vairāk patīk gadījumi, kad nav lielas vienprātības. Nekad nevar zināt, kā būs, vienmēr ir kāds pārsteigums! Tas ir arī skaisti, kad nāc uz tikšanos un nezini, kā grāmata būs pārējos lasītājus uzrunājusi. Tas ir tāds negaidītības moments.
– Varbūt zināt, vai Jelgavas novadā ir vēl citi grāmatu lasītāju klubiņi?
I.Strazdiņa: Man šķiet, ka šādā formātā esam vienīgie.
I.M.Rubana: Zinu, ka ir Jelgavā, bet tas ir pavisam cits formāts. Viņiem ir tematiski vakari, kur galvenās runātājas ir bibliotēkas darbinieces, pārējie ir vairāk kā klausītāji. Man mūsu formāts iet vairāk pie sirds.
– Vai savas domas par lasītajām grāmatām arī pierakstāt?
I.M.Rubana: Domāju, ka mēs varētu sākt rakstīt recenzijas, jo ne vienmēr tās anotācijas, kas ir uz grāmatas vāka, atspoguļo būtību. Kad es izgājis grāmatai cauri, domā, ko viņi te ir uzrakstījuši, grāmata jau īstenībā nav par to!
I.Strazdiņa: Jā, tā mēs varētu darīt, jo ik pa laikam atnāk kāds cilvēks, kurš saka – jūs tur lasītāju klubiņā tādu interesantu grāmatu lasījāt, tu vari iedot? Jo visas jau padalās ar saviem draugiem un kaimiņiem. Citreiz, iesakot kādu grāmatu, piebilstu, ka to mēs pavisam nesen lasījām lasītāju klubiņā. Tā ir tāda kā kvalitātes zīme.
– Pieraksti par grāmatām var būt labs pamats sākt rakstīt savas grāmatas?
I.M.Rubana: Es jau esmu sarakstījusi bērniem grāmatas veselības mācībā, kādas divpadsmit dažādiem vecumiem. Man patika to darīt un, tagad atšķirot, liekas, ka tīri labi uzrakstīts.
– Kāds, jūsuprāt, ir lielākais ieguvums no grāmatu lasīšanas?
I.M.Rubana: Lasīšana ir gan prieks, gan izglītošanās. Es nezinu, kā vēl cilvēki pašu spēkiem varētu garīgi attīstīties, ja ne lasot. Tas ir garīgās augšupejas ceļš.
I.Strazdiņa: Es gribētu aicināt vecākus – neesiet slinki un lasiet saviem bērniem priekšā jau no mazotnes. Tas ir gan kopā pavadītais laiks, gan rada bērnos interesi par grāmatām un attīsta valodu.
I.M.Rubana: Man vecāki lasīja priekšā. Tētis strādāja smagā darbā, bija kolhozā šoferis, es atceros, ka man bija kādi deviņi vai desmit gadi un viņš lasīja priekšā “Dāvidu Koperfīldu”. Tā nebija vienīgā grāmata, bet to atceros kā ļoti īpašu, arī dienā es dzīvoju ar tiem varoņiem un tēliem. Domāju, ka lasīšana tolaik arī bija tā, kas mani piesaistīja grāmatām uz mūžu. Arī saviem bērniem es lasīju priekšā un tagad lasu mazbērniem.
