Plaša līgošana šāgada Jāņos vīrusa pandēmijas dēļ ir problemātiska. Taču par vienu Jāņa un Asjas Felsbergu mājās Garozas ielā zina skaidri – ozolu vainags arī šogad viņiem būs.
Idejas šķiļošais un smaidīgais Jelgavas Pensionāru biedrības runasvīrs Jānis Felsbergs vēl aizvien ir sabiedriski aktīvs. Tāds viņš bijis visu dzīvi un sevišķi jau atmodas un valsts atjaunošanas laikā. Turklāt tieši Jāņos viņa dzīvesdraugam Asjai ir dzimšanas diena. Tad nu arī šogad kaut vai ģimenes lokā līgošana viņu mājās būs.
58 gadus sveic ar kallām
Būdams apveltīts ar analītisku prātu, Jānis Felsbergs ir daudzkārt diskutējis ar politiķiem. Viņa jautājumu lokā beidzamajā laikā bijusi veselības aprūpes pakalpojumu pieejamība, mazo pensiju saņēmēju izdzīvošana un daudzi citi sabiedriski aktuāli jautājumi. Taču, jautāts par to, kā iespējams laulībā un mīlestībā saticīgi nodzīvot 58 gadus, Jāņa kungs apmulst. “Tur nav noteiktas receptes,” viņš secina. Savukārt Asja tikai piebilst, ka Jānis viņai katrā kāzu jubilejā dāvina kallas, kādas bija viņas līgavas pušķī. Toreiz 1962. gada 23. martā citas puķes Rīgā nav bijušas nopērkamas.
Pirmo reizi abi satikās studentu mājas ballītē 1960. gada Vecgada vakarā – Asja studēja filologos Latvijas Universitātē, Jānis – inženierzinātnes Rīgas Politehniskajā institūtā (tagad – Rīgas Tehniskā universitāte). Tikšanās turpinājās, tad uz brīdi pārtrūka (nebija jau tolaik mobilo telefonu, lai cilvēki varētu jebkurā brīdī viens ar otru sazināties), līdz tomēr abiem kļuva skaidrs, ka viņi ir pāris uz mūžu.
Atceroties jaunību Vidzemē un Rīgā, Jānis un Asja teic, ka viņiem līdzās nebija vecākās paaudzes, no kā parasti pārņem tautas tradīcijas. Asja bija sērdiene – tēvs krita karā, māte drīz pēc kara nomira. “Man no tēva ir palikušas tikai viņa mīlestības vēstules mātei,” teic Asja. Savukārt Jāņa ģimene bija cietusi politiskajās represijās, tēvs apcietināts un notiesāts uz astoņiem gadiem 1940. gadā, brālēni un māsīcas kara beigās bija devušies bēgļu gaitās uz Rietumiem. Tādēļ jaunajam studentu pārim Līgosvētkos nācās pieslieties citām ģimenēm. Pamazām izveidojās viņu pašu dzimta, kurā ir uzaudzināti divi dēli un aug trīs mazbērni.
Ar koncertiem pārpildītās zālēs
Latvisko tradīciju godināšanā sevišķa nozīme bija tam, ka 1980. gadā Felsbergi pievērsās tautas dejai – iestājās Viļa Ozola vadītajā deju kolektīvā “Lielupe”. Tolaik Jānis tikko bija aizgājis no darba rūpnīcā RAF, kur viņam kā vienam no vadošajiem inženieriem nācās pieņemt visai nejēdzīgu darba organizāciju un nereti arī nicīgu attieksmi pret latviešiem. Pēc tam Jānis strādāja vēlākajā Ūdenssaimniecības un zemes zinātniskajā institūtā, bet visilgāk Gunāra Bubuļa vadītajā pilsētas komunālās saimniecības uzņēmumā “Kulk”.
No “Lielupes” ziedu laikiem Felsbergi ar prieku atceras 1987. gadu, kad kolektīvs ar Viļa Ozola veidotu koncertprogrammu, kas sastāvēja no pirmskara Latvijā populārām dziesmām un dejām, brauca pa Latviju. “Toreiz Saldū vienā dienā bija pat divi koncerti un abos skatītāju zāles pārpildītas. “Tik ļoti cilvēki bija noilgojušies pēc “Nodzisa vakara blāzma…” stāsta Asja.
Vienā deju kopā četri Jāņi
Vēlāk Felsbergi pārgāja uz Ozolnieku deju kopu, ko vada Mārīte Skrinda. Ozolniekos blakus Veselības takai ir sava Jāņu pļava, kur, ja nebūtu epidemioloģisko ierobežojumu, arī šovasar Līgovakarā degtu ugunskuri, sanāktu ļaudis un uzstātos pašu tautas nama mākslinieki. Pēc Līgovakara koncerta Jāņu pļavā parasti tika braukts uz Jāņa un Asjas Felsbergu mājām Garozas ielā. Turklāt Ozolnieku deju kopā no deviņiem vīriem četri bija Jāņi – Jānis Čevers, Jānis Rumba, Jānis Romanovskis, kā arī namatēvs Jānis Felsbergs.
Runājot par sabiedriskajām aktivitātēm, agrāko darbošanos politikā (iesaistoties Latvijas Pensionāru federācijas aktivitātēs, Jānis Felsbergs ir apturējis darbību partijā), viņš ar gandarījumu atceras, kā tapa piemineklis vienam no izcilākajiem Latvijas Jāņiem – pirmajam Valsts prezidentam Jānim Čakstem. 90. gados Jelgavā bija uzjundīta doma par pieminekļa tapšanu, taču uz vairākiem gadiem projekts apstājās. “Kad darbu pilsētas pašvaldībā atstāja galvenais arhitekts Kaspars Riekstiņš, viņš paņēma līdzi pieminekļa projekta materiālus, jo domē tie nevienu neesot interesējuši,” stāsta Jāņa kungs. Tad gatavojoties 8. Saeimas vēlēšanām, kas notika 2002. gada oktobrī, Jāņa Felsberga vadītā “tēvzemiešu” jeb partijas “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” Jelgavas nodaļa priekšvēlēšanu cīņā sabiedrības uzmanību guva ar ideju uzcelt pieminekli Jānim Čakstem. Toreiz Jānis Felsbergs saistījās ar Kasparu Riekstiņu, un tad atklājās, ka pienācīga nauda projektam nav bijusi paredzēta. Skiču konkursa uzvarētājas tēlnieces Artas Dumpes veidotā Čakstes biste ar ozola vainagu fonā neizskatījās pēc pieminekļa, ko būtu pelnījuši Latvijas valsts dibinātāji.
“Toreiz par Jelgavas domes priekšsēdētāja vietnieku strādāja “tēvzemietis” Jurijs Strods, kam partijas Jelgavas nodaļas valde uzdeva sagatavot lūgumu pēc atbalsta “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK centrālajai valdei. Tad pieminekļa lietā sāka iesaistīties arvien plašāka sabiedrība un ieplūda ievērojami lielāki līdzekļi, tādēļ arī varēja tapt piemineklis ar paaugstinājumu un prezidentu pilnā augumā,” atminas Jānis Felsbergs.
Jurijs Strods, kas vēl aizvien ir Jelgavas domes priekšsēdētāja vietnieks, atceras, ka Felsbergu pāri iepazinis 90. gados, kad ievērojis, ka Asja un Jānis parasti kopā piedalās dažādās tautas atmodas aktivitātēs un dejo. “Gan sarunās, gan darbos viņi ir atvērti, gaiši, daudz lasījuši un zinoši cilvēki, ar vēlmi atbalstīt tautas pamatvērtības,” uzsver Jurijs Strods.
Jānis pasmaida, ka viņš nemaz neesot tik liels lasītājs, taču Asja viņam pastāsta to, ko ir izlasījusi. Tādēļ sabiedrībā rodas iespaids, ka abi ir lieli lasītāji.
