Biedējoši skandināviski
Daudziem nav jāskaidro, ko sevī ietver labs skandināvu kriminālromāns, Niklass o Dāgs tam pievienojis arī vēsturi, ievelkot lasītājus dramatisku un baisu notikumu virpulī 1793. gadā. Pats autors grāmatas pēcvārdā atzīst: “Vēsturiska romāna rakstīšanu ievērojami atviegloja pēdējā laika sasniegumi informācijas tehnoloģiju jomā,” norādot, ka vēsturisku detaļu atrašana mūsdienās nereti prasa vien acumirkļa darbu. Tomēr tik vienkārši jau tas nav vis. Niklasam o Dāgam ne tikai izdevies noskaidrot vēsturiskas detaļas, bet arī kriminālo sižeta līniju tajās ievērpt meistarīgi. Romānu tiešām ir grūti nolikt malā, pirms tas nav izlasīts līdz galam, pat ja nereti apraksti ir šausminoši un baisi.
Stokholma, 1793. gads. Zviedrijas karalis Gustavs III ir miris, kara gadi ir iztukšojuši valsts kasi, un karalisti pārvalda savtīgu nolūku vadīta elite, kas iedzīvotājus ir pametusi likteņa varā. Ielās valda neapmierinātība, neuzticība un bailes.
Kad kārtībnieks Mikels Kardells no ezera izvelk baismīgi sakropļotu līķi, noziegumu izmeklēt tiek lūgts Sesilam Vingem, kurš jau iepriekš ir izpalīdzējis Stokholmas policijas pārvaldei. Vinge aicina talkā Kardellu, un abi tiek ierauti brutālā pasaulē, kur valda zagļi un ielaspuikas, algotņi un madāmas. Vingem atvēlētais laiks ir īss, turklāt tuvojas ziema, kurai ir lemts kļūt par smagāko, kāda Stokholmā ir piedzīvota pēdējās desmitgades laikā.
“Šis gadījums ir citāds. Tādu līķi ne tu, ne es iepriekš neesmu redzējis. Ja man būtu kāds cits, kuram varētu uzticēt tādu lietu kā šī, es to nešaubīdamies darītu. Bet tāda cilvēka nav, un kaut kur ļaužu pūlī brīvi klīst kāds briesmonis. Nogalinātais ir aiznests uz Marijas baznīcu. Izdari man šo pakalpojumu, un es tev nekad vairs neko nelūgšu,” tā Sesilu Vingi iesaistīties izmeklēšanā pierunā policijas priekšnieks Jūans Gustavs Norlīns. Vinge piekrīt, un ar to viss sākas – pavedienu pa pavedienam tiek atšķetināts baismīgs noziegums, atsedzot vardarbīgas norises teju visā apkārt notiekošajā. Ne velti romānu ievada citāts: “Viltus rada viltu, varmācība – varmācību”, bet jau teju pašā tā noslēgumā lasāms: “Ar saviem meliem biju viņam pierādījis, ka pasaule nav elle, ko viņš tik ļoti ienīda. Viņš uzticējās man un nevarēja zināt, ka patiesībā biju viņam pierādījis tikai vienu: cilvēki ir zemiski, un tas ir likums, kuram nav izņēmumu.”
Niklass Nats o Dāgs, žurnālists un rakstnieks, ir senas dižciltīgas zviedru ģimenes pēctecis. Viņa senči ir vainojami dumpinieka Engelbrekta slepkavībā 1436. gadā, komandēja armiju 1520. gadā, kad Stokholma tika atdota dāņiem, un bija spiesti bēgt no valsts 1810. gadā, jo bija pieprasījuši Kārļa XIV Juhana atteikšanos no troņa. Rakstnieka uzvārds nozīmē “Nakts un Diena”, un tas ir cēlies no ģimenes ģerboņa, ko veido horizontāli zelta un zilas krāsas laukumi. Starp citu, ģerboņi arī romānā spēlē visai nozīmīgu lomu.
Sadarbībā ar apgādu “Zvaigzne ABC”
