Jau rūgteni un agrāk nekā citus gadus dobē smaržo mārtiņŗozes pie šodienas gaviļnieces Melānijas Beikules mājas loga.
Jau rūgteni un agrāk nekā citus gadus dobē smaržo mārtiņŗozes pie šodienas gaviļnieces Melānijas Beikules mājas loga.
Melānijas kundze tieši Līgo vakarā nosvinēja apaļu jubileju – astoņdesmit gadu. Kā viņa pati atzīst, dzīvē grūti gājis. Dzimusi Krāslavas rajona Aulejas pagastā, zaudējusi ģimeni – brāļi nepārnāca no kara, vecāki nomira. Arī vīrs agri aizgājis aizsaulē un atstājis ar zīdainīti uz rokām. Tā, gandrīz pirms četrdesmit gadiem Melānija pārcēlusies ar meitu Staņislavu uz Jelgavu. Lai gan, rakstot pilsētas nosaukumu, gribas domāt par laukiem. Jelgava ir tur – pāri Lielupei, bet te – lauki, kur sava vieta gan melnajai, mierīgajai gotiņai, gan vistām un ziņkārīgajiem pīlēniem.
– Esmu lauciniece, visu mūžu pieradusi strādāt un bez lopiņiem nevaru. Kādreiz, vēl Jakoveļos dzīvojot, no vecākiem mantoju deviņus hektārus aramzemes. Bija visādi lopiņi, arī zirgs. Kad nomira vīrs, grūti gāja, – atceras Melānija Beikule.
Strādājusi konservu fabrikā, tad ilgus gadus par sētnieci, Melānijas kundze ar lepnumu stāsta, ka viņai – četrdesmit astoņi gadi darba stāža. Vienmēr bijusi piemājas saimniecība, kādreiz pārdots kāds piena litrs, bet tagad gan vairāk viss tiek audzēts pašu vajadzībai.
Vienmēr ticējusi Dievam, Melānijas kundze arī tagad svētdienās dodas uz katoļu baznīcu. Kad veselība bijusi stiprāka, augustā vienmēr ceļš vedis un Aglonu.
– Tas ir labi, ka ir ticība, – tā gaviļniece.
Melānijai Beikulei ir trīs pieauguši mazbērni, arī divi mazmazbērniņi, un šodien viņi visi ir gaidīti ciemos pie savas vecmāmiņas.
«Ziņas» sveic visas Melānijas un Imantas un, labu veselību vēlot, – arī Melāniju Beikuli no tās Jelgavas, kas tomēr ir lauki.
