Saruna ar Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas studentu topošo virsnieku Ēriku Putniņu.
Ēriks Putniņš ir Elejas vidusskolas absolvents, kurš vairāku gadu garumā aktīvi darbojies gan Jaunsardzē, gan Zemessardzē. Paralēli kādu laiku mācījies arī mūzikas skolā, iesaistījies dramatiskajā pulciņā, tautas deju kolektīvā, pat dziedājis skolas ansamblī, tomēr sapratis – tieši militārajā jomā viņš jūtas kā zivs ūdenī. Ne mirkli nav bijis citu domu, tādēļ, absolvējis vidusskolu, Ēriks veiksmīgi uzsāka mācības Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā. Tā darbošanās militārajā jomā kļuva ne tikai par viņa vaļasprieku, bet arī dzīvesveidu.
– Kad un kā nolēmi saistīt savu dzīvi ar militāro karjeru?
Jaunsardzē izdomāju iestāties tādēļ, ka to darīja arī mani draugi. Man bija deviņi gadi, gāju 3. klasē. Sākumā vēl mācījos mūzikas skolā, tādēļ to, ka iestājos Jaunsardzē, slēpu no vecākiem – domāju, ka viņi neļaus, jo biju pietiekami noslogots. Tā nu es ar mūzikas skolas mapi, kurā bija notis, gāju uz jaunsargu nodarbībām. Kaut kā aizrāvos. Protams, par to uzzināja vecāki, pavisam drīz laika trūkuma dēļ nolēmu pamest mācības mūzikas skolā, jo jaunsargi saistīja daudz vairāk.
– Kas tevi piesaistīja jaunsargos?
Likās, ka tās tādas īstu vīriešu lietas, tādēļ man tas jādara. Laikam piesaistīja tieši tas, ka tā vairāk likās kā izklaide, un nekad nedomāju, ka šī nodarbošanās varētu izvērsties nopietnā vaļaspriekā. Kur nu vēl, ka varētu mācīties un strādāt šajā jomā.
– Kas šajā jomā patīk visvairāk?
Kad biju mazs, ļoti aizrāva nodarbības mežā, kur instruktora vadībā darbojos kopā ar draugiem. Ļoti labi atceros, cik bēdīgs biju, kad pirmajā pārgājienā man neļāva palikt pa nakti mežā, jo biju pārāk mazs. Līdz ar gadiem vērtības, protams, mainījušās. Tagad nevaru nosaukt neko konkrētu, kas patiktu visvairāk, – man patīk viss, kas ar to saistīts!
– Kas motivēja turpināt un attīstīties?
Lielu paldies gribētu teikt virsseržantam Ērikam Grinevicam. Viņš mani atbalstīja, slavēja, un tas radīja vēlmi turpināt darboties un attīstīties šajā jomā. Bez viņa atbalsta es pavisam noteikti slinkuma dēļ kaut kad būtu atmetis visam ar roku.
– Kādas prasmes un rakstura īpašības nepieciešamas, lai darbotos militārajā jomā?
Pirmo gribētu izcelt morālo un fizisko izturību. Es mācos sauszemes spēku 2. kursā, un, balstoties uz to, varētu piebilst, ka nepieciešama arī augsta inteliģence – spēja domāt un spriest loģiski. Jāspēj uzņemties iniciatīvu, atbildību un jāprot orientēties dažādās nestandarta situācijās. Šī tomēr nav standarta profesija, tādēļ arī prasmes un rakstura īpašības ir tādas, kas, iespējams, citās profesijās nav nepieciešamas.
– Kādēļ tieši Nacionālā aizsardzības akadēmija? Pastāsti par to, kā nonāci līdz akadēmijai!
9. klasē nolēmu, ka turpināšu mācības Elejas vidusskolā, un jau tolaik sāku domāt, ko es varētu darīt pēc tam, kad absolvēšu vidusskolu. Godīgi sakot, man nemaz nebija citu domu kā tikai Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija. Līdz tam biju strādājis daudz un dažādus darbus gan tepat Latvijā, gan vasarā arī Holandē, sapratu, ka nevēlos tā turpināt. Vienīgais, par ko sākumā šaubījos, – iet profesionālajā dienestā Ādažos vai uzreiz stāties akadēmijā. Grūti pateikt, kādēļ tieši akadēmija, iespējams, negribēju velti tērēt laiku. Pastāvēja iespēja, ka “iesēstos” un paliktu profesionālajā dienestā, beigās nemaz neaizietu mācīties. Baidījos, ka pēc tam varētu trūkt motivācijas to darīt.
– Kas bija grūtākais, ar ko saskāries, iestājoties akadēmijā?
Sākumā, iestājoties akadēmijā, mums ir pamata apmācība, un kā grūtāko varu minēt pašu pēdējo dienu, kad bija jānakšņo ārā. Tieši tajā naktī bija ļoti auksts, aptuveni mīnus 18 grādu. Nepalikām gan teltīs, cēlām tā saucamo “pančo” jeb vienvietīgo guļamvietu. Es uzskatu, ka tas nebija pats grūtākais, tomēr, kā izrādījās, daudziem tas bija lūzuma punkts. Man ļoti palīdzēja Jaunsardze, kur tiešām apguvu visus pamatus. Sākumā, kad bijām Alūksnē, es atšķirībā no daudziem citiem, kas nebija darbojušies jaunsargos, gandrīz visu mācēju. Grūtības sagādāja tas, ka akadēmijā ir pavisam cita disciplīna. Jaunsargos ir daudz brīvāka atmosfēra, tu vēl esi mazs, vari atļauties ākstīties, taču akadēmijā par to pienākas atbilstošas sankcijas. Nedrīkstam palaisties – disciplīnai jābūt! Sākumā varbūt tas nebija šķērslis, bet bija citādāk, un bija jāmācās ar to sadzīvot.
– Jums ir gan teorētiskās, gan praktiskās mācības, kā ir ar tradicionālajiem mācību priekšmetiem?
Mācības mēs nesaucam par mācību dienām – mums tās ir darba dienas. Standarta darba diena sākas pulksten 8.30 – nostājamies, un tiek pārbaudīts, vai visi ieradušies. Deviņos sākas lekcijas. Jā, ir gan teorētiskās, gan praktiskās mācības. Mācību priekšmeti ir atšķirīgi nekā citās augstskolās, vairāki no tiem saistīti ar militāro vadību, lai pēc augstskolas mēs kļūtu par labiem virsniekiem, kas spētu vadīt savu vienību. Mēs apgūstam militāro psiholoģiju, militāro pedagoģiju, mācāmies uzstāties publikas priekšā, jo, kad beigsim akadēmiju, kā minimums, katra pakļautībā būs 30 cilvēku. Līdz ar to ik dienu būs jānāk šo cilvēku priekšā, jāstāsta, jāskaidro. Mums bieži iekrīt arī brīvas lekcijas, kuru laikā notiek apmācības. Katru vasaru ir arī nometne – tā ir fiziski smaga, tomēr ļoti noderīga. Mums nav brīva vasara, kā tas ir citiem, taču augustā ir atvaļinājums, kad varam atpūsties un uzkrāt spēkus nākamajam darba gadam.
– Kādēļ ir svarīgi mācīties akadēmijā?
Militārajā jomā Latvijas Nacionālā aizsardzības akadēmija, manuprāt, ir augstākais izaugsmes punkts. Protams, iespējams veidot arī instruktora karjeru, taču, ja gribi lielāku izaugsmi, ir jāmācās par virsnieku. Ja gribi augt un attīstīties – akadēmija ir īstā vieta! Turpmākais, protams, atkarīgs no katra paša. Ja vēlies, vari kāpt arvien augstāk un augstāk, kļūstot, piemēram, par ģenerāli. Tas viss ir iespējams!
– Ja nāktos vēl reizi izdarīt izvēli – stāties akadēmijā vai ne –, kā tu rīkotos?
Doma par akadēmiju man nezuda ne mirkli. Jautājums bija – iet mācīties uzreiz pēc vidusskolas vai tomēr mazliet vēlāk.
– Kas bijis grūtākais līdz šim, darbojoties militārajā jomā?
Neteikšu, ka man kādā brīdī kaut kas licies ļoti grūti. Liekas, ka viss paskrien ļoti ātri, jo man ir liela interese darboties, izzināt, piedzīvot kaut ko jaunu. Jauni cilvēki, jauni biedri, visu laiku mainās vide. Jāmācās vēl divi gadi, un, iespējams, grūtākais tikai ir priekšā.
– Kādi ir tavi nākotnes plāni?
Protams, sekmīgi absolvēt aizsardzības akadēmiju un kļūt par virsnieku. Pēc tam, nonākot savā vienībā, atrast kopīgu valodu ar padotajiem jeb biedriem, kurus vadīšu. Vēlos kļūt par virsnieku, kas spēj vadīt savus biedrus pareizajā virzienā. Man ir svarīgi atrast ar cilvēku kopīgu valodu un būt līderim, nevis bosam.
– Ja saisti savu dzīvi ar militāro karjeru, vai automātiski var uzskatīt sevi par patriotu?
Laikam teikšu, ka jā. Iepazīstot šajā jomā arvien vairāk cilvēku, cik nu kuram prasi, ikviens iesaistās dažādos patriotiskos pasākumos. Apkārt patiesi jūtams patriotisma gars. Mums, loģiski, jāpiedalās dažādās parādēs, tas ir mūsu pienākums, bet mēs to uztveram kā pašsaprotamu lietu.
– Vai uzskati sevi par patriotu?
Jā! Man 18. novembrī tika uzticēts nest akadēmijas karogu, un jutos patiesi pagodināts. Tas laikam ir patriotisms. Citi saka, ka nest karogu ir grūtākais no darbiem, jo tas ir smags, parasti vēl ir vējš, tādēļ nav viegli noturēt. Ir pat tādi, kas no karoga nešanas izvairās, taču es jutos īpašs, ka man dota šāda iespēja.
– Vai militārās jomas dēļ nenākas atteikties no kādām ambīcijām, izklaidēm, brīvā laika?
Mums, jebkuram karavīram NBS (Nacionālajos bruņotajos spēkos), darbs ir 24 stundas diennaktī. Es varu tagad mierīgi atbildēt uz jautājumiem, mēs varam runāt, taču pēkšņi varu saņemt ziņu, un – man ir jābrauc. Es visu laiku esmu darbā. Nav tā, ka NBS dēļ cilvēks nevar nodarboties ar citām lietām, dienests ir pretimnākošs. Uzrakstot attiecīgo dokumentu un saskaņojot savas darbības, visu iespējams apvienot. Galvenais to darīt laikus.
Līdz šim akadēmijas dēļ neesmu no kaut kā atteicies vai kaut ko palaidis garām. Tāpat kā visiem, arī mums svētkos ir brīvdienas. Es neeju uz akadēmiju tikai tādēļ, ka vajag – es eju tādēļ, ka man patīk. Man ir gandrīz katras brīvdienas, nav tā, ka nebūtu brīvā laika. Ja vien cilvēks ir disciplinēts un plāno savu laiku, viņam ar to nav nekādu problēmu.
– Kādēļ ir vērtīgi iesaistīties jaunsargos un zemessargos?
Ja esi pārliecināts, ka vēlies kļūt par karavīru, Jaunsardze ir ideāla vieta, kur darboties. Tā ir iespēja mācīties un sagatavoties, iegūt pamata zināšanas militārajā jomā. Zemessardze ir jau mazliet nopietnāka, taču lielākā priekšrocība – to iespējams apvienot ar pamata darbu. Gan Jaunsardzē, gan Zemessardzē ir iespēja attīstīt savas prasmes un iemaņas, un tas noder ne tikai militārajā jomā, bet arī ikdienā.
