Sākot būvdarbus P96 autoceļa Jelgava–Auce nepilnu 12 kilometru garajā posmā no krustojuma ar autoceļu Jelgava–Dobele–Annenieki (P97) jeb no tā sauktā Auces pagrieziena līdz krustojumam ar autoceļu Dobele–Krimūnas–Zaļenieki–Ūziņi (V1098), nolemts mainīt sākotnēji valsts akciju sabiedrībā “Latvijas valsts ceļi” apstiprināto projektu. Tas paredzēja septītajā kilometrā aiz Glūdas baznīcas nocirst četrus ozolus, taču pēc vietējo iedzīvotāju ierosmes šos kokus nolemts atstāt.
Apšauba koku saglabāšanas pareizību
Būvdarbu vadītājs uzņēmuma “Saldus ceļinieks” inženieris Kaspars Siksna paskaidro, ka, projektu īstenojot, pavisam nākas nozāģēt 102 kokus un krūmus. “Mēs ievērosim projekta izmaiņas un ozolus atstāsim. Taču es kā ceļu būvētājs uzskatu, ka šos ozolus labāk bija nozāģēt, kā to paredzēja sākotnējais projekts. “Lai mašīna, noslīdot no ceļa, ieskrien grāvī, nevis kokā,” teic K.Siksna. Viņaprāt, tuvējā apkārtnē pietiekami daudz koku ir pie vecās Glūdas baznīcas. Kāds “Ziņu” lasītājs minēja, ka saistībā ar satiksmes drošību vietās, kur saglabā, piemēram, senās muižu alejas, tiek uzstādītas ātrumu ierobežojošas vai brīdinošas ceļa zīmes. Minētajā Jelgavas–Auces ceļa posmā atļautais ātrums ir 90 kilometru stundā.
Darbu vadītājs K.Siksna paskaidro, ka ceļu būves objektā iesaistītas 45 tehnikas vienības. Darbus uzsākot, tika ņemts nost vecais asfalts, kā arī no kokiem un krūmiem attīrītas ceļmalas. Ceļa pārbūve paredz izbūvēt jaunu salturīgo un šķembu kārtu, ko pārklās divas kārtas asfalta. Plānots atjaunot arī tiltus pār Auci un Dorupi.
Tērvetnieki brauc apkārt
Lai būvniekiem netraucētu, remontējamā ceļa posmā uzstādīti četri ar luksofori, ar kuru palīdzību satiksme tiek novirzīta pa vienu joslu. Ierobežots arī braukšanas ātrums līdz 70 vai 50 kilometriem stundā. Noteikts arī braukšanas joslas platums – 2,75 metri. Visa remontposma izbraukšana var prasīt vismaz pusstundu. Ziņu aptaujātais alus darītavas “Tērvete” šoferis Jānis Punclavs atzīst – kopš remonta sākuma ikdienā šo posmu apbrauc.
Pie remontējamā ceļa novietotajā uzņēmuma “Saldus ceļinieks” būvtāfelē norādīts, ka darbus pabeigt plānots 270 kalendārajās dienās. Taču šis termiņš ir noteikts, neieskaitot tehnoloģisko pārtraukumu ziemā, kad zemes virsmas temperatūra ir pārāk zema, lai varētu klāt asfaltu. K.Siksna teic, ka tādējādi darbu nobeigums tiek plānots 2021. gada jūlija beigās. Būvdarbu līgumcena ir 6,8 miljoni eiro, ko finansē no valsts budžeta.
Pēc akciju sabiedrības “Latvijas valsts ceļi” sniegtās informācijas, šajā būvniecības sezonā kopumā vairāk nekā 50 valsts autoceļu posmos notiek remontdarbi. Autovadītāji tiek aicināti rēķināties ar satiksmes ierobežojumiem, kā arī ievērot visas prasības un luksoforu signālus būvdarbu posmos. Pašlaik lielākie satiksmes ierobežojumi sakarā ar remontu uz galvenajiem autoceļiem ir uz Vidzemes šosejas no Garkalnes līdz Sēnītei. Lieli remontdarbi notiek uz Jelgavas–Rīgas šosejas. Posmā no Jaunolaines līdz tiltam pār Misu ir slēgta brauktuve virzienā no Jelgavas uz Rīgu. Satiksme abos virzienos tiek organizēta pa otru brauktuvi pa vienai joslai katrā virzienā, daudzviet liegti kreisie pagriezieni. Ātruma ierobežojums posmā ir 70 kilometru stundā. Tiek lēsts, ka šī remontposma izbraukšanai nepieciešama vismaz pusstunda.
Jelgavas–Auces ceļa remontdarbu laikā skatam vairāk atsedzas 1848. gadā būvētā Glūdas baznīca, kas ir vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis un arī bezsaimnieka manta. Tā atrodas uz Dobeles novada pašvaldības zemes. Pašvaldībai attiecībā uz šo dievnamu nav nekādu projektu. Savulaik baznīca bijusi saistīta ar Dobeles luterāņu un arī Zaļās draudzes baznīcu Zaļeniekos. Zaļās draudzes dievnama lietvede Arita Liepiņa stāsta, ka līdz ar valsts atjaunošanu, kad tika atgūta baznīca Zaļeniekos, draudzei tika piedāvāts uzņemties rūpes arī par Glūdas baznīcu. Tomēr draudze toreiz nospriedusi, ka nespēs apsaimniekot divus dievnamus. “Šodien domāju, ka tas bija pareizs lēmums. Nevar uzņemties to, ko nav iespējams paveikt. Ja Glūdas pusē būtu kādi cilvēki, kuri savā ticībā uzņemtos atjaunot baznīcu, tad tai būtu nākotne. Šobrīd tādu cilvēku nav. Tas nozīmē, ka ēka stāvēs aizmirstībā, kā Latvijā tās stāv daudzos pagastos un novados. Tas pats notiek arī ar muižām. Tām gan pamazām atrodas apsaimniekotāji, jo tiek mēģināts piepildīt sapņus par veiksmīgu tūrisma biznesu un “muižkungu” statusu,” teic A.Liepiņa.
