“Ceļš lai ir jūsu galamērķis”
Grāmatas “Kariete uz Santjago” pamatā ir latviešu rakstnieces Kristīnes Ulbergas kājām veiktais 900 kilometru garais ceļš uz Santjago, kuru viņa iet kopā ar draudzenes pusaugu dēlu. Taču šis nebūs ticīgu cilvēku ceļojuma apraksts vai dzīves jēgas meklētāju piezīmes. Drīzāk stāsts par divu cilvēku netipiski garu pārgājienu, kas pieveikts tāpēc, ka iet nav sliktāk kā neiet, un to, kā šāds izturības pārbaudījums maina cilvēku vērtības.
Abi gājēji dodas ceļā, īsti nezinot, kādēļ vēlas šo garo posmu noiet. Viņiem nav piemērota apģērba, apavu un gaužām maz naudas. Ceļā viņus pavada drīzāk piezemēti praktiskas raizes, nevis garīgi centieni un dvēseliski pārdzīvojumi. Un tomēr senajam un grūtajam Camino ir savs nodoms. Tas aizved viņus pretim pagātnes rēgiem, jaucot tos kopā ar satikto ceļinieku tēliem. Tas atrauj senas brūces, kas struto kā nebeidzamās tulznas uz kājām, un vadā pa lietu kārtību pārvērtēšanas stāvajām nogāzēm. Bezjēdzīgas runas pārvēršas smagā klusēšanā, un kāda neredzama roka ar tīši sacerētiem melu stāstiem velk tīrākās patiesības zīmes.
Kādā brīdī mazas pilsētiņas laukumā ceļotāji uziet vecu karieti, kas kļūst par savdabīgu pavērsiena punktu. Tai iesperot, galvenā varone uzplēš savu zābaku, kas, saprotams, ir diezgan biedējošs notikums, jo citus apavus iegādāties viņiem nav iespējams. Un tomēr šis brīdis ļauj noformulēt būtisku līdzību par dzīvi. “Šī ar grīdas krāsu nopervētā kariete ir ķermenis. Tavs vai mans. Zirgs ir tavas emocijas un jūtas, bet kučieris, kura šeit arī nav, – tavs prāts. To es biju aizmirsusi, bet šodien atcerējos. Varbūt šī ir brīnumainākā vieta visā mūsu ceļojumā.”
Santjago ceļš liek mainīties, grib gājējs to vai ne. Pārmaiņas notiks tik un tā – agrāk vai vēlāk, vieglāk vai mokošāk. Camino dzen ne tikai uz priekšu, bet jauc prātu, liek gājējiem turpināt iešanu sapnī un skatīties uz sevi no malas. Tas nodzēš robežas starp pagātni un tagadni, personības saplūst un mainās, brīžam pazūdot pavisam.
Grāmatā vairākkārt tiek izgaismots jēdziens “Jo tālāk, jo tuvāk”. Jo tālāk no mājām, komforta, ierastās lietu kārtības, jo tuvāk sev pašam. Tam patiesumam, ko nemaz tik ļoti negribas redzēt un zināt. Tam, kas pārvērš sauli, liekot tās zaļajiem stariem apdedzināt nepateicīgos, un prasa pieradināt negausīgo pārmaiņu suni. ”Bet tu jau noteikti esi dzirdējusi, ka pārmaiņas ir gandrīz kā suns, kas jāuztur. Jāved ārā, jābaro, jāparūpējas, lai tas nepazustu. Citādi pārmaiņas tevī var beigties.”
“Kariete uz Santjago” ir Kristīnes Ulbergas (1979) sestā prozas grāmata, ko laidusi klajā izdevniecība “Dienas Grāmata”. Rakstnieces pirmais romāns “Zaļā vārna” 2012. gadā ieguva Latvijas Literatūras gada balvu, savukārt par garstāstu pusaudžiem “Es grāmatas nelasu” (2008) viņa saņēmusi Jāņa Baltvilka balvu. Par 2017. gadā sērijā “Mēs. Latvija, XX gadsimts” izdoto romānu “Tur” autore godalgota ar “Dienas” gada balvu kultūrā un AKKA/LAA Autora balvu.
