Jelgavas novada Lielplatones pagasta Silavās 1,5 hektāros aug ēdamo pīlādžu dārzs, kuru apsaimnieko Liene un Atis Jansoni. Dārzā iestādīti 1004 kociņi – piecu šķirņu ēdamie pīlādži, tostarp četras sarkanās šķirnes un viena oranžā. Sarkanās šķirnes ir ‘Ļikjornaja’, ‘Burka’, ‘Dessertnaja’, ‘Granatnaja’, bet oranžā – ‘Ņevežinskaja’.
Dārzā viesojamies pīlādžu ziedēšanas laikā. Ģimene, kurā aug trīs bērni, ne tikai izaudzē, bet arī paši pārstrādā izaudzēto ražu, gatavojot dažādus pīlādžu produktus, brauc uz tirdziņiem tirgot saražoto, domā par sava vizuālā tēla noformējumu un tūristu piesaisti. Viņu zīmols “Pīlādžoga priekam un veselībai” jau visu pasaka priekšā, jo, kā teic Liene, – pīlādzis der visam.
Liene Jansone savu saimniecisko darbību reģistrējusi 2013. gada rudenī un stāsta, ka ar lauksaimniecību pirms tam neesot bijusi saistīta, jo ir ekonomikas maģistre un ikdienā strādā par projektu vadītāju Jelgavā. Pīlādžu dārzs esot tikai tāds brīvdienu hobijs.
Dārzs top, uzrakstot projektu
Ēdamo pīlādžu dārzs tapis, ar Lauku partnerības “Lielupe” atbalstu uzrakstot un realizējot Eiropas Savienības “Leader” projektu. Par šiem līdzekļiem Zaļenieku kokaudzētavā iegādāti pīlādžu stādi, ap dārzu uzlikts žogs un iegādāts traktoriņš zāles pļaušanai. Ar pļaušanu galā tiekot vīrs un draugi, radi no pilsētas, kuriem tā ir kā atpūta un izklaide.
Ideja par ēdamo pīlādžu dārzu Lienei radusies, esot bērna kopšanas atvaļinājumā. Zemes ap māju daudz un vajag pašiem kaut ko ar to darīt, spriedusi ģimene. Pārējā platība tiek iznomāta vietējiem zemniekiem. Dārza saimniece skaidro, ka šī esot viņas vecvecāku māja un zeme, kas atgūta 90. gados, taču pēc tam vēl vairākus gadus mājā mitinājušies īrnieki. Līdz 2007. gadā ēka palikusi tukša, un ģimene nolēmusi pārnākt dzīvot uz Lielplatoni.
“Lai gan par lauksaimniecību man saprašanas nav, domāju, ka koku zemē ielikt varu, lai to izprastu un augtu līdzi ar to,” smejas Liene, piebilstot, ka pamudinājumu devis arī kāds žurnālā izlasīts raksts, kur viena melleņu audzētāja sacījusi, ka ēdamie pīlādži ir perspektīva kultūra. Un viņai nevar nepiekrist, jo ēdamie pīlādži Latvijā vēl netiek plaši audzēti un šādu dārzu nav daudz.
Liene stāsta, ka viņai izdevies atrast ēdamo pīlādžu dārzu Mālpilī, bet viņai zināmā lielākā pīlādžu audzēšanas speciāliste ir bioloģijas maģistre Inese Drudze no Pūres Dārzkopības pētījumu centra. Pētniecei arī lūgts padoms, dārzu ierīkojot.
“Pīlādžiem ir tā, ka viena šķirne apputeksnē otru, un tas ir jāievēro, tāpēc pēdējā brīdī mainījām dārza shēmu, sastādot pa divām rindām no vienas šķirnes, bet tālāk atkal pa divām no citas. Turklāt jāņem vērā, ka oranžo šķirņu pīlādži ir liela auguma – var izaugt līdz 10 metriem, tāpēc tos labāk stādīt dārza malās,” turpina pīlādžu audzētāja.
Dārzkopības literatūrā atrasts, ka uzreiz pēc iestādīšanas pīlādžu vainagus apgriezt nedrīkst, jo tieši zaru galos aizmetas pirmie ziedpumpuri. Ja pārāk cītīgi veido vainagu un visu laiku apgriež zarus, tad cilvēks pats savām rokām nogriež nākamos ziedus, un ražas kā nav, tā nav. Vainagu veidošana iekļauta Lienes dārza nākamā gada plānos.
Savukārt pīlādžu pirmā raža vākta trešajā gadā pēc stādīšanas. Pagājušajā gadā raža bijusi liela, bet tad arī pīlādži ziedējuši nedēļu pusotru agrāk un dārzs bijis baltāks. “Tas nav slikti, šogad ogas būs lielākas. Pagājušogad ķekaru bija daudz, bet sausuma dēļ ogas sačervelējās,” atceras audzētāja.
Cita pievienotā vērtība
Pīlādžogu ražu ģimene nolēmusi pārstrādāt pati, jo tad produktam ir pavisam cita pievienotā vērtība. Arī tūristiem par pīlādžu produktiem interese ir liela. “Bet ar tūristiem līdz šim vēl tikai mēģinām,” tā Liene.
Viņa ar prieku izrāda pašas gatavotos pīlādžu gardumus, kas esot pilnīga mājražošana, – sīrupu no oranžajiem pīlādžiem, kas ir skābenāks, bet no sarkanajiem – saldāks. Tad ir kaltētas pīlādžogas ar mazliet cukura, kas atgādina rozīnes, un mums tiek dota iespēja nogaršot arī tikko no saldētavas izņemtas ogas. Saldētavā tiek ievietota visa novāktā raža, bet ievārījumus Liene vāra no saldētām ogām, kad zināms, ka būs braukšana uz kādu tirdziņu.
Vēl ir divu veidu ievārījums – no oranžajām un sarkanajām pīlādžogām –, pīlādžu želeja un marinēti pīlādži, kas gatavoti ar līdzīgu marinādi kā ķirbjiem un lietojami pie gaļas ēdieniem. Lai gan viens otrs pircējs tos mēdzot likt arī uz kūkas. Saimniece skaidro, ka ēdamie pīlādži no mums pazīstamajiem savvaļas pīlādžiem atšķiras ar to, ka tajos nav rūgtuma un savelkošās garšas.
Tie ļoti garšo arī putniem, kas var nodarīt diezgan lielu skādi. Putni parasti sākot ar oranžajiem pīlādžiem, bet beidzot ar sarkanajiem, kas ienākas septembra otrajā pusē. Lai cīnītos ar spārnaiņiem, iegādāta atbaidīšanas ierīce, kas esot maza kastīte ar četriem skaļruņiem un atskaņo putniem saprotamus trauksmes signālus. To var darbināt, pievienojot automašīnas akumulatoram. Liene zina teikt, ka ierīce tiešām esot efektīva. Tāpat dārzā redzami arī vairāki gari kāti, kuros ražas laikā tiek uzkārti putnu atbaidīšanai paredzēti baloni.
Trīs tūrisma objekti vienuviet
Uz tirdziņiem parasti brauc Liene. Dažkārt viņai palīdz vīrs. Pīlādžu produkti no Lielplatones tiek tirgoti Rīgā, Kalnciema ielas tirdziņā, Jūrmalā, Dobelē, arī Jelgavas novadā, piemēram, pie kafejnīcas “Zemnieka cienasts” rīkotajā tirdziņā. Rudens puse un Ziemassvētki – tas esot tirdziņu laiks.
Runājot par nākotnes plāniem, Lienei Jansonei padomā ir “vairāk laist tūristus dārzā – tad nebūs tik daudz pa tirdziņiem jābrauc”. Vēl viņa uzsver Jelgavas novada pašvaldības sniegto atbalstu tūrismam un ir pateicīga par iespēju pērn piedalīties Jelgavas novada dienās Kalnciema ielā.
Vēl viņa piebilst, ka saimniecība atrodas izdevīgā vietā, jo ir pa ceļam uz šitake sēņu audzētavu “Trubenieki”, bet tepat netālu atrodas Lielplatones muiža – tūristi, ierodoties Lielplatonē, var apmeklēt visus trīs objektus.
