Pirms 40 gadiem
1980. gada 4. jūnijā
Jauns tirdzniecības pakalpojums
“levērojot iedzīvotāju un pediatru ierosinājumu, pilsētas izpildkomitejas tirdzniecības pārvalde iekārtojusi veikalu piena un citu bērnu uzturā vajadzīgu produktu pārdošanai. Tas ir 73. piena veikals P.Stučkas ielā 3, tas pats, kurā līdz šim māmiņas saņēma piena virtuves gatavoto produkciju. (..) Ar bērnu poliklīnikas izziņu varēs saņemt pašus svaigākos produktus mazuļiem līdz trīs gadu vecumam.”
Un zaļos mežs
“Jelgavas mežrūpniecības saimniecība sekmīgi pabeigusi pavasara koku stādījumu plāna izpildi. 150 hektāru platībā plešas egļu audžu masīvi, 50 hektāru aizņem priežu stādi. Šie jaunie kociņi izaudzēti vietējā kokaudzētavā.
(..) šajā pavasarī mežu stādīšanas darbos plaši pielietota specializēta tehnika. Turklāt pirmo reizi izmantota jaunā augstražīgā mežu stādīšanas mašīna MLU-1. Vairāk nekā puse stādījumu veikta ar tehnikas palīdzību.
Paies gadi, un Klīves, Dobeles, Bēnes, Garozas un citās mežniecībās šalks jauni skuju koku meži. Nākošajā pavasarī tie atkal paplašinās savas robežas – mežrūpniecības saimniecības kokaudzētavā aug vēl vairāk nekā miljons stādu.”
Skolēnus gaida darbs
“Skolēnu darbaudzināšanu un profesionālo orientāciju sekmē vecāko klašu audzēkņu darbs vasaras brīvlaikā. Viņi var strādāt pilsētas rūpniecības uzņēmumos un citās nozarēs. Saskaņā ar Latvijas PSR Darba likumu kodeksa 180. pantu darbā pieņem no sešpadsmit gadu vecuma. Izņēmuma gadījumos ar arodkomiteju piekrišanu var iekārtot darbā pusaudžus, kuri sasnieguši piecpadsmit gadu vecumu.
(..) lepriekšējo gadu pieredze rāda, ka ne visi vecāko klašu audzēkņi un viņu vecāki pret darbā iekārtošanu izturas nopietni. Taču vairums vecāko klašu skolēnu vasarās ir čakli palīgi dažādos darbos. Piemēram, 1979. gada vasaras brīvlaikā strādāja 745 vecāko klašu audzēkņi.
Jelgavas reģionālā nodaļa sastādījusi skolēnu darbā iekārtošanas plānu vasaras brīvlaikam. Tajā sniegtas ziņas par vajadzīgajām specialitātēm, darba noteikumiem un atalgojumu. Biroja darbinieki var sniegt arī konsultācijas, kur un kādās profesionāli tehniskajās mācību iestādēs var turpināt mācības.”
No Olimpijas līdz Maskavai
“(..) vispopulārākās mūsu dienu sporta sacensības ir olimpiskās spēles. To vēsture ir loti sena. Cilvēce radījusi leģendas par olimpisko spēju rašanos. Viena no tām vēsta, ka pirmās sporta spēles sarīkojis Zevs, atzīmējot uzvaru pār savu tēvu – dievu Hronosu. Taču pirmā vēsturiski ticamā ziņa par olimpiskajām spēlēm attiecas uz 776. gadu pirms mūsu ēras. Tad pirmo reizi minēts uzvarētāja Koreba vārds. (..) Seno grieķu olimpiskie svētki atkārtojās pēc katrām 1417 dienām, kas veidoja tā dēvēto olimpiādi.
Pakāpeniski olimpisko spēļu programma paplašinājās, ietverot aizvien jaunus veidus. Piemēram, 708. gadā pirms mūsu ēras programmā tika iekļauts pentatlons, kurā ietilpa skrējiens, tāllēkšana, cīņa, diska un šķēpa mešana, bet 668. gadā – dūru cīņas. Tiesa, tolaik šis sporta veids ievērojami atšķīrās no mūsdienu boksa – pretinieki sākumā nosaitēja rokas ar siksnām, pēc tam uz siksnām sāka nostiprināt cietas ādas gredzenus, vēlāk metāla gabalus.
(..) Sievietēm par piedalīšanos olimpiskajās spēlēs draudēja nāves sods. Taču grieķietes rīkoja savas atsevišķas spēles, kuru programmā bija tikai vienas sacensības – skrējiens īsā distancē (aptuveni 160,22 metri). Uzvarētājas apbalvoja ar vainagiem no olīvkoka zariem. Sacensības notika Olimpijā, taču pēc vīriešu spēlēm.
(..) Uzplauka un pagrima senā Helāda, cēlās godā un krita Romas impērija, taču olimpiāžu tradīcija turpinājās. Atlēti tajās pulcējās 293 reizes. Tikai mūsu ēras 393. gadā Bizantijas imperators Teodosijs, nikns kristietības aizstāvis, aizliedza olimpiādes, jo uzskatīja tās par pagānisku rituālu …
1889. gadā jaunais franču pedagogs barons Pjērs de Kubertēns saņēma valdības uzdevumu pētīt fiziskās audzināšanas jautājumus. Viņu iejūsmināja ideja atsākt seno helēņu skaisto tradīciju – viņu olimpiskās spēles. 1892. gada 25. novembrī P.Kubertēns Parīzē Francijas sporta klubu savienības sapulcē nolasīja publisku lekciju «Olimpiādu atdzimšana». 1894. gadā viņam un viņa domu biedriem izdevās sarīkot Parīzē, Sorbonnā, pirmo starptautisko kongresu, kurā piedalījās 12 valstu pārstāvji. Starp tiem bija arī delegāti no Krievijas. 23. jūnijā vienbalsīgi tika pieņemts Kubertēna priekšlikums: lai attīstītu sportu, bet galvenais – lai nodibinātu draudzīgus sakarus starp tautām, pēc katriem četriem gadiem saskaņā ar grieķu olimpiādēm rīkot olimpiskās spēles un ielūgt uz tām visu pasaules tautu pārstāvjus.
Pēc grieķu priekšlikuma tika pieņemts lēmums pirmās mūsdienu olimpiskās spēles sarīkot 1896. gadā Atēnās.”
