Visu vasaru Ģederta
Eliasa muzejā būs skatāmas jelgavnieces Elitas Šmēdiņas radītās
lelles. Izstādē “Lellīšu stāstiņi” aplūkojami gan
porcelāna eņģeļi, gan tautumeitas un pat Lāčplēsis, kam
māksliniece pati kalusi rotas un ieročus. Izstādē skatāmi arī
tēli no grāmatām – gan franču pasakām, kam Elita zīmējusi
ilustrācijas, gan pašas radītai grāmatai “Lelles”, kurā
katra lelles kustība ir viņas fotografēta.
Īpaša vieta ir tekstila lellēm, kas ir mākslinieces pēdējā laika aizraušanās. Viņa labprāt izstāsta, kā tā sākusies: “Mani nekad nav interesējušas lupatu lelles, bet vienu brīdi kaut kas nostrādāja un es sāku tās veidot. Nevis mīļlellītes bērniem, bet tādas groteskas personības. Pirmā tapa par godu Itālijas dienu izstādei Jūgendstila muzejā. Tā ir Befāna – feja, kas faktiski pilda salaveča funkcijas Itālijā. Viņa nav ragana, taču, iespējams, viņas izskats ir veidojis Eiropā pazīstamo raganu tēlu ar spicām cepurēm un ne sevišķi glītām un mīlīgām sejām. Tai sekoja “māmiņa un tētiņš”.
– Kā jūs nonācāt līdz leļļu radīšanai?
Man bērnībā spēlēšanās ar lellēm galvenokārt bija, kā mamma saka, “vispirms noplēst tās plikas”. Tad es šuvu tām jaunus tērpus. Sevišķi man patika vecie kombinē, ko vilku ārā no mammas skapja dziļumiem, griezu nost špices un taisīju princešu kleitas. Tas ir sākums manai interesei par lellēm.
Vēlāk viens radinieks stāstīja par savu paziņu Vācijā, kurai visa gulta pilna ar lellēm. Tas bija pirmais moments, kad uzzināju par leļļu kolekcionāriem, cilvēkiem, kas lelles krāj un priecājās par tām. Tad es sāku domāt – interesanti, kā pats varētu uztaisīt lelli? Vēlāk tas radinieks man atveda mālā izlietu lelles galvu, taču tā likās smaga un neizmantojama.
Foto: Eva Pričiņa. Visu rakstu lasiet 26.jūnija “Zemgales Ziņās”
