Sākums 19. martā,
15. turpinājums
No Krasnojarskas līdz Maskavai braucām četras diennaktis. Maskavā mums neiznāca ilgi gaidīt, lai tiktu Rīgas vilcienā. Un tā 1957. gada 19. jūnijā pēc sešpadsmit gadiem un divām dienām mēs atkal redzējām to, par ko visu šo laiku domājām, sapņojām un katru reizi, sapulcējoties latviešiem, runājām. Tagad liekas neticami, bet toreiz, izkāpjot no vilciena Rīgas stacijā, uzreiz jutām īpatnējo, mums aizmirsto Latvijas gaisu – likās, ka tas ir sulīgs, garšīgs un baudāms ar pilnu muti. Laikam jau starpība ir liela, jo centrālajā Sibīrijā ir kontinentāls klimats un diezgan bieži likās, ka elpojot trūkst skābekļa.
Ciemiņi bez pieteikšanās
Par mūsu braukšanu ciemos uz Latviju radiem un draugiem nebijām rakstījuši, tādēļ visi, pie kuriem ieradāmies, bija pārsteigti. Rīgā pirmo nakti pavadījām pie Mirdzas skolasbiedriem – Ērikas un Severīna Vilsoniem. Severīns tanī laikā bija diktors Latvijas Radio. Ciemojoties pie viņiem, avīzē izlasīju, ka pie Kalvenes stacijas traks vilks uzbrucis Kundziņu māju iedzīvotājiem.
Nākamajā dienā aizbraucām uz Jelgavu. Tur paciemojāmies pie maniem radiem Sidrabiem. Mājās bija tikai tante. Viņas dēls Visvaldis 1941. gada jūnijā absolvēja Daugavpils dzelzceļnieku skolu un jau sešpadsmit gadu bija nostrādājis par lokomotīves vadītāju. Kad pievakarē caur logu ieraudzīju, ka mājās nāk Visvaldis, piegāju pie durvīm un, kad viņš tās atvēra, nopietnu sejas izteiksmi skatījos viņā. Pēc īsa apmulsuma Visvalža seja atplauka smaidā, bet tad es tūlīt, tēlojot nopietnību, teicu krieviski “zdravstvuiķe” (sveiki – latviešu val.) un sniedzu roku. Visvaldis roku gan pasniedza, bet sejas izteiksme izmainījās. Viņš gāja tālāk istabā, bet es tēloju, ka eju ārā. Pēc šāda spēles momenta satvēru Visvaldi aiz piedurknes. Nu viņš atzinās, ka pirmajā mirklī mani pazinis, bet, kad es nopietni krieviski sveicinājis, nospriedis, ka ir maldījies, un nodomājis, ko tam krievam te vajag.
Dzimtas mājās dzīvoja citi
No Jelgavas ar autobusu aizbraucām uz Mirdzas dzimto pagastu – Zaļeniekiem. Ciemojāmies pie kaimiņiem Valteriem Lieldunčos un Bērziņos pie Dāvida Neiberga. Mirdzas dzimtajos Zildeguņos izgājām tikai caur dārzu. Dzīvojamā ēkā bija izmitinātas kādas sešas Mirdzai nepazīstamas ģimenes.
No Zaļeniekiem braucām uz Auci pie mammas jaunākā brāļa Oto Valkīra, kas dzīvoja divatā ar sievu. Karā nopostītās saimniecības pagalmā pie bijušās kūts mūra bija sameistarota būdiņa, kurā viņi dzīvoja gan vasaru, gan ziemu. Par savu vecāko dēlu Arvīdu Valkīru, kurš bija Jelgavas 1. vidusskolas skolēnu nacionālās pretošanās kustības grupā, vecāki bija dabūjuši zināt, ka viņš miris apcietinājumā Krievijā 1943. gadā. No 13 1940. gada oktobrī apcietinātajiem skolēniem dzīvs atgriezās tikai viens – Voldemārs Treimanis. Jaunākais Valkīru dēls Osvalds pēc karošanas leģionā palika Rietumos un Kanādā izskolojās par ģeologu.
No Auces ceļojām pie Mirdzas draugiem Kleinbergiem Vadakstes dzirnavās. Gribējām arī Liepājā pabūt, bet toreiz tā bija slēgtā pilsēta, kur iebraukšanai tika prasīta speciāla atļauja. Taču šaursliežu dzelzceļa Vadakstes stacijā mēs nopirkām biļeti uz Aizputi. Tā pa ceļam tomēr apskatījām Liepāju un tikām pie radiem un draugiem Aizputē. No Aizputes braucām uz Kalveni. Pēc sešpadsmit gadiem atkal redzēju staciju, dzelzceļa sliedes, uz kurām toreiz stāvēja septiņpadsmittonnīgie aizrestotie lopu vagoni, kas man bija mājvieta mūsu deviņpadsmit diennakšu braucienā uz Sibīriju.
Kalvenē vispirms ciemojāmies pie skolasbiedriem Ainas un Miķeļa Freimaņiem, kuri dzīvoja turpat pie stacijas Kundziņos. Pēc avīzē aprakstītā trakā vilka uzbrukuma Ainas māte vēl bija slimnīcā, bet pati Aina vēl brauca pie ārstiem, lai saņemtu trīsdesmit potes. Vilka uzbrukums saīsināja viņas mātes mūžu.
Nākamajā dienā pa kādreiz bieži ietām takām pa mežu un pļavām aizgājām uz Tebrām – dzimto sētu, kur pavadīta saulainā bērnība un jaunības sākums. No ēkām bija palikusi vienīgi 1932. gadā celtā ķieģeļu dzīvojamā māja. Pārējās ēkas, kas bija būvētas no koka, vācieši bija noārdījuši un materiālus izlietojuši, lai tuvējā mežā taisītu bunkurus. Dzīvojamās mājas bēniņos bija izbūvētas telpas ar koka sienām, arī tās vācieši izplēsuši.
Lai gan kaujas bija notikušas no Tebrām kādu četru piecu kilometru attālumā, varēja manīt, ka māju apkaimē bija izveidojusies liela karaspēka koncentrācija. Tagad Tebrās dzīvoja Gibarta ģimene, kas jau pēc mūsu izvešanas saimniekoja kā rentnieki. Pēc visa, ko redzēju, gandrīz vai bija jāšaubās, vai kādreiz te izskatījās tā, kā palicis atmiņā no pagātnes. Viss, ko 1941. gadā mēs Tebrās atstājām, bija tēva un mātes grūtā darbā sagādāts. Latviešu zemnieki ir centušies strādāt, gūt ienākumus, lai nākotnē būtu vieglāk pašiem, bet sevišķi, lai viņu bērni dzīvotu labāk. Taču maniem vecākiem šīs labās ieceres nepiepildījās. Tēvs jau 1941. gada 10. novembrī nomira Kirovas apgabala lēģerī. Māte gan 1958. gadā atbrauca no Sibīrijas un paskatījās uz mājām, kurās bija laidusi pasaulē sešus bērnus un pavadījusi mūža laimīgākos gadus.
Nodevējs par komandieri
Kalvenē vēl ciemojāmies pie bijušajiem kaimiņiem – mežsarga Ādamsona ģimenes un Ausmu dzirnavu īpašniekiem Šmitu ģimenes. Ciemojāmies arī pie onkuļa (mammas brāļa) Klauģos. Sameklēju Kalvenē Jāni Vizbuli, ar kuru, kā jau minēju, 1941. gada 14. jūnijā bijām veduši uz krejotavu pienu. Toreiz viņš man pateica, ka naktī palīdzējis Voldemāram Štolcam aiznest uz mežu ieročus un munīciju. Tagad Jānis izstāstīja, kā ceļu krustojumā pie pagasta mājas nošāva aizsargu instruktoru Štolcu un Robertu Vīksnu. Pēc 14. jūnija arestiem arī Kalvenē daudzi slēpās mežos, protams, ar ieročiem. Kara pirmajā dienā Štolca grupa bija iznākusi no meža. Pagasta namam uzvilkuši Latvijas karogu un paši noslēpušies krūmos pie ceļu krustojuma, lai traucētu bēgošajai “neuzvaramajai” armijai un tās līdzskrējējiem. Par šo nacionālo grupu kāds bija paziņojis uz Aizputi čekai. No turienes atbraukuši smagās automašīnas kravas kastē noslēpušies čekisti. Automašīna apstājusies pie krustojuma. Kalvenieku grupas komandēšanu bija uzņēmies kāds Pelēns (viņš nebija kalvenieks, grupai pievienojās mežā), kas uzdevās par patriotu un Latvijas armijas virsnieku, bet patiesībā bija provokators. Kad automobilis apstājies, Pelēns izgājis no slēptuves krūmos un aicinājis visus nākt ārā, piebraukusī mašīna esot mūsējā. Kad cilvēki tam noticējuši un iznākuši uz ceļa, bruņotie čekisti no mašīnas momentā sākuši šaut. Tā nošāvuši Voldemāru Štolcu un Robertu Vīksnu. Pārējiem palaimējies aizbēgt.
No Jāņa Vizbuļa kā aktīva dalībnieka un šā notikuma aculiecinieka es uzzināju vēl par citu to dienu traģēdiju. Arī to, kā Vizbuli saņēma un kā viņam no čekas pagraba laimējās izkļūt, kad Aizputei cauri braukusi kāda vācu motorizētā vienība. Tas ir garš stāsts un būtu jāraksta atsevišķi.
Svarīgais Dāvida Neiberga piedāvājums
Kopā ar Mirdzu trīs nedēļas ciemojoties Dzimtenē, bijām satikušies ar Latvijā vēl esošajiem radiem, draugiem, kaimiņiem. Redzējuši katrs savas dzimtās mājas. Tebrās dzīvojošie Gibarti mūs izveda cauri istabai un virtuvei, kas tomēr bija labāk nekā Mirdzas dzimtajos Zildeguņos, kur izgājām cauri tikai dārza vienai malai. Skatot kādreiz mīļās, skaistās, bet tagad nesakoptās sētas (sevišķi Kalvenē), kur daudzviet bija palikuši vien mūru gruveši un kāds augošs koks no kādreiz ziedoša dārza un ceļa gatves, protams, interesējāmies, kur šeit būtu iespēja dzīvot. Bija jau nolemts, ka nākamajā gadā brauksim no Sibīrijas pavisam. Vienīgais konkrētais dzīvesvietas piedāvājums bija no Zildeguņu kaimiņa Dāvida Neiberga. Viņa skaistajā dzīvojamajā ēkā Bērziņos bija piecas istabas un virtuve, bet tur dzīvoja tikai viņš un pēc kara no Rīgas pieņemtā Mirdzas māsīca, invalīde Lūcija Briede. Pats Dāvids vēl savās vējdzirnavās mala kolhozam miltus. Pēc Pirmā pasaules kara 1921. gadā viņam izdevās atgriezties Dzimtenē pie vecākiem un sievas no Krievijas Tālajiem Austrumiem. Viņš bija kuģojis pa Kluso okeānu, Indijas okeānu, Suecas kanālu, Vidusjūru un tad no Itālijas braucis uz Latviju pa dzelzceļu.
Turpinājums nākamajā numurā
