Aldis un Aija Feldmaņi sirdī ir mākslinieki. Vairāk nekā trīsdesmit gadu nostrādājuši ugunsdzēsības un izglītības jomās, viņi rada gleznas, kas raisa prieku un apbrīnu.
– Mēs tiekamies ugunsdzēsības muzejā, kas izveidots, pateicoties jūsu iniciatīvai.
Jā, pirms piecpadsmit gadiem domubiedru grupa – Leons Kesmins, Leons Stablinieks un es – nolēmām, ka Jelgavā vajag ugunsdzēsības muzeju. Tolaik vēl biju te priekšnieks, un man likās, ka, ejot pensijā, aiz sevis kaut kas ir jāatstāj, un tā tapa muzejs. Esmu par to ļoti priecīgs, jo varu te nākt un vadīt ekskursijas – tas ir mans vaļasprieks. Muzeja apmeklējums ir par velti, un nāk gan lieli, gan mazi. Es stāstu par ugunsdzēsības vēsturi un visu, kas ar to saistīts.
– Šeit izstādītie eksponāti ir no Jelgavas apkaimes?
Jā, visvecākā laikam ir šī automašīna, pagājušajā gadā tai apritēja 80 gadu. Arī sūknis un karogs ir no pirmskara perioda. Pārējie eksponāti ir no padomju laika; ja man būtu jāvāc tagad, neko daudz vairs nebūtu savācis, jo viss droši vien būtu izmests mēslainē. Pēdējā mirklī pēdējā vagonā ielēcu un esmu ļoti priecīgs, ka varu tagad to parādīt citiem. Eksponāti iegūti laika gaitā, un gandrīz katra lieta nākusi ar savu stāstu.
Dažreiz gribas kaut ko atjaunot un papildināt, un vienmēr atrodas cilvēki, kas palīdz. Esmu ļoti pateicīgs par to. Piemēram, viens labs cilvēks, apskatījis muzeju, man jautāja – kas muzejam vajadzīgs? Es atbildēju – manekeni, jo pirms tam bija savāktas ugunsdzēsēju formas, kuras nebija, kur izlikt. Un tā es tiku pie pieciem manekeniem. Cits atkal Muzeju naktī apskatīja ekspozīciju un teica – klausies tev nav tādas ķiveres, es varu iedot. Pirkts arī šis tas ir, bez tā jau neiztikt, bet tas, ka cilvēki palīdz, ir ļoti patīkami. Taures es pats atnesu no savām mājām. Tā tas viss tapis.
Savukārt ugunsdzēsēju auto pieder Leonam Kesminam, ko viņš laipni piedāvāja izvietot muzejā. Bērniem patīk uz tā uzkāpt augšā, pasēdēt un paskatīties ugunsdzēsēju štābiņu.
– Kad uz muzeju atnāk bērni, kas ir tas svarīgākais, ko viņiem sakāt par ugunsdrošību?
Pats galvenais ir zināt, kā piezvanīt glābējiem pa numuru 112. Es bērniem ne tikai rādu veco tehniku un aprīkojumu, bet arī izglītoju par to, kā rīkoties dažādās situācijās – gan ugunsgrēka gadījumā, gan ziemā uz ledus, gan kā apieties ar elektrību.
Ugunsdzēsēju galvenais darbs ir dzēst un glābt. Kad bērniem prasu, vai viņi zina, ko dara glābēji, viņi atbild, ka dzēš ugunsgrēkus. Otra biežākā atbilde ir, ka tie glābj kaķus, kas uzskrējuši kokā. Tā ir – no 90. gadiem nākušas klāt papildu funkcijas. Gan kaķi jāceļ no kokiem, gan jātiek vaļā no iršiem. Protams, vienmēr jāglābj cilvēki, ja ir plūdi, vētra vai kādā ķīmiska avārija, ugunsdzēsēji vienmēr ir klāt. Tā es 32 gadus te nostrādāju, tagad jau desmit esmu pensijā.
– Atelpu no darba stresa jūs atradāt glezniecībā?
Zīmējis esmu gandrīz visu dzīvi. Kad aizgāju pensijā, man pēc gada bija personālizstāde kultūras namā, un lielākoties tās bija gleznas. Var gleznot mājās pats, kā grib, un var iet pamācīties. Es eju uz Jelgavas Kultūras nama Gleznošanas studiju, kur Ivars Klaperis un Anda Buškevica man ierāda, kā pareizāk zīmēt un gleznot. Tas man ir iemācījis skrupulozāk pievērsties darbam. Katru reizi esmu kaut ko jaunu apguvis, tomēr visu laiku to savu stiliņu esmu ieturējis nemainīgu.
Esmu mēģinājis arī kaut kā mainīt, piemēram, uzzīmēju šo karikatūru gleznā. Tas ir darbs, kurā attēlotas lielākoties visas ugunsdzēsēju funkcijas – kā viņi glābj bļitkotājus, dzēš kūlas ugunsgrēkus, degošas mašīnas un tā tālāk.
Savukārt glezna ar vecpilsētas skatu tika iekļauta gleznošanas studijas 60 gadu jubilejas katalogā. Tajā attēlotā ēka ir slavena ar to, ka tur ražota šī vecā ugunsdzēsēju mašīna. Tur joprojām starp pirmo un otro stāvu ir saglabājusies reklāma par Ludviga Paula cehu, kurā būvē, krāso un metina. Tur šī mašīna ir radusies, un tāpēc arī glezna ir te.
– Kas jums patīk gleznošanas procesā?
Es ļoti labi jūtos gleznojot, man patīk jaukt krāsas. Sākumā ir jāizplāno, kur kas būs, kā labi izskatīsies, tad seko krāsošanas darbi, un pēdējais ir ēnot un iekrāsot detaļas. Tas man patīk visvairāk. Gleznu ir vairāk nekā simts, mums mājās sienas līdz griestiem ir ar gleznām.
Lielākoties gleznoju mājās un uz studiju atnesu pusgatavu darbiņu, kur man parāda niansītes, kas jāpielabo. Es visu punktuāli pierakstu, mājās pielaboju un nesu vēlreiz. Un tad jau ir cita lieta, var likt pie sienas! Kādreiz vajadzētu izbraukt gleznot pie dabas, bet to vēl neesmu tā pa īstam izmēģinājis.
– Kā izvēlaties, ko attēlosiet gleznās?
Tas man ir visgrūtākais, parasti es divas nedēļas meklēju sižetu, eju bildēt Jelgavas skatus, gribu atrast kaut ko interesantu. Tad mājās, kad esmu atradis īsto bildi, lieku to uz gleznošanas molberta.
Mana sieva Aija arī ir māksliniece, viņa izšuj pērlīšu gleznas. Viņas darbu ar manējo nemaz nevar salīdzināt – es savējo paveicu pa trijām dienām, bet viņai vajadzīgas divas nedēļas vai pat mēnesis.
– Jūs zīmējat arī karikatūras?
Jā, mana izstāde šobrīd atrodas Sesavā, kur ir 86 karikatūras un arī gleznas. Darbi ir pavisam mazā formātā – visi salikti mapītē, var šķirstīt un skatīties.
Man dikti patīk Gunāra Bērziņa karikatūras, esmu pat kaut ko no viņa pārņēmis. Kādā reizē Ainažu ugunsdzēsēju muzejā tika izstādītas karikatūras, un es tiku vienā zālē ar viņu, biju par to ļoti priecīgs.
Zīmēju arī atpazīstamas personas pilsētā un novadā, ugunsdzēsējus. Viens periods bija, kad pensijā sāka iet mani ugunsdzēsēji glābēji, un tad es izdomāju viņiem atstāt kādu piemiņu no sevis kā bijušā priekšnieka – katra portretu uzgleznoju un uzdāvināju.
– Vai portretu zīmēšanu arī esat mācījies?
To esmu apguvis pašmācības ceļā, bet tas jau nenozīmē, ka zīmēju, kā māku. Internetā var atrast, kā pareizi jāzīmē, kā veidojas proporcijas. Tā katru reizi esmu kaut ko jaunu uzzinājis un apguvis, un nu jau iet labāk. Daudz ko no interneta smeļos. Ja cilvēks sevi atpazīst un viņam zīmējums patīk, tad jau tas ir brīnišķīgi! Diezgan ilgi gleznoju Māri Branci, Jelgavas Mākslinieku biedrības priekšsēdētāju. Kad uzdāvināju gleznu, viņam patika.
– Un kā nonācāt līdz ziedu gleznošanai?
Puķes gleznoju ik pa laikam. Nu kas tad patīk cilvēkiem? Manā skatījumā tās ir puķes vai dabasskati. Līdz ar to lielākoties man ir gan puķes, gan Jelgavas skati.
– Jūs esat arī muzikants.
Jā! (Noceļ pie sienas piestiprināto pūšamo instrumentu un nospēlē dziesmu – red.) Katrā ekskursijā nospēlēju kādu gabalu, ja ir noskaņojums. Vidusskolas laikā es iestājos un pabeidzu Jelgavas Mūzikas skolas Elejas filiāli un gribēju spēlēt ģitāru. Bet pasniedzējs to neļāva, sakot tā – tu izej ārā krustojumā un met akmeni, kam tu trāpīsi? Ģitāristam! Bet tu pamēģini atrast kādu, kas spēlē tauri!
Kad pabeidzu mūzikas skolu, man bija gari mati, un toreiz Elejas ugunsdzēsējos bija mēģinājumi pūtēju orķestrim. Tur iesāku spēlēt, līdz kolēģis pierunāja iet spēlēt bērēs. Pirmajās bērēs nevarēju paspēlēt – cilvēka žēl, asaras birst, pārējie pūtēji stāsta man anekdotes, lai neraudu. Bet nākamajā reizē jau viss bija kārtībā, tā 25 gadus nospēlēju bēru orķestrī. Pēdējos gados bija moderni, ka visur bija prezidenti, un es teicu, ka gribu būt par sava pūtēju orķestra prezidentu, tā mani arī iebalsoja. Par vienām bērēm prasījām uz visiem septiņiem četrpadsmit rubļu, vēlāk divus latus, kas nemainīgi tā arī palika līdz beigām. Tos pašus divus jau turpat krodziņā arī atstāja. Tas mums nebija nekāds bizness, tāda kopā sanākšana un spēlēšana.
– Tieši bērēs un nevis kāzās vai jubilejās?
Jā, bērēs, jo kāzās jau pūtējus neviens neņem. Bet tā ģitāra man arī nelika mieru, iemācījos un nospēlēju ansambļos vairākus gadus basģitāru. Salīdzinot ar citiem, man bija mūzikas izglītība, varēju spēlēt pēc notīm, kamēr pārējie tik pēc akordiem. Mūzika man vienmēr patikusi un ir arī labi skanējis. Tagad uzspēlēju klavieres baznīcā. Abi ar Aiju jau vairākus gadus otrdienās tīrām Annas baznīcu. Man ir uzticēts putekļusūcējs, un atpūtas brīžos es spēlēju klavieres. Citi klausās, un viņiem patīk.
– Vai kalpošanai baznīcā ir kāds nodoms?
Visam apakšā jau ir sava doma… Bet man patīk, ka varu kaut ko labu izdarīt. Laikam jau dzīvē pienāk laiks, kad baznīca kļūst vajadzīga un tu tur ej. Ja varu kaut ko vairāk par sēdēšanu izdarīt, tad to daru. Es tur arī ļoti labi jūtos.
– Kas jums dzīvē liekas svarīgākais?
Mans moto ir – ar smaidu pa dzīvi! Šajā jocīgajā laikā, kāpēc gan ne, vienmēr par kaut ko jāpasmaida.
Pērles un dimanti
Tikmēr Aijas Feldmanes pēdējo gadu aizraušanās ir pērļu gleznu veidošana. “Tam ir vajadzīga liela pacietība,” viņa atzīst, “tomēr darbam vienmēr seko gandarījums par paveikto.
Gleznošanas studijā pie Ivara Klapera esmu uzgleznojusi četras gleznas. Pirmā bija gatava mēneša laikā, bet katra nākamā nāca aizvien grūtāk, tad es sapratu, ka gleznošana tomēr nav mana joma. Aldītis vienā vakarā uzzīmē, bet es to daru mēnešiem ilgi. Tad sāku taisīt konfekšu pušķus un mākslīgo ziedu gleznas.
Vēlāk mani ieinteresēja ziedi, kas gatavoti no japāņu polimēra māla, tādēļ sāku iet speciālos kursos, lai apgūtu šo tehniku. Pirmajā kursā bija vienkārši darbi, otrajā jau krietni sarežģītāki, taču es biju tik čakla, ka vienā gadā pabeidzu abus kursus. Noslēguma darbam bija jāuztaisa 50 ziedi un brīvā kompozīcija, ko veidojām kopā ar Aldīti. Tā kādu laiku gatavoju dāvanas mīļiem un pazīstamiem cilvēkiem. Pirmā izstāde bija Jelgavas tehnikumā 2016. gadā, kur savus darbus izstādīju kopā ar Alda gleznām.
Tam sekoja dimantu gleznas. Pasūtīju pamatnes un dimantiņus dažādās krāsās, to izmērs ir 2,5 x 2,5 milimetri, un gaismas iedarbībā tie spīguļo. Ar pinceti liku katru mazo dimantiņu tam paredzētajā vietā. Tā pamazām tapa materiāls nākamajai izstādei 2018. gadā. Kopā bijušas aptuveni divdesmit gleznas, no kurām daļu esmu atdāvinājusi. Kad vēl liku pēdējās dimanta gleznas, paziņa baznīcā izstāstīja par gleznām, ko izšuj no pērlēm. Tas mani ļoti ieinteresēja, jo bija kaut kas jauns un neredzēts. Tā es pabeidzu dimanta gleznas un pārgāju uz pērļu gleznām. Visus materiālus pasūtu no ārzemēm, un tad ir tikai šūšanas vaina. Šobrīd Zemgales reģiona Kompetenču attīstības centrā ir apskatāma manu un Sarmītes Helvigas pērļu gleznu kopizstāde.
Ar saviem darbiem vairākkārt esam piedalījušies Zemgales reģiona amatnieku un mājražotāju kontaktbiržā, pilsētas un novada svētkos, Mākslas dienā, Vecpilsētas svētkos, Stādu dienā un citos pasākumos. Vēl mēs regulāri piedalāmies konkursā “Gaišākais pilsētvides objekts”, kurā par sava balkona dekoru vairākus gadus esam saņēmuši apbalvojumu.
32 gadus esmu nostrādājusi par skolotāju speciālajā skolā, tagad pati mācos Senioru universitātē, kuras ideja nāk no Portugāles. Mēs apgūstam veselīgu dzīvesveidu un uzturu, radošumu, datorzinības, finanses, plānota arī angļu valoda. Mācības notiek tepat Jelgavā, bet tās vada pieaicināti pasniedzēji no Rīgas. Pandēmijas laikā mācījāmies attālināti “zoomā”, par ko portugāļi bija ļoti pārsteigti, jo viņiem mācības nenotika. Mums ir ļoti interesanta un attīstīta grupa. Sākumā mums sūtīja īsziņas, bet tagad par mācībām sazināmies “WhatsApp” grupā.”
