Visi esam vienādi, tikai katrs šajā pasaulē jūtas citādi. Kāpēc? Mums katram ir atšķirīga pašapziņa.
Visi esam vienādi, tikai katrs šajā pasaulē jūtas citādi. Kāpēc? Mums katram ir atšķirīga pašapziņa. Kāpēc cits spēj iejusties sabiedrībā, bet cits ne? Vai iemesls jāmeklē audzināšanā, horoskopa noteiktajā raksturā vai arī ģimenē? Varbūt visā kopā. To nezinām ne mēs, ne visu zinošie psihologi, ne arī vecāsmātes.
Jaunieši esot visnežēlīgākā sabiedrības daļa, jo viņu pašapziņu raksturojot tikai divi varianti, proti, superegoisms vai trīcošas kājas. Kompleksainie ar riebumu vilksies uz skolu, kur izsēdēs visu savu dzīvesprieku un enerģiju.
Bet, reāli vērtējot, vai tad šiem kompleksos ieslīgušajiem nav taisnība? Tas ir pilnīgi nežēlīgi un neloģiski – tas, ka tevi piespiež sēdēt astoņas stundas, praktiski nekustoties un neizdvešot nevienu muļķīgu piezīmi, vai tas nav pusaudzi degradējošs process, kuram līdzi noplok pašvērtība, jo tu saproti, ka tevi visu laiku ierobežo?
Sāk likties, ka pašapziņa un dzīvesprieks ir savstarpēji vienoti jēdzieni. Varbūt tieši no lielās nebrīves arī rodas dzīves jēgas meklējumi. Teiksiet: nu ir par traku, jo ir taču brīvlaiks, vasara, kādas tur problēmas!
Bet varbūt tomēr izlasīsi «tīņu lapu»?
