Uzņēmējs Aras Noreika (respektējot uzņēmēja vēlmi, saglabāta viņa vārda oriģinālforma – red.) Zaļeniekos jūtas labi jau kopš 80. gadu sākuma. Toreiz vēl kā LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes students viņš Zaļenieku pagasta Eglītēs ciemojās pie sava studiju biedra Arvja Zamlovska. Vēlāk brauca uz Zaļenieku pagasta Arājiem pie savas studiju laikā iecerētās Aijas Silas, kura brīvdienas pavadīja vecāku lauku mājās.
Jaunajos laikos pēc Latvijas valsts atjaunošanas Aras vairākkārt ir apsvēris un apsver arī tagad iespējas Zaļeniekos attīstīt uzņēmējdarbību. Tomēr pagaidām viņam Zaļenieki un tieši Eglītes, ko vēlāk ģimene nopirka, ir vieta, kur dzīvot un radoši strādāt. Eglītes ir arī domātas nekomerciāliem mērķiem ar sabiedrisku labumu. Sarunās Aras Noreika uzsver to, ka ir ticīgs, svētdienās brauc uz dievkalpojumiem un ka kristīgā ticība bijusi glābiņš, ar ko viņš ticis vaļā no alkoholisma. Ja tas nebūtu izdevies, visdrīzāk nebūtu ne viņa uzņēmuma “AN Dizains” Rīgā, ne ģimenes, ne arī paša.
Pēdējā glāze palika neizdzerta
Eglītēs, kas atrodas apmēram kilometru no Zaļenieku pagasta centra, ir izbūvēta brīvdabas skatuve, autostāvlaukums, dušas un tualetes. To atvēlot sabiedriskiem pasākumiem, Noreiku ģimene no rīkotājiem neprasa nomas maksu, taču ir prasība nelietot alkoholu. Pirmais pasākums šeit bija Eiropas Kristīgo motobraucēju saiets 2017. gada vasarā ar aptuveni 250 dalībniekiem no Somijas, Zviedrijas, Norvēģijas, Nīderlandes, Lielbritānijas un citām Eiropas valstīm.
Kristīgā radio arhīvā raidījumā “Tikšanās ar klausītājiem” atrodams Noreiku stāsts par to, kā ģimene cīnījās ar vīra alkoholismu. Aras liecina, ka reiz pirms kārtējās paģiru lāpīšanas, kad atkal jutis, ka nespēj ierasties darbā un jau bija piepildīta degvīna glāze (“ar ko saslimi, ar to jāārstējās”), viņu uzrunājis pats Debesu Tēvs. Viņš brīdinājis, ka, izdzerot šo degvīna glāzi, var ātri vien pārvērsties par bezpajumtnieku, kas ar izsistiem zobiem vazājas gar Rīgas dzelzceļa tiltu. Tūlīt arī sekojis labu paziņu aicinājums iesaistīties kristīgajā draudzē “Prieka vēsts”, kas viņu ir spējusi motivēt dzīvot un baudīt dzīvi daudz augstākā līmenī un kvalitātē. “Nevar cilvēkam kaut ko ko atņemt un neko nedot vietā,” secina Aras Noreika.
Jelgava – studentu mīlestības pilsēta
Aras ir dzimis Palangā, audzis jauktā latviešu–lietuviešu ģimenē, kas dzīvojusi gan Lietuvā, gan Latvijā, gan vēlāk pēc Baltijas valstu neatkarības atgūšanas arī ASV, kur tagad dzīvo viņa brālis. Vidusskolu puisis pabeidza Rucavā, kas bija tuvākā latviešu skola vecāku tā laika dzīvesvietai Palangai. Tolaik viņam padevusies zīmēšana un bijusi doma stāties Mākslas akadēmijā, tomēr bez speciālas mākslas skolas izglītības un pazīšanās šajā jomā tas licies visai bezcerīgi. Tādēļ nolēmis studēt Jelgavā Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā, Pārtikas tehnoloģijas fakultātē, kur pamatīgi tika prasīta ķīmija. Tā Aram labi padevās. Būt iesauktam padomju armijā, kas tolaik bija obligāti tiem puišiem, kas neiestājās augstskolās, viņš nevēlējās. Turklāt tajā laikā obligātais karadienests saistījās ar iespēju tikt nosūtītam aizstāvēt Krievijas impērijas intereses Afganistānas karā. Pēc augstskolas beigšanas jaunais speciālists strādāja par direktoru alus darītavā Gulbenē, vēlāk par galveno inženieri tehnologu Iļģuciema alus darītavā Rīgā. Kad sākās jaunie laiki, viņš sāka komercdarbību – tirgoja desas, cukuru un citus pārtikas produktus. Tajā laikā arī pastiprinājās alkohola atkarība. Tomēr 1997. gadā pēc jau pieminētā liktenīgā brīža, ko uzņēmējs atceras kā sarunu ar Debess Tēvu, izdevās kļūt brīvam no atkarības un sākt jaunu dzīvi.
Noder jaunības aicinājums
Ideju pievērsties būvniecībai, dizainēt un ražot kāpnes, margas un citas ēku interjera sastāvdaļas Aras Noreika atklāja, neilgu laiku viesojoties pie vecākiem Amerikā. Tur arī noderēja viņa jaunībā apslāpētā vēlēšanās būt dizaineram. Aras tur apguva metālapstrādi un projektēšanu. Viņa dibinātais uzņēmums “AN Dizains” piedāvā mūsdienīgas kāpnes, trepes un margas privātmājām, kā arī biroju un komerciālajām ēkām. Tagad tajā strādā 25 amatnieki.
Latvijā būvniecības buma laikā, kas turpinājās līdz 2008. gada ekonomiskajai krīzei, “AN Dizaina” ražojumiem lielākais noiets bija privātmājās, kas tika celtas Pierīgā. Taču tad piepeši būvniecība apsīka. Aras Noreika teic, ka ar dievpalīgu, saņemot labus pasūtījumus Lielbritānijā, uzņēmumam izdevās sekmīgi pārdzīvot toreizējo krīzi. Arī tagadējā pandēmijas krīzē viņš par dzīvi nesūdzas. “Daudz celtniecības objektu Zviedrijā palika tukši. Aizlaidās poļu, lietuviešu un latviešu strādnieki. Taču mēs turpinājām darbu, par ko zviedri ir priecīgi,” teic Aras Noreika. Visos objektos, kur “AN dizaina” darbinieki uzstāda Rīgā ražotos izstrādājumus, ir dezinfekcijas līdzekļi un stingri tiek ievērotas pandēmijas apstākļu prasības. Neviens “AN dizaina” darbinieks nav saslimis, par ko uzņēmējam ir īpašs prieks.
Piedalās Zaļās draudzes baznīcas remontā
Atskatoties Aras Noreikas dibinātā uzņēmuma vēsturē – tieši zviedru partnerim 2016. gadā kāpinot ražošanas apjomu, “AN Dizains” sasniedza aptuveni divu miljonu eiro apgrozījumu. Tolaik uzņēmums iesaistījās Kalmāras Universitātes ēkas būvē. Taču uzņēmumā gatavotās kāpnes atrodas vairākās viesnīcās, lidostās un citās lielās ēkās Zviedrijā, Norvēģijā, Lielbritānijā un citās valstīs. Mūsdienās 85–90 procenti “AN Dizaina” produkcijas un pakalpojumu nonāk ārvalstu tirgos.
Taču ne tikai sarežģīta dizaina kāpnes ražo “AN Dizains”. Uzņēmums sniedz arī citus pakalpojumus, kuri saistīti ar metālapstrādi un kokapstrādi – izgatavo vārtus, žogus, nojumes un ekskluzīvas mēbeles. Viens no projektiem, ar ko “AN Dizains” īpaši lepojas, ir kafijas kiosks ar kapara jumtu un liekta stikla sienām. Tas uzstādīts pie tirdzniecības centra Londonas priekšpilsētā Stratfordā netālu no olimpiskā stadiona.
Sniedzot savu artavu Zaļenieku luterāņu baznīcas remontā, “AN Dizaina” darbnīcās Rīgā tiek atjaunoti dievnama vārti un durvis. Aras Noreika paskaidro, ka viņam nav noraidošas attieksmes pret tradicionālajām kristīgajām konfesijām, viņš ciena jebkuru cilvēku, kas meklē Dievu.
Tapis slidkalniņa makets
Runājot par savu biznesa vadības stilu, Aras Noreika teic, ka ir komandas cilvēks, kurš labprāt uzklausa kolēģu domas. “Diktators un tirāns es esmu darba kvalitātes lietās,” saka uzņēmējs. Viņš lepojas ar to, ka šajos ekonomiskās krīzes apstākļos ir radis iespēju palielināt stundas likmi darbiniekiem, kas strādā komandējumos.
Viena no iespējamā biznesa idejām, kas varētu saistīties ar Zaļeniekiem, ir stiklšķiedras ūdensatrakciju slidkalniņu ražošana. Par tiem varētu šļūkt ūdenī bērni un pieaugušie. “Pagaidām tas ir kā sapnis. Bet sapnis ir visa sākumā,” teic Aras Noreika. Jau ir pieteicies jauns uzņēmuma darbinieks, kas šo ideju varētu attīstīt. Pagājušajā nedēļā izgatavots slidkalniņa modeļa digitālais makets un uzsākta šablona izgatavošana.
Vieno jaunības atmiņas un nākotnes domas
Zaļenieku pagasta pārvaldnieks Aivars Brikmanis teic, ka Aras Noreika ir viņa jaunības draugs, ar kuru iepazinās astoņdesmitajos, kopā studējot LLU. Arī tad Aras bijis mērķtiecīgs cilvēks, kurš zina, ko grib. Tagad viņš ir kļuvis par tuvu cilvēku, ar kuru var aprunāties par to, kas bijis un kam vajadzētu būt. Eglītēs uzbūvētajā brīvdabas estrādē pašvaldības pasākumi gan nav rīkoti. “Mums nav tādas stingras nostādnes par atteikšanos no alkohola. Pašvaldības rīkotajos Jāņos nevar iztikt bez alus,” teic pagasta pārvaldnieks.
Zaļenieku draudzē Aru uzteic par palīdzību sakarā ar pandēmijas laika aizliegumu baznīcā noturēt dievkalpojumus. Viņš ir nodrošinājis interneta tiešraidē mācītāja Gundara Lūsīša sprediķus. “Parasti mums dievkalpojumi ir divas reizes mēnesī, bet tad bija piecas reizes katru nedēļu,” piebilst draudzes lietvede Arita Liepiņa.
Savukārt mācītājam Guntaram Lūsītim, kurš kalpo četrās lauku draudzēs, Zaļenieku Zaļo draudzi ieskaitot, Aras Noreika ir kā darba devējs Eglīšu apsaimniekošanā. “Lauku mācītājam tā diemžēl ir, ka ar mācītāja darbu vien iztikt nevar. Agrāk piestrādāju Rīgā, taču nu jau ilgāku laiku piestrādāju Eglītēs. Tas man dod iespēju dzīvot Zaļeniekos un būt tuvāk draudzei tās ikdienā,” stāsta G.Lūsītis. Mācītājs domā, ka Eglītēs, kur ir pulcējušies “Prieka vēsts” jaunieši, varētu rīkot arī luterāņu draudzes pasākumus. Zaļeniekos jau septiņas reizes notikušas Lūgšanu brokastis, kur sanāk dažādu kristīgo konfesiju, profesiju ļaudis un kuru līdzdalībnieks un liecinātājs ticības lietās ir arī Aras Noreika.
Reiz Eglītēs
■ No 1927. līdz 1938. gadam Eglītēs dzīvojuši Valsts Zaļenieku vidusskolas skolotāji Augusts un Lilija Vilki.
■ Tolaik Eglītēs bieži viesojies Lilijas Vilkas brālis dzejnieks un novelists Ēriks Ādamsons, kas tur strādājis literāro darbu. Tajā laikā Eglītēs arī muzicēts. Lilija Vilka pārvaldīja 14 valodas. Viņas brāļa sieva dzejniece Mirdza Ķempe aicinājusi pievērsties tulkošanai, tomēr Lilija Vilka palikusi pedagoģiskajā darbā.
■ No 1939. gada līdz 1944. gadam Eglītes pieder varonīgās latviešu strēlnieces Lāčplēša Kara ordeņa kavalieres Līnai Čankas (1893–1981) ģimenei.
■ 90. gados Eglītes bija četru dzīvokļu māja, kuru bija nolūkojuši pirkt darboņi, kas, nomaksājot komunālo pakalpojumu parādus, lēti ieguva īpašumā Rīgas dzīvokļus, kur dzīvoja problēmu cilvēki, kas kļuva maksātnespējīgi. Viņiem Rīgas dzīvokļu vietā tika piedāvāti lēti dzīvokļi laukos. Taču 2006. gadā Eglītes iegādājās Noreiku gimene, kas šeit veica kapitālo remontu un kopš 2017. gada rīko sabiedriskus pasākumus.
No Aritas Liepiņas apkopotajiem Zaļenieku pagasta vēstures materiāliem
