Satversmes vēlēšanu tiesa otrdien izskatīja 23 Saeimas deputātu prasību izvērtēt Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likuma atbilstību Satversmei, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai.
Satversmes vēlēšanu tiesa otrdien izskatīja 23 Saeimas deputātu prasību izvērtēt Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likuma atbilstību Satversmei, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijai un Starptautiskajam paktam par pilsoņu un politiskajām tiesībām. Savu gala spriedumu tiesa paziņos 30. augustā.
Opozīcijas deputātus saistībā ar pašvaldību vēlēšanām (2001. gada martā) acīmredzot satraucis fakts, ka Saeimas un pašvaldību vēlēšanu likumos ir noteikti ierobežojumi kandidēt personām, kas pēc 1991. gada 13. janvāra darbojušās ārvalstu drošības dienestos, Komunistiskajā partijā, interfrontē un vairākās citās organizācijās. Ņemot vērā, ka šie ierobežojumi ir spēkā jau vairākus gadus, atliek secināt, ka opozīcijas spēki (PCTVL un LSDSP) nolēmuši pašvaldību vēlēšanās savos sarakstos izvirzīt kandidātus tieši no šīm ierobežotajām grupām. Citādi ir grūti izskaidrot, kāpēc šāda aktivitāte uzsākta tieši tagad, nevis, piemēram, pirms 7. Saeimas vēlēšanām. Un diezin vai absolūtais vairākums vēlētāju gribēs redzēt partiju kandidātu sarakstos aktīvus demokrātiskās Latvijas pretiniekus un kādreizējos VDK darboņus.
Tagad nedaudz sīkāk par kreisi noskaņotās opozīcijas prasību un par tās neadekvātumu Latvijas situācijai. Proti, opozīcijas pārstāvji ir pārliecināti, ka šie nosacījumi ir atceļami, jo ierobežo pilsoņu tiesības viņu iepriekšējās nodarbošanās un politiskās pārliecības dēļ. Turklāt akcentējot, ka vēlēšanas nevar tikt uzskatītas par brīvām, ja tajās ir liegts kandidēt veselai pilsoņu kopai (neviens gan nevarēja minēt, cik liela tā ir ). Šī prasība, protams, maigi izsakoties, ir tikai diskutabla, jo nevienā valstī vēlēšanu tiesības nav un nevar būt absolūtas, proti, tās daļēji var tikt ierobežotas ar likumu, kā tas ir arī šajā gadījumā. Jautājums ir principāli svarīgs no sabiedrības morālās atdzimšanas un attīrīšanās viedokļa, jo tautas vēsturiskajā atmiņā ir jāizvērtē okupācijas gadu traģiskais mantojums. Tāpēc no attiecīgā politiskā procesa viedokļa aktualizējas jautājums par to, kā izturēties pret tiem sabiedrības locekļiem, kas aktīvi darbojušies totalitārā režīma varas struktūrās un visiem iespējamajiem līdzekļiem centušies aizkavēt neatkarīgās valsts tapšanas procesu.
Pasaules praksē risinājumi variē starp diviem poliem. No vienas puses, iespējama kolektīva atbildība. Šajā gadījumā noteiktas sankcijas tiek vērstas pret visiem veco varas struktūru aktīvākajiem un vadošajiem pārstāvjiem. Šāds risinājums, piemēram, bija Vācijas Federatīvajā Republikā, kur pēc Otrā pasaules kara Trešā reiha vadošajiem darbiniekiem tika pasludināts profesiju aizliegums plašā spektrā, nemaz nerunājot par valstiski svarīgiem amatiem. Arī šodien Vācijas noteikumi attiecībā pret bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas vadošo struktūru pārstāvjiem ir ļoti stingri.
No otras puses, iespējams praktizēt personisko juridisko atbildību, pie atbildības saucot tos, kuru rīcībā konstatēts nozieguma sastāvs, bet pret pārējiem tiek praktizēts sabiedrības morālais nosodījums.
Latvijā tika pieņemta vienošanās starp politiskajiem spēkiem, kas ietvēra abu minēto risinājumu elementus. Proti, tika notiesāts, piemēram, Latvijas Komunistiskās partijas vadītājs Alfrēds Rubiks un viens no staļinisko represiju organizētājiem Latvijā Alfons Noviks. Kā arī likumdošanā fiksēts zināms profesiju aizliegums (arī kandidēšana vēlēšanās) totalitārā režīma aktīvajiem aizstāvjiem vēl pēc 1991. gada 13. janvāra.
Latvijas likumdevēji, kā redzam, ir rīkojušies saskaņā ar starptautiski atzītiem precedentiem un normām, jo likumā noteiktie ierobežojumi nekādā ziņā nav vērsti pret ideju plurālismu, bet gan pret konkrētu personu grupu, kas centās aizkavēt demokrātiskas Latvijas valsts izveidošanu. Tieši šī personu grupa (piemēram, A.Rubiks un T.Ždanoka) vēl joprojām ir pretvalstiski domājoša, par ko liecina arī viņu sabiedriskās aktivitātes saistībā ar valodas likumu, nepamatotie pārmetumi par krievvalodīgo apspiestību utt. Tieši šādi ierobežojumi konkrētam personu lokam (domājams, ne visai lielam) nostiprina demokrātiskas valsts iekārtu, tā pasargājot valsts likumdošanas institūtu, pamatnāciju un valsti no personām, kas noskaņotas pret to. Arī viens no demokrātijas pamatprincipiem prasa maksimāli respektēt vairākuma gribu un ievērot mazākuma tiesības.
Šie ierobežojumi vēlēšanu likumos nepārprotami pauž vairākuma gribu, bet mazākuma tiesības garantē ideju plurālisms un vārda brīvība mūsu valstī. Tā arī šie ierobežojumi vēlēšanu likumos jāuztver kā demokrātiski pamatoti, jo labums, ko no tiem gūst sabiedrība, ir lielāks par atsevišķu cilvēku tiesību ierobežojumiem. Šādu rīcības modeli 18. gadsimtā jau atrunājis Žans Žaks Ruso un citi tā laika domātāji mācībā par Sabiedrisko līgumu.
Cerēsim, ka Satversmes tiesa pieņems godprātīgo Zālamana lēmumu par ierobežojumu saglabāšanu.
