Tuvojoties Jelgavas Tautas konservatorijas – Mūzikas vidusskolas – simtgadei, kas apritēs 2021. gadā, “Ziņas” nolēma iepazīstināt ar tās izcilākajiem absolventiem, kas vēl aizvien muzicē un kuriem notikumi, kas saistās ar ēku Lapskalna ielā, ir dzīvā atmiņā.
Starp stadionu un mūzikas skolu
Klarnetists un komponists Alvils Altmanis šogad arī pats ir apaļš jubilārs – 1. jūlijā viņam aprit septiņdesmit. “Agro bērnību esmu vadījis Lielupes krastā Salgalē, un “Ievas zied Salgalē” ir manis rakstīta Salgales pamatskolas himna. Tomēr sevi uzskatu par Ozolnieku puiku. Tēvs strādāja meliorācijā, un mēs drīz vien pārcēlāmies uz turieni. Tēvs dziedāja pirmo tenoru diriģentes Ārijas Melngailes vadītajā Ozolnieku vīru korī “Zemgale”, un tieši caur diriģenti Melngaili, kas strādāja arī Jelgavas Mūzikas skolā, es nokļuvu klarnetes klasē pie pedagoga Jūlija Grūtupa. Viņš mani mācīja arī mūzikas vidusskolā. Gadījās, ka skolotājs pirms stundas atbrauca uz 2. vidusskolas stadionu, kur es līdz pēdējam brīdim spēlēju futbolu. Kad ieraudzīju piestājam gaiši brūno “moskviču”, iemuku ceriņu krūmā. Skolotājs aizpīpēja, lēnām nāca uz stadionu un jautāja zēniem, kur tad esmu es. Viņi atbildēja, ka esmu aizsteidzies uz mūzikas skolu. To arī pa vistaisnākajiem ceļiem darīju,” atceras Alvils. Skolotājs Jūlijs Grūtups viņam teicis: “Tev par nākotni nav galva jālauza. Kāds ceps maizīti, kāds taisīs kurpes, bet tu būsi mūziķis. Kādam ir jāspēlē.”
Īpašs notikums bijis, kad vecāmāte pirms stāšanās mūzikas skolā nopirkusi Vācijas Demokrātiskajā Republikā taisītu klarneti. Un tad Jelgavas Mūzikas vidusskolas 2. kursā galu galā viņu “šausmīgi ieinteresēja, kā ar mūzikas palīdzību, ar notiņām var kaut ko sākt attēlot un veidot stāstu”. Mūzikas vidusskolas pedagogi Felicita Šnē un Gunārs Jaunslavietis, kas pasniedza mūzikas teoriju, vedināja Alvilu iedziļināties skaņdarbu aranžēšanā un jaunradīšanā. Savukārt vasarās viņš bija pirmā klarnete Alberta Mucenieka vadītajā kultūras nama pūtēju orķestrī “Jelgava”. Savukārt interese par džezu un saksofonu Alvilam sākās, pašiem audzēkņiem izveidojot “blicīti”, kurā pie bungām bija klarnetists vēlākais Emīla Dārziņa specializētās mūzikas skolas direktors Juris Kaufelds un vairāki citi mūzikas vidusskolas puiši. “Blice”, puslegāli spēlējot, piepelnījās kāzās, kolhozu ballēs (“Jūs, zēni, tikai “Zilo lakatiņu” nespēlējiet!” – no kādas kluba vadītājas sacītā). Tur Alvils Altmanis sāka apgūt saksofonu un interesēties arī par džezu. Mūzikas vidusskolas 3. kursā viņu uzaicināja Viļa Ozola dziesmu un deju ansamblī “Jaunība”, kurā vokāli instrumentālo grupu vadīja Rūdolfs Šteins. Te Alvils sāka iepazīt skatuvi, kā arī ierakstu studiju.
Valsts eksāmenā Alvils Altmanis spēlēja Aramu Hačaturjanu un Sergeju Rahmaņinovu. Pedagoģe Felicita Šnē paslavēja, ka tik augstvērtīgu programmu viņa no absolventiem sen nav dzirdējusi. Tai pašā gadā Alvils Altmanis vinnēja arī klarnetistu konkursā. Tomēr mūzikas skolas direktors viņam nedeva rekomendāciju iestājai augstskolā – Latvijas Valsts konservatorijā (tagad Mūzikas akadēmija). Alvils Altmanis nevēlas par to runāt, bet tajā laikā tas nozīmēja, ka augstskolā viņš iestāties nevarēs.
Cauri purvam uz skaidriem ūdeņiem
“Novadniek, kas par ziepēm?!” jautāja pazīstamais diriģents Jelgavas Tautas konservatorijas absolvents Gunārs Ordelovskis, kad neatrada Alvilu reflektantu sarakstos. Saņemot atbalstu no Ordelovska, Alvils Altmanis tika pielaists pie iestājeksāmeniem, ko nokārtoja teicami. Taču augstskolā viņam vieta neatradās, kas tolaik nozīmēja to, ka divus gadus būs jāiet tolaik nosacīti obligātajā karadienestā. Lai arī Alvils nebija komjaunietis, kara komisariātā viņam piedāvāja mācīties par kara diriģentu Maskavas konservatorijā, taču to ne viņš, ne vecāki nevēlējās.
Tā Alvils, būdams zaldāta formā, nonāca Baltijas kara apgabala štāba orķestrī. Sākumā kazarmās bijuši kopā ar citiem puišiem, kas iesaukti armijā no visas plašās Padomju Savienības. Sanāca, ka Latviešu biedrības namā jeb “māmuļā”, kas tolaik kalpoja kā Baltijas kara apgabala virsnieku nams, Alvils saksofonu spēlēja ballēs. “Varēju sevi aizstāvēt un nodienēju divus gadus. Tomēr armijas laikā man nervi sagāja grīstē,” viņš atceras. Atgriezies mājās, uz brīdi atsācis mācības Latvijas Valsts konservatorijā, tomēr drīz vien pametis. Alvils teic, ka nevarējis paciest visādus politiskos ideoloģismus, ko padomju laikos arī topošajiem māksliniekiem lika iegaumēt. “Droši vien dzīvē jāiziet cauri ne tikai dzidriem ūdeņiem. Arī purvi jāizbrien,” filozofiski teic Alvils Altmanis.
Četrus gadus viņš nostrādāja Gunāra Ordelovska vadītajā profesionālajā pūtēju orķestrī “Rīga”, četrus – Jāņa Romanovska vadītajā Jelgavas estrādes orķestrī “Gamma”, brauca uz džeza festivāliem Krievijā. Tomēr tā bija tāda ar dzīvi neapmierināta cilvēka mētāšanās. “Liels dundurs karstā vasarā. Precēšanās, ģimenes veidošana man tajā laikā nebija prātā. Es saviem bērniem negribēju novēlēt tādu dzīvi,” teic mūziķis. Viņš piebilst, ka “humoram” var izstāstīt, kā 1975. gadā satika savu dzīves draugu Lūciju. “Iepriekšējā vakarā, būdams kopā ar Lauksaimniecības akadēmijas studentiem restorānā “Lielupe”, mēs sakāvāmies ar sveštautiešiem. Otrā rītā pamodos Jelgavas slimnīcā, kur uz mani lūkojās māsiņa lielām brūnām acīm. Nezinu, kā es, tāds apdauzīts garmatainis, varēju piesaistīt viņas uzmanību,” sev jautā Alvils Altmanis. Runājot par saviem likteņcilvēkiem, kas lielā mērā ir ietekmējuši viņa dzīvi, mūziķis savu sievu Lūciju liek pirmajā vietā.
Pietiek ar atbalstošu acu skatienu
“Ko tu vari piktoties un par citiem teikt, ja tu pat konservatoriju neesi pabeidzis!?” tolaik viņam jautājusi Lūcija. Tajā laikā Alvils satika savus pedagogus, kas arī runāja par to, ka kaut kas svarīgs ir atstāts pusceļā. “Jums jau bija jābeidz kompozīcija, ne tikai klarnete,” par nepabeigtajām studijām sacījusi pedagoģe Felicita Šnē. Sava loma pašapziņas celšanā bijusi Gunta Krūmiņa rakstiem par viņa mūziķa dzīvi Jelgavas avīzē “Darba Uzvara”.
“Ne velti saka, ka Jēzus vecums – 33 gadi – ir īpašs cilvēka dzīvē. Kaut kas aizvērās, kaut kas atvērās. Sāku domāt citādi. 34 gadu vecumā es iestājos augstskolā,” stāsta Alvils Altmanis. Tajā laikā ar Lūciju jau bijuši precējušies. Ģimenei vīra studijas nebija vienkārši. “Lūcija ar teicamām sekmēm bija ieguvusi feldšera izglītību un būtu varējusi iet studēt par ārsti, bet divi reizē studēt nevarējām,” tā laika izjūtas atceras mūziķis.
Būdams students, viņš, izturot lielu konkursu, tika pieņemts diriģenta Vasilija Sinaiska vadītajā Latvijas Radio un televīzijas simfoniskajā orķestrī, kas pēc dažiem gadiem pārtapa par Nacionālo simfonisko orķestri. “Sinaiskis sacīja, ka viņam patīk, kā es spēlēju. Taču noteica, ka tūlīt man no vācu sistēmas ir jāpāriet uz franču sistēmas klarneti un turklāt viņš grib, lai es spēlēju basklarneti. Man kā saksofonistam tas būšot vienkārši. Turklāt koncerts pēc divām nedēļām. Toreiz braucu vilcienā uz Jelgavu ar divām jaunu mūzikas instrumentu kastēm, bet noskaņojums bija tāds, ka varbūt labāk tos instrumentus nodot… Tāda pārmācīšanās likās nepiespējama. Citas mēlītes, cita lūpu aplikatūra, pa daļai citi taustiņi. Bet ja tev blakus ir cilvēks, kas ar skatienu vien liek manīt, ka tev ir jāvar tas, ko citi taču ir varējuši, un ka priekšā ir nopietns darbs…” stāsta Alvils Altmanis. Nacionālajā simfoniskajā orķestrī viņš nospēlēja 25 gadus. “Paldies klarnetītei! Kā mākslinieks esmu strādājis iemīļoto darbu, koncertējis slavenākajās Eiropas koncertzālēs un arī nopelnījis izdienas pensiju,” teic Alvils Altmanis.
Tikt līdz Mežaparka priedēm
Pēc klarnetes klases beigšanas Mūzikas akadēmijā studijas turpinājās Romualda Kalsona kompozīcijas klasē, un jaunais komponists Alvils Altmanis guva starptautiskus panākumus.
“Esmu sarakstījis ap pusotra simta skaņdarbu. Turklāt nav neviena pūšamā instrumenta, kuram es nebūtu kaut ko sakomponējis. Esmu vienīgais no latviešiem, kas ir uzrakstījis koncertu basklarnetei,” lepojas Alvils Altmanis. Drusku gan kremt, ka vēl nav izdevies neviens skaņdarbs, kas būtu noskanējis Dziesmu svētkos Mežaparka Lielajā estrādē. Taču vairāk nekā divdesmit viņa skaņdarbu pūtēju orķestru dižkoncertos ir skanējuši, un varbūt vēl taps dziesma arī lielajam Dziesmu svētku kopkorim. Komponists cer, ka epidemioloģiskie apstākļi neaizliegs starptautisko garīgās mūzikas festivālu, kas paredzēts augustā un septembrī un kurā Māra Sirmā vadītais koris “Latvija” izpildīs viņa komponēto mesi “Missa Brevis”.
Uz jautājumu, ko tagad darītu citādāk, Alvils Altmanis atbild, ka nevar iedomāties citu dzīvi, bez Lūcijas, bez bērniem un mazdēliem, kas mācās mūzikas skolās. Viņa dēls Edmunds ir Igaunijas Nacionālās operas orķestra klarnetistu grupas koncertmeistars un jau vairāk nekā divdesmit gadu dzīvo Igaunijā. Latvijā ir meita Anita, kas kļuvusi par modes un stila mākslinieci. Abi bērni piedzima Jelgavā.
