Par darbu vīrusa laikā stāsta Elejas vidusskolas skolotāja Inga Erliha.
Rūpīga plānošana, ciešāka sadarbība un lielāks atbalsts. Tā savu darbu vīrusa laikā raksturo ģeogrāfijas un ķīmijas skolotāja Inga Erliha, kas Elejas vidusskolā strādā jau 31 gadu. Viņas stāstītais izceļ ne tikai grūtības, bet arī patīkamo, ar ko saskarās skolotāji, organizējot mācības attālināti. Jauno apstākļu dēļ nācies pielāgot darba metodes un plānot katru mirkli. Vēl nedaudz, un skolotāja Inga kopā ar savu audzināmo klasi jau ceturto reizi absolvēs vidusskolu. Pirms izlaiduma viņa dalās iespaidos par to, kā bija pēdējos mēnešus mācīt un audzināt skolēnus attālināti.
Mirklis pirms
Kad skolotāja Inga uzzināja, ka mācības tiks organizētas attālināti, pirmais, par ko viņa priecājās, – priekšā vēl gaidāma brīvlaika nedēļa. “Tas bija svarīgs punkts, laiks, kad padomāt, organizēt, noskaidrot un saplānot attālināto darbu,” viņa atzīst. Jaunajam mācību modelim izdevies pielāgoties ļoti veiksmīgi. Inga izvēlējās strādāt no skolas, nevis mājām, jo skolā viņai ir viss nepieciešamais, turklāt apzinājās, ka turpmāk darbs būs jāplāno daudz vairāk, nekā tas notika parasti.
Viens no mācību priekšmetiem, ko Elejas vidusskolā skolotāja māca, ir ķīmija, un tas pavisam noteikti nav priekšmets, kuru viņa bija gatava mācīt attālināti. Ķīmijas stundās parasti tiek ne vien izklāstīti teorētiskie jautājumi, bet arī notiek praktiskās mācības, kuru laikā tiek veikti dažādi eksperimenti, tādēļ attālināti mācīt ķīmiju bija diezgan problemātiski. “Darbu, protams, nevarēja paveikt tik kvalitatīvi kā klātienē, taču ieplānotais izdevās,” apgalvo Inga. Tā kā skolēnu ir daudz un arī darba apjoms bija liels, grūtākais attālināto mācību periodā bija laikus izlabot skolēnu darbus un sniegt atgriezenisko saiti. Bet tas izdevās. “Lielākā motivācija noteikti bija vecāku attieksme,” atzīst skolotāja.
Pirmās divas trīs nedēļas bijušas ļoti smagas gan viņai, gan skolēniem, gan vecākiem. “Pagāja laiks, kamēr vecāki saprata, ka viņi būs tie, kas organizēs sava bērna darbu šajā laikā, ka viņiem jāizveido noteikts dienas režīms. Tas attālinātajās mācībās bija pats svarīgākais. Šajā procesā guvu atziņu – ja bērns ievēros režīmu un apzinīgi veiks savu darbu, viss izdosies.” Sākumā visi bijuši apmulsuši, taču beidzies labi, jo vecāki saviem bērniem snieguši lielu atbalstu. Skolotāja priecājas, ka uzlabojās sekmes un šāds mācību modelis nespēja negatīvi ietekmēt skolēnu panākumus.
Būt klases audzinātājai nekad nav viegli
Attālināto mācību laikā skolotāja Inga veiksmīgi realizēja četras nozīmīgas lomas – viņa bija 4. un 12. klases audzinātāja, tajā pašā laikā arī ģeogrāfijas un ķīmijas skolotāja. Inga uzskata, ka vienkāršāk bija būt par skolotāju. “Būt klases audzinātājai nekad nav viegli,” viņa nosaka. Saziņa ar audzināmajiem pārsvarā notika e-klases platformā, arī sazvanoties, tomēr ne vienmēr visi gribējuši kontaktēties. Kad mācību gads noslēdzies, bijusi sajūta, ka audzināmajai 12. klasei tomēr kaut kas nav “iedots”. Skolotāja piebilst: “Mani audzināmie patiesi gribēja mācīties un darīt, taču otrajā pusē, aptuveni aprīļa vidū vai beigās, ļoti labi jutu, ka bērniem jau tā kā visa bija mazliet par daudz. Attālinātās mācības pamatīgi nogurdināja.”
Eksāmeni ir nepieciešami
Skolotāja Inga uzskata, ka tas ir pašsaprotami un godīgi, ka 9. klasēm šogad nenotiek eksāmeni, taču 12. klasēm tie jākārto. “Tā tam jābūt. Dzīve neapstājas tagad – lielāka daļa vēl nezina, ko darīs turpmāk, tādēļ eksāmeni ir nepieciešami. Skolēni mācās 12 gadus, un patiesībā viņi jau pavasara brīvlaikā bija gatavi kārtot eksāmenu svešvalodā.” Tomēr, kad runa ir par to, vai ar eksāmenu iespējams noskaidrot, ko skolēns iemācījies, skolotājai ir divējāds viedoklis – gan jā, gan nē. “Eksāmens vienmēr var būt kā loterija – var gadīties visādi, piemēram, skolēns pēkšņi piemirst to, ko visu laiku zinājis. No otras puses – no pieredzes varu teikt, ka eksāmenu rezultāti tomēr parāda skolēna sasniegumus. Var kaut ko aizmirst, var kaut ko arī nezināt, taču eksāmens paliek eksāmens. Rezultātos ir redzama skolēna atdeve, tas, ko viņš pa šiem gadiem skolā ir apguvis.”
Šogad izlaidumu gaita ir nedaudz citāda, līdz ar to arī gatavošanās šim svarīgajam notikumam norit citādi. Skolotāja apgalvo, ka absolventiem šoreiz nemaz nav jāgatavojas – viņiem tikai jāatnāk. “Mēs vēl nezinām, vai izlaidumā varēs pulcēties vecāki un citi sveicēji, bet, tā kā mums ir plašs skolas pagalms, ir iespēja izvietot visus ar divu metru distanci. Skola gatavojas svinīgi izsniegt atestātus, apbalvojumus, dāvanas, visu, kā pienākas izlaidumā. Balle nenotiks, to mēs jau gada sākumā nolēmām,” nosaka Inga. Viņa uzskata, ka 12. klases izlaidums ir nepieciešams – visas dzīves garumā absolventiem, iespējams, būs vēl daudzi izlaidumi, taču tas, ko visbiežāk atceras cilvēks, ir tieši 12. klases izlaidums.
Atbalsta un motivācijas netrūka ne mirkli
Attālināto mācību laikā skolotāja Inga iemācījusies rūpīgāk plānot savu laiku. Tagad, pieminēdama martu, kad valstī tika izziņots ārkārtas stāvoklis, viņa atceras: “Sākums bija grūts – daudz vēstuļu, visiem jautājumi, kas un kā notiks. Esmu apguvusi jaunas mācību metodes un pieejas. Lai arī jau iepriekš mācību organizēšanai izmantoju dažādus interaktīvos rīkus, tas viss salīdzinoši īsā laikā bija jāpiemēro attālinātajām mācībām.” Pēc viņas domām, svarīgākais šo mēnešu laikā bija plānot un nopietni izvērtēt, kas ir svarīgākais un ko skolēni tiešām var apgūt attālināti. Nav bijis tā, ka vienā mirklī sākās attālinātās mācības un katrs darīja to, ko grib un var. “Skolotājiem tika sniegts viens vērtīgs ieteikums, ko es arī ņēmu vērā, – no visas mācību programmas nogriezt pusi, no puses vēl pusi un tad vēl reizi izvērtēt to visu.” Tika sniegta palīdzība un atbalsts, īpaši no vadības. Lielu motivāciju deva arī ikdienas uzmundrinājuma vēstules, kas saņemtas no skolas direktores, un atbalsts no kolēģiem.
Ar Karlsona padomu
Tagad, kad pedagogi var mierīgi uzelpot, skolotāja Inga sapratusi, ka darba plānošana ir svarīgākais un, ja darbs tiek plānots, iecerētais izdodas. “Es par to domāju visu laiku, jo nākamgad noteikti būs daudz vairāk darba nekā tagad, gada beigās. Jāstrādā, jāplāno, jāorganizē sevi. Sagatavošanās posms ir garš un sarežģīts, bet, kad jau tiek darīts reāls darbs, tad viss atmaksājas un notiek raiti, bez problēmām.”
Skolēni ir dažādi, bet viņas, skolēnu un vecāku sadarbība bijusi ļoti veiksmīga, regulāri veiktas atskaites par izdarīto. No tā varēja secināt, ko nepieciešams uzlabot, pilnveidot, no kā iespējams atteikties. Sākumā bērniem pat paticis mācīties attālināti, tomēr ar laiku viņi sapratuši, ka tas ir sarežģītāk, jo nepieciešams sevi disciplinēt. “Ja ar sevi varētu parunāt, pirms tas vēl bija sācies, es sev teiktu: “Mieru, tikai mieru. Plāno, un būs labi.” Kad šis sarežģītais posms pagājis, skolotāja ne tikai nevar, bet pat nevēlas atcerēties negatīvo. Tas ir veiksmīgi beidzies, un nezūd cerība, ka 1. septembris Elejas vidusskolā, kā jau ierasts, tiks sagaidīts klātienē skolas pagalmā.
