Kādreiz nevarēju samierināties ar mammas teikto: “Jāņi klāt, gads iet uz otru pusi.” Nu kā uz otru pusi, ja vasara vēl priekšā?! Pļavas pilnas ziedu, peldes un citas vasarai piederošas nodarbes. Taču tagad saprotu, par ko ir viņas teiktais. Saule ir nostājusies taisnā asī, ir nodzīvota gada pirmā puse, esam uzkāpuši kalnā – un nu lēnām no kalna lejā. Vēl kādu brīdi naktis būs gaišas un rīti putnu skaļi. Saulgrieži.
Lielākā daļa gatavojas Jāņu svinēšanai, tiem iedotas brīvas dienas. Bet dabā nozīmīgākā diena ir tad, kad laiks it kā ir apstājies, kad “Trīs dieniņas, trīs naksniņas saule kalna galiņā”. Tikai pēdējā laikā esam aizdomājušies par norisēm dabā un svinamo svētku saistību. Šogad svētdiena, 21. jūnijs, ir tā diena, kad tā ir visgarākā un nakts uz pirmdienu – visīsākā.
Latviešiem Līgo un Jāņu svinēšana ir viena no gaidītākajām izklaidēm. Ir vasara, kad nesalst, var peldēt un ālēties. Pirms Līgo viss tiek sakārtots, jo svinēt var tad, kad labi pastrādāts. Tiek domāts par to, kur līgos, ko ēdīs, kā pavadīs kalendārā noliktos svētkus. Un vienmēr tie svinami dabā.
Esmu domājusi – ja vismaz vienu reizi Līgo vakars un Jāņu rīts sagaidīts īpaši, tad nav katru gadu izmisīgi jācenšas iegūt jaunus iespaidus un nav jāmeklē piedzīvojumi par katru cenu. Tādi šie svētki tika piedzīvoti studiju laikā, kad mēs, bariņš no mākslas akadēmijas, līgojām Rankā pie kāda no studiju biedriem.
Vakars iesākās ar līgotāju sarašanos no malu malām, toreiz ar stopiem vai starppilsētu autobusiem. Protams, vainagu pīšana un uz svētku galda zemeņu bļoda un mājas govs piens. Lai kārtīgi izdauzītos, jādodas uz ciema zaļumballi, kas norisinājās pagasta centrā. Neatceros, kas muzicēja un kā, bet lecām pa divi kā traki. Vainagi galvā, vietējie skatās, bezgala jautri un bezbēdīgi. Jā, bija arī aliņš, un tas jau arī palīdzēja nobriest idejai doties pa mājām palīgot. Gājām dziedādami, apstaigājot vairākas viensētas, un dažās uzkavējāmies ilgāk. Atceros, ka vienā mājā saimnieks, piekusis no svinēšanas, iemiga pie galda, kaut gan dziedājām pamatīgi skaļi. Taču uz mums, no dziļākās istabas galvu pabāzusi, nāca paskatīties deviņdesmitgadīga tantiņa. Kas tad ir, un kādi tad ir tie dziedātāji. Tas bija kā kompliments mūsu bariņam.
Kad bijām izblandījušies, saule jau bija cēlusies un līgošana beidzās ar došanos gulēt siena šķūnī. Pirms tam vēl kādā sētā satiekot vienu vīru, kura teikto vienmēr atceros. Viņš, noguris no visīsākās nakts un alus, skatoties uz saullēktu, noteica: “Sauļeite jau raspampa!”
