Jēdziens «informācijas laikmets», kas kļuvis par mūsdienu apzīmējumu, ir aktuāls tiklab šodien, kā Senajā Ķīnā.
Jēdziens «informācijas laikmets», kas kļuvis par mūsdienu apzīmējumu, ir aktuāls tiklab šodien, kā Senajā Ķīnā. Informācija vienmēr bijusi «ejoša» prece, un tās nozīme, pēc jaunākiem arheologu atzinumiem, novērtēta jau 3500 gadu tālajā pagātnē. Vismaz vietā, ko pēdējo simt gadu garumā un vēl šodien vienpusīgi mēdz dēvēt par «zīda ceļu», nereti aizmirstot, ka audums no tauriņu kokonu tīmekļiem ir tikai neliela daļiņa milzīgajā jaunāko sasniegumu apmaiņā, kas cirkulēja Vidusjūras reģionā un Tālajos Austrumos. Līdz šim arheologiem bija zināms tikai viens «zīda ceļš», tomēr zinātniekiem izdevies atklāt, ka šādi tirdzniecības un informācijas apmaiņas lielceļi starp Vidusvalsti jeb Ķīnu un Rietumiem ir bijuši vairāki. Turklāt tie ir krietni vien vecāki, nekā iepriekš tika uzskatīts. Jau grieķu vēsturnieks un tās dokumentētājs Hērodots aptuveni 430. gadā pirms mūsu ēras aprakstīja kādu tirdzniecības ceļu, kas stiepās no Vidusjūras austrumu krasta pāri Urāliem līdz pat Ķīnas jūrai. Mūsdienu arheoloģiskie atradumi apliecina Hērodota rakstu patiesīgumu, vēl vairāk – aprakstītais ceļš vēsturnieka laikā eksistējis vismaz tūkstoš gadu. Apbedījuma vietās pie Urāliem arheologi atraduši nefrīta gredzenus, bronzas cirvjus un nažus, kas viennozīmīgi nākuši no Šaņ dinastijas laika Ķīnas. Šīs dinastijas valdīšanas laiks ir no 1600. līdz 1027. gadam pirms mūsu ēras. Savukārt jaunievedumi no Rietumu pasaules Ķīnā atspoguļojās zirgu pajūgos un zirglietās, ko ķīnieši pilnībā kopēja no grieķiem. Paši grieķi līdz Ķīnai tā arī nenokļuva, tomēr, pateicoties plaši izplatītajai starpniecībai, informācijas plūsmu varēja «noraidīt» no viena punkta otrā. Viens no nozīmīgākajiem starpposmiem šajā tirdzniecības ceļā bija skiti. Noslēpumainās skitu tautas kapavietās Altajā mūžīgā sasaluma reģionā arheologi atraduši gan grieķu, gan arī ķīniešu izcelsmes ziedojumus. Skiti, kas tālā senatnē veidoja saikni starp Rietumiem un Austrumiem, bija ne tikai klejotāji un tirgotāji. Viņi vervējās par kareivjiem gan pie ēģiptiešiem, asīriešiem, gan arī pie Maķedonijas Aleksandra. Skiti darbojās par tulkiem un bija pat kārtības sargi Atēnās. Skitu kurgānos jeb uzbērtās kapavietās arheologi atraduši ķīniešu zīda gabaliņus, kā arī tepiķus ar motīviem no Mazāzijas pilsētas Efesas. Turpretī Efesā zinātnieki atklājuši skitu darinātas sīkplastikas no mamuta ilkņiem. Savos klejojumos tālaika pasaulēs skiti «popularizēja» reliģiozos kultus, idejas, paražas un jaunākās ieroču izgatavošanas tehnoloģijas.
Tomēr lielākā informācijas ieplūde Ķīnā no Rietumiem notika Taņ dinastijas laikā, kuras valdīšanas posms datējams no mūsu ēras 600. līdz 900. gadam. Šo laiku mēdz dēvēt par Ķīnas zelta laikmetu. Taņ dinastijas valdnieki atvēra savas valsts līdz šim aizslēgtās durvis visam jaunajam no Rietumiem, turklāt ķīniešu interesi vairāk saistīja eksotiskas luksusa lietas nekā ikdienas preču imports. Tāda veida atvērtība pasaulei atbilda arī ķīniešu savas valsts kā Vidusvalsts redzējumam – visi nāk pie mums un kaut ko mums nes. Attiecību noregulēšanās galvenokārt norisinājās augstākās varas «gaiteņos» neredzētu preču izskatā: valdniekam – dzintari, zirgi un strausi; dižciltīgajiem – muskuss, vīraks un zāles. Bet tautai – budisms ar tā pārdzimšanas mācību.
Budisms Ķīnā pirmo reizi «kāju spēra» otrajā gadsimtā, un jau no piektā līdz sestajam gadsimtam kļuva par otro nozīmīgāko Ķīnas reliģiju līdzās konfuciānismam. Ceļā no Indijas budisms ienāca ķīnieša «būdiņā», pielāgojoties vietējām vajadzībām. Sākotnēji Buda bija vēl saglabājis indieša sejas vaibstus, bet drīz vien arī tie tika asimilēti un kļuva ķīniskāki. Neskaitāmās Budas statujas, no kurām lielākā ir 71 metru augsta un kuru mūki klintī cirta 100 gadu, kļuva ne tikai par reliģiozitātes atspulgu, bet arī norādīja uz valsts politisko un saimniecisko varenību. Tomēr pēc pēdējā Taņ dinastijas valdnieka informatīvās saskarsmes saikne pārplīsa. Ķīnas iepriekšējo gadsimtu varenība sagrīļojās, un līdz jaunajai Austrumu – Rietumu informatīvajai apmaiņai bija jāgaida vairāki gadsimti, līdz uz vēstures skatuves parādījās Marko Polo.
