Kontinentālās komandas “Amore&Vita–Prodir” braucējs dobelnieks Māris Bogdanovičs izcīnījis uzvaru Lietuvas lielākā riteņbraukšanas seriāla “Plento Taure” otrajā posmā 86,2 kilometru grupas braucienā svētdien netālu no Kauņas esošajos Šaķos.
Uz sezonas pirmajām sacensībām šosejas riteņbraukšanā aizvadītās nedēļas nogalē Lietuvā bija devušies vairāki Latvijas riteņbraucēji, tostarp Māris Bogdanovičs un pasaules tūres komandas “Trek–Segafredo” braucējs Emīls Liepiņš. Gatavojoties pārstāvēt savas komandas, tikko atsāksies sezona Eiropā, abi kopš marta vidus trenējas mājas apstākļos Dobeles apkaimē un nupat izmantojuši iespēju pārbaudīt spēkus arī pāris pirmajās sacensībās. Iepriekšējā nedēļas nogalē “SillaostaGP” Igaunijā Emīls 120 kilometru grupas braucienā finišēja astotajā vietā un Māris – divdesmitniekā, bet Lietuvā iekarots arī pjedestāls.
Kaimiņvalsts riteņbraukšanas sezonu Šaķos atklāja divu dienu pasākums: sestdien “Plento Taures” pirmais posms ar trīs kilometru prologu un 53,7 kilometru grupas braucienu, bet nākamajā dienā jau otrais posms ar minētajiem 86,2 kilometriem. Veiksmīga dobelniekiem bija jau pirmā diena – Emīlam otrs labākais laiks prologā, bet grupas braucienā viņam sestā un Mārim septītā vieta. Svētdien savukārt Māris nodemonstrēja savu sprintera spēku, izkarodams pozīciju jau pirms puskilometru garā finiša kāpuma un noturēja to līdz galam.
Kā viņš pastāsta “Ziņām”, distance sastāvēja no diviem apļiem ar grants ceļa kāpumu katrā no tiem. Trasi vēl sarežģītāku padarījis otrajā aplī uznākušais lietus gāziens, putekļaino ceļa virsmu pārvēršot slidenā dubļu kārtā. “Amatieriem gāja grūti, bija daudz kritienu, viens no tādiem gadījās priekšā Emīlam, aizšķērsojot arī iespēju pacīnīties par vietu,” apstākļus raksturo brauciena uzvarētājs.
– Kaut kādā mērā varbūt šai situācijā palīdzēja tavas MTB braucēja prasmes? – uzjautāju, velkot paralēles ar abu profesionālo šosejnieku nesen jaunatklāto kalnu riteņbraukšanas sacensību trasi Pokaiņos.
Kaut kādā ziņā droši vien jā, par labu nāk arī pašreizējie MTB treniņi, bet liela tiesa riteņa pārvaldīšanas labā ir izdarīta jau bērnībā.
– Kā tas nācās, ka divi šosejnieki atrod vietu jaunai trasei, kas tagad, cik saprotu, tiks piedāvāta “Latvijas valsts mežu” kalnu divriteņu maratona dalībniekiem?
Lai “koronas” apturētajā sezonā būtu interesantāk trenēties, sākām tepat apkārt Dobelei pabraukt arī ar MTB riteņiem. Pārsvarā uz Tērvetes dabas parku, bet reiz izlēmām aizdoties uz Pokaiņu pusi. Iebraucām mežā un bijām pārsteigti – dzīvojam tepat 12 kilometru attālumā un nemaz nezinājām, ka tur tādas takas! Esmu piedalījies MTB sacensībās daudzviet Latvijā, bet ko tādu nebiju redzējis. Var pabraukt pa mežu, var apkārt skaistajam Vipēdes ezeram, var uzbraukt Krievkalnā, kas ir augstākā vieta Dobeles pusē. Turpat ir arī Zebrus ezers, Lielauces ezers, skaistas vietas, ko apskatīt un ar velosipēdu izbaudīt. Labākā vieta Latvijā. Nolēmām savu atklājumu darīt zināmu “Igo Japiņa sporta aģentūrai”, kas rīko MTB sacensības, tā mūsu ideju akceptēja, un nu jau 10. jūnijā tur startē maratona pirmā posma sacensības. Saistībā ar neprognozējamo “Covid-19” situāciju tās šogad ir paredzētas citā formātā – dalībnieki aicināti vienu no četrām trasē pieejamajām distancēm veikt sev vēlamajā laikā, iepriekš reģistrējoties pie rīkotājiem.
– Jūsu MTB ir tāda kā pašiniciatīva vai arī komandas treneru ieteikums?
Būdami šosejnieki, protams, treniņos galvenokārt izmantojam šosejas riteņus, bet MTB šajā ziņā ir labs palīgs. Takās ir nepieciešama laba riteņa pārvaldīšanas tehnika, līdzsvara izjūta, kas neapšaubāmi noder arī šosejā. Piemēram, braucot grupā vai cīnoties par vietu izejas pozīcijai finišā, kur ar šīm iemaņām vari būt labāks. Es vismaz reizi nedēļā izbraucu ar MTB.
– Noprotu, ka ar Emīlu bieži braucat kopā, vai tas nozīmē, ka jūsu treniņprogrammas ir līdzīgas?
Tā kā abi esam sprinteri, mūsu treniņu plāns tiešām ir ļoti līdzīgs. Tāpēc arī varam atļauties braukt reizē un kopā veikt visus uzdevumus. Ar sparingpartneri – tas ir labākais treniņš.
– Patlaban sanāk tāds attālināto uzdevumu variants, vai “normālas” sezonas laikā ir citādi? Tad trenējies kopā ar komandu?
Mūsu komandā kopīga trenera nav, tas katram ir savs, līdz ar to arī “normālas” sezonas laikā sadarbība notiek attālinātā veidā. Protams, ja sacensību starplaikā komanda sanāk kopā, sporta direktors nedēļai vai divām, cik nu tur iznāk, izstrādā arī kādu kopīgu plānu. Pārsvarā gan starp sacensībām mēs dzīvojam katrs savā vietā, es lielākoties tepat savās mājās, kur trenējos pēc sava plāna.
– Šosezon pārstāvi itāļu “Amore&Vita–Prodir”, vai tas tomēr nenozīmē kādu laiku dzīvot arī Itālijā?
Kā jau teicu, mana pamata dzīvesvieta ir Dobelē, bet, ja sacensības sanāk vairākas nedēļas no vietas, tad jā – mums ir komandas dzīvoklis Itālijā, kur varu apmesties jebkurā laikā.
– Vai pirms pandēmijas jau paspēji jauno komandu kur pārstāvēt?
Jā, pēc nometnes sezonas ievadā Spānijā, kur dzīvo Emīls, caur Itāliju devos kopā ar komandu uz sacensībām Kolumbijā un Argentīnā. Februāri nodzīvojām pa Latīņameriku, kur norisinājās vairākas UCI augstākās kategorijas sacensības ar pasaules tūres un pro-kontinentālajām komandām dalībniekos. Vairākos posmos tiku tuvu desmitniekam un mūsu skaitliski mazajā komandā, kur līdzās lielajām nākas cīnīties pārsvarā individuāli, biju rezultātu ziņā kopumā stabilākais. Kad marta sākumā lidoju caur Milānu mājās, jau parādījās pirmās ziņas par saslimušajiem, un tūlīt pēc tam arī viss “aizvērās”.
– Salīdzinot ar komandas biedriem, jūsu treniņu iespējas šeit, Latvijā, izskatās gluži vai ekskluzīvas.
Salīdzinot ar itāļiem, kas tikai pirms trim nedēļām tika izbraukt laukā, mums ar kuldīdznieku Viesturu Lukševicu tiešām ir paveicies. Esam varējuši ārā trenēties un nupat jau arī Baltijā piedalīties sacensībās, kamēr viņi lielāko laiku pavadījuši “uz ruļļiem” balkonā.
– Bija jau pie mums arī vienas sacensības “uz ruļļiem” – Latvijas kauss “Zwift” platformā, kur iekļuvi spēcīgāko sešniekā. Emīls iepriekš sarunā atzina, ka viņam velotrenažieris un šāda digitāla braukšana nepatīk.
Man ir līdzīgi. Spēku var krāt svaru zālē un arī dažādos specifiskos āra treniņos uz riteņa. Ja nu laikapstākļi galīgi draņķīgi, tad ir uz trenažiera jābrauc, bet citādi – labprātīgi es tur virsū nekāptu.
– Latvijas kausā laikam sanāca tāda “piespiedu labprātība”.
Tā bija. Federācija rīkoja tās sacensības un mūs uzaicināja piedalīties. Sporta veida popularitātes celšanai tad arī braucām. Kopumā jau bija interesanti, taču rezultāti šādās sacensībās nav objektīvi.
– Atgriežoties pie MTB, – ja biežāk esi Latvijā, vai pabrauc arī kādās kalnu divriteņu sacensībās?
Piedalos, jā. Arī šovasar, ja būs iespēja un šosejas sacensību starpposmā sanāks laiks, piedalīšos Latvijas un Igaunijas MTB maratonos. Tāpat arī gatavošos Latvijas čempionātam krosā, kas paredzēts 12. jūlijā Siguldā. Pārstāvēšu “Dobeles dzirnavnieka” komandu, kas mani nodrošina ar inventāru MTB sacensībām.
– Vai tava šosejas komanda zina par šādām ārpuses aktivitātēm un tās akceptē?
Protams, ka zina un neiebilst. Es savukārt zinu, ka man tas palīdz arī sagatavoties šosejas sacensībām.
– Šķiet, jūlija sākumā pirmās tādas plānotas arī Dobelē?
Droši nezinu. Ir dzirdēts kaut kas par “Dobeles dzirnavnieka” kausu, bet iespējams, ka tad atsāksies arī lielā sezona. 2. jūlijā “Amore&Vita–Prodir” komandai ir paredzēta līdzdalība četru dienu sacensības Rumānijā. Pašlaik gan vēl notiek pārrunas par to iespējamu pārcelšanu uz vēlāku laiku – varbūt jūlija otro pusi.
– Patlaban izsludināta gadskārtējā uzņemšana Murjāņu Sporta ģimnāzijā, kur mācījās Emīls, kamēr tu izvēlējies palikt Dobelē…
Jauniešu vecumā, ap 14 gadiem, Dobelē bijām diezgan laba komanda. Un tad sanāca tā, ka gandrīz visi aizgāja uz Murjāņiem un es paliku viens. Kāpēc neaizgāju? Varbūt īsti vēl nebiju gatavs dzīvei prom no mājām. Tagad vērtēju, ka man tas nāca tikai par labu, taču neuzskatu arī, ka vajadzētu baidīties no Murjāņiem, kur ir labi treniņu apstākļi un iespēja tos savienot ar mācībām. Nevar zināt, kā man tur būtu gājis, bet mājās iznāca tā, ka, tieši palicis viens, sāku trenēties jau daudz nopietnāk.
– Kurā brīdī sākās tava profesionāļa karjera?
19 gadu vecumā. Latvijā tobrīd bija divas kontinentālās komandas – “Rietumu banka–Rīga” un “Alpha Baltic/Unitymarathons.com”, kurā tiku es. Tad arī sākās mana profesionālā braukšana. 2017. gadā pārstāvēju “Rietumu banku”, aizvadīju ļoti labu sezonu, bet finansiālu apstākļu dēļ komanda izjuka. Nācās meklēt ko citu, un, tā kā bija labi rezultāti, vietu piedāvāja “Amore&Vita”. Tajā lielu daļu sezonas nocīnījos ar veselības problēmām, bet nākamajā pārgāju uz japāņu komandu “Interpro Cycling Academy”. Piedāvājums izskatījās labs, tāpat arī sezonas sākums un rezultāti, taču pussezonā vienā brīdī beidzās nauda, komanda pajuka, un beigas sanāca izķengātas. Braucu pa Baltijas sacensībām individuāli, ar izlasi aizvadīju Eiropas čempionātu. Nekādu starptautisku rezultātu nebija, taču gribēju turpināt un sakontaktēju atkal ar “Amore&Vita”, kas mani paņēma. Bet tad sākās “korona”, un tagad esmu šeit … Veselība ir kārtībā, esmu labā fiziskā formā, arī gada sākums bija labs, tagad jāgaida, kad sezona atkal atvērsies.
– Kas tev patīk riteņbraukšanā? Ar ko tā saista?
Grūti pateikt. Laikam jau viss, ja tik ilgi tajā esmu. Patīk šis dzīvesveids. Iespēja plānot savu laiku. Patīk režīms – braukt uz sacensībām, gatavoties tām. Un pats patīkamākais, protams, ir uzvarēt.
– Vari nosaukt kādu spilgtāko uzvaru savā karjerā?
Pirmā lielākā, ko atcerēšos vienmēr, bija uzvara Baltijas tūrē 2016. gadā. Tās bija UCI ranga starptautiskas sacensības ar spēcīgu dalībnieku sastāvu. Distance veda pa vēsturisko “Baltijas ceļu” ar posmiem Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un finišu Viļņā. Uzvarēju pēdējā posmā un beigās biju pirmais arī kopvērtējumā.
Māris Bogdanovičs
■ Dzimis 1991. gadā Dobelē.
■ Riteņbraukšanā kopš 1999. gada.
■ Profesionālā karjera: Latvijas komandās “Alpha Baltic/Unitymarathons.com”, “Rietumu banka–Rīga”, Japānas “Interpro Cycling Academy” un Itālijas “Amore&Vita–Prodir”
■ Treneri: Dobeles Sporta skolā – Tamāra Bumbiere un Dainis Ritums, profesionālajā riteņbraukšanā – Toms Flaksis
