Sākums 19. marta numurā,
12. turpinājums
Ārste nolasīja morāli
1946. gads manā atmiņā saglabāsies visu mūžu – saslimu. Jūlijs un augusts bija mēneši, kad pa mazām pļaviņām taigā visi pļāva zāli – gatavoja sienu savām govīm, kuriem tādas bija, un arī visas organizācijas siena ēdājiem lopiņiem. Kārtējo reizi no mūsu organizācijas zirgiem gatavot sienu tiku norīkots es, kā arī Fricis, Dzidra un Irēna. Kad tikām pāri upei līdz divpadsmit kilometru attālajai pļavai, paspējām vēl līdz tumsai sapļaut zāli un no tās uzcelt jurtu – slēgtu zārdu, kurā naktī gulēt, paslēpties no odiem un knišļiem, kā arī glābties no lietus, ja tāds uznāktu. Guļasvietā palikām apakšā to pašu tikko pļauto zaļo zāli, apsedzāmies ar kaut kādu segu, ja kādam tā bija, un neiztrūkstošo ar desmitiem ielāpu salāpīto pufaiku (vateni). Pēc nogurdinošās dienas, kā vakarā apgūlos uz labajiem sāniem, tā tādā stāvoklī arī rītā pamodos.
Nākamajās pļavā pavadītajās dienās elpojot labajā pusē šad tad sāku just sāpes. Pēc siena savākšanas atgriežoties mājās, mani un vēl vienu vietējo vecāka gadagājuma cilvēku norīkoja remontēt mucas kāpostu skābēšanai. Šo darbu darījām pagalmā zem atklātas nojumes, jo septembra saule vēl sildīja. Ievēroju, ka mans darbabiedrs strādā, izmeties kreklā, bet man bija auksti ar visu pufaiku. Kad vakarā izmērīju temperatūru, konstatēju, ka tā vairs nav normāla. Nākamajā dienā gāju pie ārstes. Temperatūra bija, un mani sāka ārstēt.
Pēc pāris nedēļām, kad katru dienu biju gājis pie ārstes, bet dzīvojis mājās, mani ielika slimnīcā. Ārste, kurai nebija nekādu speciālu instrumentu, lai konstatētu manu slimību, atzina, ka man ir labās puses plaušas pleirīts. Slimība progresēja, un mani no kopīgās palātas pārveda uz tā saukto izolatoru – mazu istabiņu. Sāpes nekādas nejutu, bet garastāvoklis nospiedošs, gribējās pēc iespējas vai nu ātrāk izveseļoties, vai arī… Par šīm sajūtām pastāstīju manā istabiņā ienākušajai slimnīcas saimniecības daļas vadītājai Kinarkinai. Viņa to bija pateikusi ārstei. Pēc neilga laika jau tā nervozā ārste Vera Matvejevna ienāca pie manis un sāka lasīt morāli – ko es tā domājot, vai tad tā var izveseļoties u.tml. Man no viņas teiktā ne silts, ne auksts, uzņēmu to visu ar humoru.
Tanī laikā mūsu slimnīcā ārstējās rajona pirmā sekretāra sieva, kurai bija tuberkuloze. Taču pēc pāris nedēļām, kad ārste sapratusi, ka līdzēt tur vairs neko nevar, viņu aizveda atpakaļ uz rajona pilsētu. Tā kā slimnieces vīrs bija rajonā augsta amatpersona, viņš bija atvedis bagātīgu produktu klāstu, un slimnieki tos varēja baudīt – vistas gaļu un citus labumus. Taču mana slimība bija tā progresējusi, ka organisms tās vārītās vistiņas, buljonu nekādi nepieņēma.
Slimnīcas ēkā sāka taisīt remontu. Nevienu slimnieku vairs neuzņēma, bet tos, kuri ārstējās un gulēja kopējā palātā, izrakstīja. Atstāja tikai mani mazajā istabiņā, ēkas otrā galā ārstes pieņemamo telpu un istabu, kurā veica dažādas procedūras. Bija jau pagājušas vairākas dienas, kurās slimnīcas remontējamajās telpās skanēja darbarīku troksnis un vīru valodas, bet es turpināju gulēt mazajā istabiņā, kad pēkšņi pēcpusdienā izdzirdēju satrauktas balsis un ātru staigāšanu. Pēc neilga laiciņa atvērās istabiņas durvis un ienāca medicīnas māsa un sanitāre. Viņas ienesa manas drēbes – lai es ģērbjos un eju uz mājām, jo no 72 kilometrus attālā Bedabas ciema esot atvesti divi apdeguši cilvēki – vīrs un sieva. Viņi nu jānovieto šinī telpā. Dzīvojām no slimnīcas kādus 150 metrus, un saulainā rudens dienā lēni atgriezos mājās.
Atvestie bija apdedzinājušies savās mājās. Vīrs bija sagādājis visu vajadzīgo medībām un, pārnesis mājās, to nolicis uz galda. Meklējis bundžas, kārbas, kurās varētu iebērt saņemto pulveri. Mājās to viņš bija pārnesis kaut kādā veidā papīrā sabērtu, jo toreiz tur pulveris nebija mazās paciņās, bet attiecīgās organizācijas noliktavās atsūtīts maisos vai mucās, un no tām tad arī medniekiem iesvēra viņiem paredzēto daudzumu. Daudzums bija atkarīgs no tā, cik vāveru mednieks bija ieplānojis nomedīt – par kādu summu noslēdzis līgumu. Šī mednieka sieva bija liela smēķētāja. Tanī reizē ar kūpošu smēķi mutē staigājusi pa istabu un bieži pienākusi pie galda, kur vīrs kārtojis atnestos medību piederumus. Viņš gan brīdinājis sievu, lai ar to smēķēšanu nenāk galda tuvumā, taču to viņa nav ievērojusi. Kārtējo reizi pienākot pie galda kāda dzirkstele no smēķa tikusi pulverī, un tas eksplodēja. Istabai visi logi ārā, un māju no nodegšanas izglābuši kaimiņi, bet pašiem briesmīgi miesas apdegumi. Mūsu slimnīcas mazajā istabiņā viņi abi, šausmīgu sāpju mocīti, nomira pēc kādām četrdesmit dienām.
Dudins stāstīja par marodiera galu Kurzemē
Mājās guļot, sāku intensīvi lietot savējo un kaimiņu ieteiktos dabas un dzīvnieku produktus. Vislabāk, pat varu teikt – ar baudu, lietoju piena sūkalas, kuras mani piederīgie pirka piecus kilometrus attālajā kolhoza krejotavā. Recepte šāda: litrā sūkalu ieliek vienu vistas olu, pēc 24 stundām olas čaumalu sūkalas ir saēdušas, tad tās olas plēvi pārplēš un saturu arī iemaisa sūkalās. Vispretīgākie man bija lāča tauki, kurus bija dabūjis mans vecais labais darbabiedrs Tiriškins Ivans Vasiļjevičs. Tiem bija pretīga, drusku arī pelējuma garša. Vēl dzēru ieteiktos taigas dažādo koku pumpuru un pļavās augošo augu novārījumus – tēju. No mājām katru dienu gāju pie ārstes uz pārbaudi, to viņa man lika darīt. Temperatūra ar trīs līdz piecu dienu atstarpi sāka nokristies pa vienai strīpiņai. Arī pats ievēroju, ka labās puses plauša atsāk strādāt – ieelpojot labajā pusē krūts sāka kustēties.
Tā ar savu slimību biju nodzīvojis trīs mēnešus, bet temperatūra vēl drusku trūka līdz normālai. Pēc toreizējiem valsts likumiem, ja trijos mēnešos cilvēks nav izārstēts, tad jātiek rajonā uz speciālu ārstu komisiju, kas var piešķirt invaliditāti (tolaik man bija 27 gadi!). Invalīds tad varētu turpināt saņemt maizi un citus produktus pēc izsniegtās pārtikas kartītes. Tā kā rajona pilsēta Bogučani bija pa Angāru uz augšu upes otrā krastā, bet upe vēl nebija aizsalusi, taču pilna ar peldošu ledu, uz turieni tikt nebija iespējams. Līdz ar to es turpmāk vairs nevarētu saņemt jau tā mazo pārtikas devu. Manu bēdīgo nākotni saprata priekšnieks – tirdzniecības bāzes vadītājs Dudins Aleksandrs Aleksandrovičs. Tas bija cilvēks, kura ģimene 30. gados tikusi izsūtīta no Altaja apgabala kā kulaki. Taču, kad vajadzēja karotājus, iesauca arī kulakus. Dudins bija tankists. Uzvaras dienā bijuši Vaiņodes tuvumā. Bijis arī Liepājā un Dobelē. Viņš stāstīja šādu notikumu. Pēc kara beigām ar savu kara tehniku un kājnieku daļas kareivjiem bezdarbībā atradušies ceļa malā netālu no Vaiņodes. Pa ceļu braukušas automašīnas. Ieraudzījuši, ka no Kurzemes puses vaļējā vieglajā automašīnā brauc vairāki augsta ranga vācu virsnieki. Tieši tuvu tai vietai, kur atradies Dudins, viens no krievu kareivjiem, bruņojies ar automātu, apturējis to vācu mašīnu. Draudot ar ieroci, rādījis un pavēlējis vācu virsniekam, lai tas tūlīt viņam atdod uz rokas esošo zelta pulksteni. Vācietis it kā sācis pulksteni noņemt, bet tanī brīdī notikuma vietai no pretējās puses tuvojusies krievu mašīna, kurā bijis viens krievu majors. Šī mašīna piebraukusi blakus un apstājusies. Viens no vācu virsniekiem pratis krievu valodu un piebraukušajam majoram paskaidrojis, kas te notiek, ko gribējis karavīrs – noņemt pulksteni. Majors tūlīt licis vienam no saviem padotajiem karavīriem norādīto kareivi pārmeklēt. Meklētājs no tā kabatām izņēmis divpadsmit dažādu marku pulksteņus. Tad majors, piegājis pie vainīgā, nokomandējis: “Apkārt griezties un dažus soļus uz priekšu pāri ceļa grāvim!” Tur majors vainīgo nošāvis. Liekas neticami, bet Dudins to apgalvoja, un visi, kas kopā strādājām un viņu pazinām, nekad nebijām novērojuši, ka viņš melotu vai lielītos.
Dudins ieteica, lai mēģinu kaut ko tirdzniecības bāzē pastrādāt. Viņš atzīmēs, ka es strādāju, un varēšu turpmāk saņemt strādājošajiem noteiktos produktus. Piekritu viņa padomam. Pirmajā dienā aizgāju uz mazo darbnīcu, kuru biju iekārtojis. Tanī atradās vienkāršs ēvelsols, dažas ēveles un citi nepieciešamie instrumenti, ar kuriem es jau biju taisījis dažādas mucas, ragavas, ratus, riteņus un arī visus tos vajadzības gadījumā remontējis. Iekūru primitīvo krāsniņu. Tanī dienā biju spējīgs uzasināt tikai dažas ēveles, bet nākamajās jau varēju padarīt ko vairāk. Mājās turpināju vēl lietot jau minētās zāles un apmēram pēc nedēļas konstatēju, ka temperatūra ir normāla. Taču “tumšums” labajā plaušā saglabājas visu mūžu.
Darba drēbes atnesa tīfu
Jau pirmajos pēckara gados sapratām, ka vietējo augstāko varas iestāžu sacītais, ka, karam beidzoties, varēsim atgriezties savā dzimtenē, ir tukši solījumi. Jau kara laikā izveidotajos dārziņos starp agrāk nocirsto simtgadīgo koku celmiem izaudzējām sev kartupeļus un citus Sibīrijā augošus dārzeņus. Tad dažas latviešu ģimenes sākām iegādāties govis un audzēt arī kādu cūciņu, lai beidzot pēc vairākiem gadiem varētu baudīt pilnvērtīgu barību. Bijām iemācījušies izgatavot dažāda veida tīklus un āķus, lai Angārā un mazākās upītēs un strautos ķertu zivis. Taču mūsu apģērbs vēl sastāvēja no daudziem desmitiem ielāpu. Pirmie jauna audekla metri, ko piešķīra katram strādājošajam, bija zaļā krāsā, domāti armijas virskrekliem, bet mēs bijām spiesti izgatavot sev apakšveļu, jo tās visvairāk trūka. Arī vietējiem nebija labāk.
Drīz pēc kara rajona mežsaimniecībā atsūtīja lietotus karavīru apģērbus (dažos bija asins trapi), kurus saņēma labākie meža darbos. Nepagāja ilgs laiks, kad atklājās, ka ar šīm drēbēm atvestas arī utis, kuras bija izsituma tīfa pārnēsētājas. Tuvākajā apkārtnē saslima daudz cilvēku. Nomira maz. Par to jāpateicas medicīnas darbiniekiem un slimības novēršanas pasākumiem – piemēram, iet pirtī un visiem izkarsēt drēbes šim nolūkam speciāli izgatavotās kamerās. Kad bijām tikuši atsevišķos dzīvokļos, tad arī varējām atbrīvoties no utīm. Bet reiz, kad drēbes biju izkarsējis kopējā karsētavā, mājās pārnācis, jutu, ka kreklā ir kādas dzīvības. Pārbaudot atradu divas lielas nobarojušās utis.
Bogučanu rajonā bijām apmēram deviņdesmit latviešu, bet 1948. gadā atveda lietuviešus (ģimenes), kuru kopskaits pārsniedza mūs. Viņus izvietoja pa daudziem rajona MRS mežu izstrādes ciematiem, visi tika nodarbināti meža darbos. 50. gadu sākumā atveda cilvēkus, kuri jau bija piespriesto sodu lēģeros izcietuši, bet vēl sekoja tā saucamā brīvā izsūtīšana – pieci vai vairāk gadi. Tie bija inteliģenti cilvēki, viņu vidū arī daži latvieši. Tanī pašā gadā sakarā ar valstī izsludināto noziedznieku amnestiju no soda izciešanas vietām atbrīvoja, protams, tikai kriminālistus. Bet arī viņiem vēl vajadzēja vairākus gadus pavadīt brīvā izsūtījumā. Šie cilvēki visur, kur tika novietoti, piekopa savas “specialitātes” – zaga, laupīja, nospēlēja uz kārtīm, ķēra suņus un tos ēda. Ciematos bija parasta parādība, ka ielās mētājās suņu galvas.
50. gadu sākumā sāka ievest un apgūt meža ciršanas un izvešanas tehniku – elektriskos zāģus, baļķu vedamās gāzģeneratora mašīnas, lēģerējamos traktorus un citu tehniku. Daudzi latviešu jaunekļi un arī lietuvieši gāja šoferu, traktoristu kursos un apguva šo mašīnu vadīšanu. Šajā laikā (50. gadu sākumā) no mūsu tautiešiem vairs nebija neviena, kas strādātu koku ciršanā ziemā un plostu siešanā un pludināšanā vasarā. Imants Piziks jau bija meža meistars, dažas tautietes vadīja veikalus, citas ēdnīcas. Bija bērnudārzā audzinātājas, kantorī grāmatvedes un uzskaitvedes, koku pieņēmējas utt. Izaugušie zēni nu jau bija apguvuši šofera, traktorista, kutera mehāniķa un vadītāja, kā arī citas specialitātes.
Sibīrijas ciemā pirmās latviešu kāzas
1948. gadā es un Mirdza nodibinājām ģimeni (pirmie no latviešiem). Mirdzas dzimtās mājas Jelgavas apriņķī Zaļenieku pagasta “Zildeguņi” bija nacionalizētas un tajās ierīkots tā saucamais zirgu punkts jau 1941. gada martā. Tēvs Jānis Bergs līdz 1940. gadam bijis Zaļenieku pagasta priekšnieks un Krājaizdevu sabiedrības direktors. No Mirdzas ģimenes izsūtījumā bija arī māte Berta un brālis Zigurds. Tēvs izsūtīšanas rītā nebijis mājās, un viņam laimējās palikt dzimtenē. Ar Mirdzu un viņas ģimeni vienā ešelonā braucām no Jelgavas. Arī Sibīrijā visās nometinājuma un pārsūtīšanas reizēs bijām vienā sarakstā. Sākot no 1943. gada pavasara, Mirdza strādāja meža darbos – ziemā cirta kokus un dedzināja zarus, pavasarī baļķus vēla upē, sēja plostus un tos pludināja uz leju pa Angāru un Jeņiseju.
Pirms gada Mirdzas māte un brālis no vietējiem iedzīvotājiem, kuri bija pārcēlušies uz citu ciematu, bija nopirkuši nelielu māju. Taču Mirdzas mātei tanī iznāca maz dzīvot – viņa nomira ātri, tikai dažas dienas pavadot slimības gultā. Arī Mirdzas tēvs 1946. gadā Latvijā jau bija miris. Kara pirmajās dienās viņš kopā ar pulkvedi Apsīti un citiem bijušajiem Latvijas armijas vīriem un vietējiem aizsargiem bija organizējuši grupu bēgošo Sarkanās armijas karavīru apšaudīšanai. Vācu laikā atguvis savas mājas, daļu lopu, zemkopja mašīnu un darbarīkus. Saimniekojis savās mājās “Zildeguņi” 76 hektāros zemes. Taču 1944. gadā, frontei tuvojoties, aizbēdzis uz Kurzemi. Kādēļ Jānis Bergs nebēga tālāk uz rietumiem, konkrētu ziņu nav. Daži tā laika liecinieki domā, ka viņš cerējis, karam beidzoties, atkal satikties ar ģimeni. Atgriezties dzīvot savās mājās viņš, protams, nedrīkstēja. Sākumā darbu bija dabūjis kādā traktoru stacijā kā mehāniķis, vēlāk turpat bija grāmatvedis. 1946. gada rudenī Jāni Bergu pieveikusi slimība, un viņš miris pie draugiem Tērvetes pagastā. Draugi un bijušie kaimiņi viņu atveduši un guldījuši Ūziņu kapsētā pie saviem priekštečiem.
Kad sākām kopdzīvi ar Mirdzu, visa mūsu bagātība bija katram neliels sainītis ar drēbēm un gultas piederumiem. (Drēbes un audumus tur ieveda ļoti maz, un tie tika attiecīgi sadalīti pēc priekšnieku ieskatiem.) Tanī dienā, kad bijām sareģistrējušies piecus kilometrus attālajā ciema dzimtsarakstu daļā, vakarā uzaicinājām savus piederīgos un arī dažus mūsu tautiešus. Kopskaitā bijām kādi desmit vai divpadsmit cilvēki. Goda galds bija trūcīgs, jo produktus vēl nevarējām brīvi iegādāties. Man laimējās dabūt no bijušā darbabiedra, kurš tad jau bija noliktavas pārzinis, divas cūku kājas. Mirdza bija ģērbusies zemgalietes tautas tērpā, kuru viņa bija saglabājusi. Tās bija pirmās latviešu kāzas mūsu ciemā.
Pirmais, ko centos izdarīt, bija Mirdzu dabūt ārā no smagajiem meža darbiem. Pateicoties dažiem priekšniekiem, panācu, ka viņa sāka strādāt mūsu apgādes bāzē. Varbūt palīdzēja tas, ka es vienam priekšniekam aiznesu pudeli spirta. Tā bija mana pirmā priekšnieku piekukuļošana. Otrā reize bija pēc daudziem gadiem, kad vietējam komandantam aiznesu nomedītu medni, lai viņš palīdz man dabūt atļauju mazkalibra šautenei. Tad mana vēlēšanās arī piepildījās.
Dzejolis, ko 1943. gadā Artjuginā sacerēja Erna Raita (1908–1997) no Zaļenieku pagasta Smukām, kas kopā ar māsu brīvprātīgi devās vecākiem līdzi izsūtījumā 1941. gada 14. jūnijā. Anita Reihenbaha no bērnības atceras, ka dzejolim tika pievienota nezināma melodija un 50. gados tas tika dziedāts Artjuginā, latviešiem kopā sanākot.
Kopš izdzīti esam no Tevis
Dzimtene, mīļotā māt,
Šajā svešajā zemē
Mums nav māju kur stāt,
Taigā vai stāvajos kalnos
Klintis kā pils kur sēd
Sasietām paunām un steigā
Liktenis tālāk mūs ved.
Mežos plaukst brīnišķas puķes,
Kalnos kāpj saule un tvaiks
Tikai mums verdzībā sūrā
Visu to skatīt nav ļauts.
Kājas jau nesaista važas,
Pātagām nesit neviens
Stiprāk kā važas sien likums
Sāp svešais izsmiekla nievs
Steigā gūts sauss bada kumoss,
Nespēks un izmisums ass,
Ziemeļu mūžvecos mežos,
Ko dari tu, cilvēk, tik mazs,
Dienas pēc dienas zūd mūžā,
Cerība izdeg un dziest
Ilgi šai katorgas darbā,
Vai liktens būs lēmis mums ciest?
Bet kamēr no Baltijas krastiem
Atmirdz vēl trīszvaigžņu stars,
Turēsim galvas mēs augsti
Izdzīto latviešu bars.
Arjūgina 1943. gads
Sastādītāja piezīme
1945. gada 9. decembra svētdienā Alberts Reihenbahs savai tolaik vēl iecerētajai Mirdzai rakstīja vēstuli: «Dzīve ir skaista,» saka dzejnieki. Ticu un redzu, ka tiešām viņa tāda ir. Arī šeit, mošķu pilnajā Sibīrijā. Apklusa kara troksnis, dabūju zināt par mājām, radiem. Vēl šodien atradu mazu vēstulīti no Kirovas rajona. Tajā minēts mans tēvs… Visas jau tā bālās cerības vējā. Neredzēt un nespiest vairs tēva sastrādāto roku. Nedzirdēt vairs viņa balsi, pamācības, Kurzemes arāja smagos soļus. Cik laimīgi esat tie, kurus vēl kāds gaida mājās. Apskaužu jūs, bet reizē priecājos un jūsmoju līdzi par jūsu prieku – lielo laimi.
Dzimtenē mājas izpostītas, radi izklīduši. Ko darīt tur? Tikai viena vienīgā – pati Dzimtene, Dzimtene sauc. Kādreiz jautāju – vai vērts dzīvot? Atbilde stingra: «Ja esi latvietis, arī tāpēc vērts. Vērts dzīvot Dzimtenei.»
(Publicēts Ūziņu bibliotēkas interneta vietnē uzinubibliotekablogspot.com un “Zemgales Ziņās” 2015. gada 12. jūnijā.)
Alberts Reihenbahs vēstulē piemin tēvu Rūdolfu Reihenbahu, kurš bija starp vairāk nekā trīs tūkstošiem no Latvijas deportēto vīriešu, kas mira soda nometnēs Krievijas ziemeļos no bada un spēku izsīkuma. No šīs vēstules var secināt, ka tūlīt pēc kara beigām 1945. gadā vai pat vēl agrāk Reihenbahu ģimene Krasnojarskas apgabalā saņem ziņu, ka Kirovas apgabalā, Vjatlagā, kas atrodas apmēram trīs tūkstošu kilometru attālumā, 1941. gada novembrī miris Rūdolfs Reihenbahs.
Alberta iecerētā Mirdza no Latvijas tiek izvesta tajā pašā vilcienā. Abu ģimenes tiek nometinātas kaimiņos Krasnojarskas novadā, Sibīrijas latviešu apdzīvotajā mežcirtēju Klopaka ciemā. 1942. gada pavasarī abas ģimenes tiek pārvestas uz Bogučanu rajona Artjuginas ciemu. Līdz Otrā pasaules kara beigām, pirms nav atjaunojusies izsūtīto sarakste ar Latviju, Alberts un Mirdza neatklāj savas jūtas vienam pret otru. Mirdza ir precējusies, laulāta 1940. gada Ziemassvētkos Zaļenieku baznīcā. Izsūtījumā viņa ir kopā ar sava vīra ģimeni. Apstākļu sagadīšanās dēļ 1941. gada 14. jūnijā viņas vīrs paglābās no izsūtīšanas un, ļoti iespējams, no nāves lēģeros. Kara laikā tika mobilizēts vācu armijā un nokļuva Rietumos. Vēlāk dzīvoja Austrālijā. Okupācijas un karš šo pāri izšķīra.
Nav precīzi zināms, kad Mirdzai un viņas mātei Bertai Bergai, kā arī brālim Zigurdam izdevās sazināties ar tuviniekiem Zaļenieku pagastā. Taču diezgan droši var pieņemt, ka 1945. gada nogalē, kad Sibīrijā sākās sarakste starp topošo pāri, jau bija zināms, ka Mirdza ir brīva, un viņa varēja pieņemt Alberta Reihenbaha bildinājumu. Mirdza un Alberts apprecējās 1948. gada 27. martā.
Vairākās 1941. gadā izsūtīto atmiņās atklājas, ka Otrā pasaules kara beigas un pirmie pēckara gadi viņu dzīvēs bija ļoti smagi, jo zuda cerības atgriezties dzimtenē (piespiedu nometinājums Sibīrijā bija uz mūžu) un pienāca ziņas par mocekļa nāvē mirušajiem vīriem Vjatlagā un citos lēģeros. Arī starptautiskā mērogā pēc Jaltas konferences bija skaidrs, ka Baltijas valstu okupācijai Rietumu sabiedrotie aktīvi neiebilst. Uz vairāk nekā piecdesmit gadiem Baltijas valstis paliek Krievijas impērijā, precīzāk – Padomju Savienībā, kas bija uzvarētāja Otrajā pasaules karā. Tādā diezgan bezcerīgā laikā atklājas Alberta un Mirdzas mīlestība.
Turpinājums nākamajā numurā
