13. turpinājums,
sākums 19. marta numurā
Rutiņa priecēja trīs mēnešus
1948. gada rudenī mūsu ģimene palielinājās – piedzima meita Ruta. Taču viņa mūs priecināja tikai trīs mēnešus. Drīz pēc dzemdībām Mirdzai strauji palielinājās kāds ciets saaugums uz muguras, kas iepriekš vairākus gadus bija pupas lielumā. Vietējā ārste lika braukt uz 60 kilometru tālo Bogučanu rajona slimnīcu audzēju operēt. Rutiņa pārtika vēl tikai no mātes piena, tādēļ viņa bija jāņem līdzi. Kādā no 1949. gada janvāra sākuma aukstajām dienām apmēram mīnus 35 grādu salā agri no rīta zirdziņa vilktās ragavās trijatā devāmies ceļā.
Bērnam biju dabūjis no briežu ādām izgatavotu maisu, kas nu bija drošs patvērums no sala. Taču drīz pēc izbraukšanas Rutiņa pamodās un nepārtraukti raudāja. Pusceļā bija ciems, kur pie pazīstamiem iebraucām pabarot bērnu un atpūtināt zirgu. Turpinot ceļu, Rutiņa atkal raudāja. Kad sasniedzām pilsētu un iegājām pie paziņām, redzējām, ka bērnam nav labi. Ātri aizbraucu pēc ārstes. Viņa iedeva zāles, un bērns kļuva mierīgāks. Taču pēc dažām stundām Rutiņa nomira. Ārstu secinājums: bērns bija pārdzīvojis to, ka briežādas maisā ilgu laiku atrodas neierastā stāvoklī.
Mirdza palika slimnīcā. Viņu izoperēja, bet es Rutiņu vedu mājās. Apbedījām zīdainīti mūsu ciema kapsētā. Operācija izdevās veiksmīgi. Pēc divām nedēļām Mirdza atbrauca mājās ar 15 centimetru garu rētu uz kreisā pleca lāpstiņas, kur bija izoperēts labdabīgais audzējs. Tas esot bijis jau pieauguša cilvēka dūres lielumā.
Zvaigžņotās kamanas izcēlās
Līdz 1953. gadam strādāju tirdzniecības bāzē tur ierastos darbus – vasarā ar laivām, bet ziemā ar zirgu pajūgiem vedu mūsu veikaliem visādas preces un produktus. Vēl vasarās taigā tālajās pļavās (līdz pat 90 kilometru attālumā) pļāvu tirdzniecības bāzes zirgiem zāli, ko ziemā kā sienu vedu uz ciemu. Kad nevajadzēja nekur neko vest, strādāju kā namdaris – galdnieks. Pakāpeniski biju iemācījies ne tikai remontēt, bet arī taisīt mucas, ragavas, ratus, riteņus un visu ko citu, kas dzīvē ikdienā vajadzīgs.
No ēkām, kuru celtniecību es kā namdaris vadīju, lielākās bija priekšnieka piecsienīgā dzīvojamā ēka un tirdzniecības bāzes noliktava. Priekšniekam izgatavoju arī jaunas zirgu vilktas kamanas. Ar tām viņš lepojās. Līdzīgas vēlējās arī citi organizāciju un kolhoza priekšnieki. Protams, es drīkstēju taisīt tikai to, ko mans priekšnieks lika, bet šādi pasūtījumi caur viņu arī nāca. Domāju, ka par manis taisītajām ragavām priekšniekam bagātīgi maksāja, turpretī es par šo darbu saņēmu tikai parasto mēnešalgu. Reiz vienam kolhoza priekšniekam, kura saimniecība atradās 70 kilometru no Artjuginas, izgatavoju kamanas, kas izcēlās ar aizmugurē izveidotu valsts simbolu – piecstūrainu sarkanu zvaigzni. Šāds ornaments man ienāca prātā pēc tam, kad redzēju, ka putās saskrietus zirgus, ar kuriem kučieris atveda mežsaimniecības direktoru, apsedza ar segām, uz kurām bija uzkrāsotas vairākas piecstaru zvaigznes. Tādēļ secināju – ja jau var ar valsts simbolu pārklāt sasvīdušu zirgu, kādēļ tas nevar būt arī kamanās?
Kad veikalu applūdināja pali
1953. gada pirmajos mēnešos vietējais un arī rajona priekšnieks man piedāvāja iet strādāt par veikala un reizē arī par ēdnīcas vadītāju vienā meža cirtēju ciemā 32 kilometrus no Artjuginas. Es no šī piedāvājuma atteicos. Priekšnieki bija atraduši manu lūgumu, kuru rakstīju pirms sešiem vai septiņiem gadiem, ka vēlos strādāt par veikalnieku. Toreiz tā biju rakstījis tādēļ, ka veikalnieki, kuru pakļautībā bija arī maizes ceptuves un ēdnīcas, vienmēr bija nodrošināti ar produktiem. Toreiz man to darbu nedeva, par veikalniekiem tika tikai visāda ranga priekšnieku draugi un radi. 1953. gadā produktus jau varēja iegādāties diezgan brīvi, bet algas veikalniekiem bija mazas, un daudzi vairs negribēja šo darbu. Otrs iemesls bija arī tas, ka negribēju atstāt dzīvokli, kurā dzīvojām (istaba un virtuve). Māja bija ļoti skaistā un izdevīgā vietā – ciema galvenās ielas galā.
Aiz mājas bija stāvs kritums, tādēļ arī iela pie mūsu mājas izbeidzās. Netālu bija klubs, kurā notika visādas sabiedriskas saiešanas – sapulces, pa retam arī kādi sarīkojumi, bet bieži kino. Ielas labajā pusē bija veikals, bet pretējā – ēdnīca (stolovaja).
Godīgajiem piedod
Kad es jau priekšniekiem daudzreiz biju kategoriski atteicies strādāt veikalā, viņi mani sāka pierunāt, lai pastrādāju tik ilgi, kamēr kādu gribētāju sadabūšot. Sacīju, ka ar ģimeni nekur nepārcelšos, lai meklē citu. Tad priekšnieki piedāvāja mums tuvāko veikalu (deviņus kilometrus no Artjuginas), kurā strādāja mana māsa Velta, bet viņai jāpārceļas pieņemt to veikalu, kurā nav veikalnieka. Velta par veikalnieci un reizē arī ēdnīcas vadītāju bija nostrādājusi jau vairākus gadus. Piekritu piedāvājumam, bet tik ilgi, kamēr dabūs citu cilvēku. Martā pieņēmu veikalu no māsas un sāku tajā un arī ēdnīcā strādāt.
Šis meža cirtēju nelielais ciems atradās kādus četrus kilometrus no Angāras pie tās pietekas Irkiņejevas. Tā kā Angāras pietekās ledus iziet vispirms, bet pašā Angārā apmēram nedēļu vēlāk (maija vidū), viss mazo upju ledus sablīvējas upju lejasgalā vairāku kilometru garumā un augšpus sastrēguma strauji ceļas ūdens līmenis. Tādēļ gadījās, ka vienā naktī manā jaunajā darbavietā tika izziņota trauksme. Ūdens pārplūdināja ciema ielas un arī dažas dzīvojamajās barakas. Arī manā veikalā virs grīdas bija ūdens. Priekšniecība deva rīkojumu un nozīmēja cilvēkus, lai nekavējoties nakts laikā, brienot pa ūdeni, visas pārtikas un rūpniecības preces no veikala iznestu uz noliktavu, kas atradās augstākā vietā kādus piecdesmit metrus no veikala. Dažās stundās visu arī pārnesām. Ūdens vairs necēlās. Bet tikai pēc kādas nedēļas es saņēmu atļauju preces nest atpakaļ.
Kā jau minēju, priekšniekiem biju piekritis pastrādāt veikalā, kamēr viņi dabūs kādu, kurš gribēs tur strādāt. Sākumā priekšnieki cerēja, ka pārdomāšu un tirgošos vienmēr, taču, kad es nemitīgāk sāku prasīt un draudēt, ka veikalu neatvēršu, pēc kādiem četriem mēnešiem sadabūja cilvēku. Kad beidzot visu, kas bija manā atbildībā, jaunais veikalnieks pieņēma, tad gala rezultāts bija tāds, no kā es baidījos jau no tās plūdu nakts. Iztrūkums – trīs tūkstoši rubļu. Pirmajā revīzijā pēc pirmo divu mēnešu nostrādāšanas man nekāda iztrūkuma nebija. Skaidrs, ka šie trīs tūkstoši bija “aizceļojuši” tanī plūdu naktī, pārnesot visu no veikala uz noliktavu. No nepatīkamā stāvokļa nu bija divas izejas – vai nu iztrūkstošo summu samaksāt, vai arī tikt sodītam un iet cietumā. Protams, ka trīs tūkstošu man nebija, tādēļ lūdzu, lai tos aizdod viens pazīstams lietuvietis, kurš dzīvoja viens. Bija “stahanovietis” koku ciršanā, labi pelnīja un naudiņu bija iekrājis. Šis cilvēks man aizdeva divus tūkstošus, bet vienu tūkstoti atsūtīja brālis Ernests no ziemeļiem.
Pēc veikala nodošanas turpināju strādāt mūsu organizācijā vienkāršos darbus – no noliktavas septiņiem mūsu veikaliem (tālākais bija 70 kilometru attālumā) vedu preces un gādāju sienu. Nu jau preces pievest ar zirgiem iznāca mazāk, tikai tādās vietās, kur nevarēja piebraukt ar automobiļiem vai vasarā pa upēm ar motorlaivām. Turpināju arī savus namdara un galdnieka darbus. Taisīju visu, ko tikai tirdzniecības bāzei vajadzēja.
Bez jau ierastajiem darbiem nāca klāt vēl viens jauns – šad tad man uzdeva veikt revīziju kādā no mūsu veikaliem (tā sakot – skaitījos ārštata revidents). Reiz taisīju revīziju Artjuginas veikalā, kurā jau vairākus gadus strādāja mūsu kaimiņiene Daša Parigina, kas 30. gados kopā ar vecākiem bija izsūtīta no Baikāla apgabala. Mūsu ģimenēm bija ļoti draudzīgas attiecības. Dašas Pariginas profesija bija skolotāja, bet nu jau vairākus gadus viņa vadīja veikalu. Viņas vīrs Iļja mežsaimniecībā bija saimniecības daļas vadītājs. Kad inventarizāciju beidzām, atklājās, ka ir iztrūkums – apmēram trīs tūkstoši rubļu. Domājām, ka esam kļūdījušies, un sākām visu pārbaudi no gala. Bet rezultāts tāds pats. Kā radās šāds iztrūkums? Nebija taču nekādu sevišķu notikumu, kuros būtu iespējams ko nozagt. Daša veikalu vadīja vairākus gadus, un vienmēr viss bija labākajā kārtībā. Daša domāja, lūk, kā varēja notikt. Veikalā ietirgoto naudu uz banku rajonā vai uz mūsu bāzes kantori nevajadzēja nogādāt katru dienu, tā krājās pat visu nedēļu. Veikalā naudu kasē – vienkāršā galda atvilktnē – nedrīkstēja atstāt. Uz dzīvokli arī nedrīkstēja nest. Tādēļ to paslēpa kaut kur pa plauktiem auduma baķos un citās slēptuvēs. Šādi naudu glabājot, droši vien varēja gadīties, ka kāds laimīgais bez nopirktā drēbes gabala bija ieguvis arī paciņu ar banknotēm. Lai nu paliek spriešana par dažādām varbūtībām! Mums vajadzēja noslēgt revīzijas papīrus. Dašai ar Iļju tādas naudas, ar ko segt iztrūkumu, nebija. Uzrādot iztrūkumu revīzijas papīros, sekotu steidzama revīzija no rajona. Tā kā es biju simtprocentīgi pārliecināts par Dašas godīgumu un mūsu draudzību, nolēmu iztrūkumu papīros neuzrādīt. Pierakstīju veikalā neesošas mantas, kuru vērtība atbilda iztrūkuma summai, – spirtu un citas lietas. Tā šis notikums palika zināms tikai mums trijiem – Dašai, viņas vīram Iļjam un man. Neatminos, pēc cik mēnešiem bija nākamā revīzija, un tad arī Daša vēl visu iztrūkumu nebija nokārtojusi. Bet arī tas revīzijas veicējs bija noklusējis tos dažus simtus rubļus iztrūkuma, ko Daša vēl nebija veikala kasē ielikusi.
Arodbiedrība palīdz dabūt darbu profesijā
1956. gada sākumā biju nolēmis aiziet no darba tirdzniecības bāzē, kurā biju nepārtraukti nostrādājis trīspadsmit gadu. Ģimene bija kļuvusi lielāka (tajā auga trīs meitas – septiņi, pieci un trīs gadi), un gribēju nopelnīt. Tiem, kas strādāja mežrūpniecībā, maksāja vairāk. Nepatika man arī vairs braukāt pa tuvām un tālām sādžām un meža cirtēju ciemiem, sagādājot un piegādājot produktus un rūpniecības preces mūsu bāzei un veikaliem. Taču bez sava augstāka priekšnieka Zarubina atļaujas nedrīkstēju aiziet strādāt citviet. Uzrakstīju lūgumu, lai mani atbrīvo. To Zarubins noraidīja. Tad izdomāju ko citu. Strādnieku arodbiedrība MRS un mums bija kopīga. Uzrakstīju lūgumu arodbiedrībai, lai atļauj pāriet strādāt MRS, kur manas zināšanas un specialitāte (namdaris – galdnieks) noderētu vairāk. Arodbiedrība nolēma manu prasību atbalstīt – pāriet strādāt specialitātē MRS, savukārt pretī dodot kādu strādnieku manā vietā, tā sakot, apmaiņas kārtībā. Mežinieki tam piekrita, bet mani priekšnieki nekādi nebija ar mieru. Tad palūdzu norakstu no arodbiedrības protokola, kur tas bija lemts, un kādu rītu aprīļa pēdējās dienās, gaismiņai austot, kājām pa Angāras ledu, uz kura sniegs jau bija nokusis, aizsoļoju uz 60 kilometru tālo mūsu rajona pilsētu Bogučaniem. Tur man laimējās tikt pie rajona izpildkomitejas priekšsēdētāja. Kad visu izstāstīju un parādīju arodbiedrības lēmumu, viņš piezvanīja rajona tiesnesim. Sarunā viņš tam teica: “Tas Zarubins kā bullis pretojas.” Kad viņi telefona sarunu beidza, izpildkomitejas priekšsēdētājs lika, lai es aizejot uz tiesu pie tiesneša. Arī pie viņa kabinetā tiku bez traucējumiem. Manus papīrus izlasījis, viņš sacīja, ka tālāk viss atkarīgs no manas rīcības. Toreiz vēl bija likums, ka strādnieku jaunatnācēju no citas organizācijas nevar darbā pieņemt, ja tas nav oficiāli atbrīvots iepriekšējā darbavietā. Es jau arī biju iesniedzis atlūgumu – brīdinājumu, ka pēc divām nedēļām vairs nestrādāšu. Tiesnesim sacīju, ja es vecajā darbavietā nestrādāšu, bet jaunajā mani nepieņems, no kā tad dzīvošu, kā lai uzturu ģimeni. Tiesnesis atbildēja, ka tādā gadījumā tiesa man palīdzēs. Sapratu, ka rajona divi augsta ranga priekšnieki ir manā pusē.
Nākamajā dienā vairs darbā vecajā vietā negāju. Pēc dažām dienām pie manis atnāca MRS iecirkņa priekšnieks – esot dzirdējis par jauno likumu, ka strādnieks var atstāt savu darbavietu pēc brīdinājuma, divas nedēļas nostrādājot. Divas nedēļas no mana brīdinājuma jau bija pagājušas. Sanāca tā, ka jaunie darba devēji mani var pieņemt. Un tā jau nākamajā dienā sāku strādāt galdnieka darbus man vienam domātā darbnīcā. Tīkams darbs visu dienu siltumā.
Turpinājums nākamajā numurā
