Pēc vairākus mēnešus ilgušās dzīvošanas starp kastēm un dažāda satura paunām beidzot ar ģimeni esam noenkurojušies Jelgavā.
Pēc vairākus mēnešus ilgušās dzīvošanas starp kastēm un dažāda satura paunām beidzot ar ģimeni esam noenkurojušies Jelgavā. Kopš tā laika, kad atkal kļuvu par pilsētnieku, nu jau būs pagājuši astoņpadsmit gadi, un visi tie pavadīti Rīgā vai tās tuvējā apkārtnē. Tagad esmu jelgavnieks.
Ikviena dzīvesvietas maiņa ir lielāks vai mazāks problēmu kopums, ar kuru pārceļotājam jātiek galā. Protams, tas atkarīgs arī no tā, ar cik lielu mantību cilvēks ir apaudzis. Neapskaužu tos, kam gadu gaitā tās sakrājies īpaši daudz, jo, kaut arī mūsu ģimenes lielākā un arī vienīgā mēbele ir bērnu gultiņa, pārvākšanās epopeja mani darīja gluži vai slimu.
Mantas nebūt nav vienīgā problēma. Kā ikvienam ienācējam – svešiniekam – jāiepazīstas un jāsarod ar kaimiņiem, kādus nu Dievs vai liktenis devis. Nezinu īpašas receptes, kā procesu paātrināt. Cik saprotu, kaimiņš kaimiņu satiekot, vēlē labu rītu vai dienu, un tad gadās arī kādu vārdu pārmīt par gluži pasaulīgām lietām.
Pirmos apzinīgos gadus vadot lauku vidē, tiku audzināts sveicināt katru gados vecāku cilvēku – pazīstams viņš vai ne. Pilsētai – savi likumi un tikumi, taču šim ieradumam neesmu nekad pāri kāpis, arī dzīvodams Rīgā. Iepriekšējā dzīvesvietā kaimiņos dzīvoja gan tādi, kas labrītu atņēma latviešu, gan arī tādi, kas krievu mēlē. Tikai vienu no kaimiņiem varēja sveicināt gan šā, gan tā, bet vienmēr viņš pagāja garām kā tukšai vietai.
Jelgavā dzīvoju nu jau gandrīz nedēļu, un šajā laikā gadījies sastapties ar trīs kaimiņiem. Ar pirmo sasveicinājos kā ar senu paziņu, otrs labdienu atņēma savā valodā, bet tādēļ sasveicināšanās jeb sapazīšanās rituāls neko no savas būtības jau nezaudēja. Trešais… Jā, par to arī ir šis stāsts.
Gadās, ka sasveicinies it kā pats ar sevi. Gadās, ka tevi nedzird vai neredz. Bet kaimiņiene, ko aizvakar no rīta sveicināju, paskatījās uz mani kā Cēzars uz Brutu. Steidzīgi atgriezos dzīvoklī, lai paskatītos spogulī, vai nejauši neesmu notriepis seju, devies laukā nepieklājīgā apģērbā… Viss bija kā parasti. Atlika secināt, ka sasveicināšanās fakts bijis par iemeslu kaimiņienes neizpratnei.
Zinātnieki spriež, ka informācijas tehnoloģiju attīstība jau tuvākajā nākotnē nodrošinās cilvēkam viņa ikdienišķās vajadzības bez jebkādas saskarsmes. Tupi savā dzīvoklī un visu, ko tev vajag, pasūti globālajā tīklā. Viss ir iespējams. Tomēr, kamēr tikai iespējams, manai kaimiņienei vajadzēs uzklausīt manus laba vēlējumus ik reizi, kad mūsu ceļi krustosies.
Tas taču ir tikai viens mirklis, kurā, otram dodot, mēs nezaudējam.
