Sākums 19. martā,
16. turpinājums
Ar labām cerībām par turpmāko dzīvi Latvijā un tieši Ūziņu ciema Bērziņos steidzāmies atpakaļ uz Sibīriju, lai varētu vēl paspēt sagatavot sienu savai gotiņai. Tā 1957. gada jūlijā mēs ar Mirdzu otro reizi atstājām Dzimteni, bet ne konvoja pavadībā un ne lopu vagonos. Turklāt ar pārliecību, ka pēc gada visa ģimene atgriezīsimies.
Rīgā vilciena biļetes līdz Krasnojarskai ar pārsēšanos Maskavā dabūjām viegli. Problēma radās, lai no Krasnojarskas tiktu tālāk tos atlikušos sešsimt kilometrus līdz Bogučaniem un Artjuginai. Sibīrijas sausajā, karstajā vasarā taigā plosījās ugunsgrēki. Gaiss bija dūmu pilns, tādēļ lidmašīnas nelidoja. Arī pasažieru pārvadājumi ar upes kuģīšiem pa Jeņiseju nebija normāli. Nolēmām tos trīssimt kilometrus uz ziemeļiem līdz Strelkai, kur Jeņisejā ietek Angāra, braukt ar taksometru. Meklējām vēl kādus cilvēkus, kuriem vajadzētu uz to pusi. Vienu sievieti atradām drīz, bet ar ceturto līdzbraucēju bija grūtāk. Beidzot atradās sešpadsmitgadīga ukraiņu meitene, kuras ģimene bija izsūtīta mūsu blakus rajonā. Viņa bija aizbraukusi ciemos uz Ukrainu un nu atgriezās pie ģimenes Sibīrijā. Taču ukrainietei nebija naudas, lai varētu samaksāt par dārgo braukšanu ar taksometru. Riskējām un viņai ceļu samaksājām. Viņa pierakstīja mūsu adresi, un tiešām pēc dažām nedēļām saņēmām visu aizdoto.
No Strelkas tālāk pa Angāru uz augšu trīssimt kilometrus mums laimējās veikt ar kuģīti, kurš gāja uz Bogučanu rajonu. Tā pēc mēneša prombūtnes mēs laimīgi atgriezāmies pie savējiem izsūtījuma vietā Artjuginā. Protams, tur bijām gaidīti. Nu visiem bija jāstāsta par ceļojumu, par to, ko redzējām mūsu daudz cietušajā zemē.
Pēdējā ziemā Sibīrijā darīju mīļoto darbu
Tā kā bijām nolēmuši vēl gadu dzīvot Sibīrijā, tad nu vajadzēja atkal gatavoties pārziemošanai – taigā sienu sapļaut un atvest mājās savai gotiņai, sakņudārzu sakopt utt. Protams, tūlīt arī sāku strādāt MRS savu iemīļoto darbu galdnieka darbnīcā.
1957./1958. gada ziemā siltajā un gaišajā darbnīcā strādāju viens, jo vairāk šī aroda pratēju Artjuginā nebija. Kad ārā plosījās sniegputenis vai turējās mīnus 40–50 grādu sals, atcerējos pirmos gadus Angāras krastā. Tolaik tādos laikapstākļos, trūcīgi ģērbies un vēl trūcīgāk paēdis, pat uz vairākām diennaktīm biju prom no Artjuginas un, kā Sibīrijā teica, suņa riksī (tas ir, uz priekšu un atpakaļ skrienot aiz novārgušā zirdziņa vilkta siena vai citas kravas vezuma) mēroju līdz septiņdesmit kilometru garos ceļus prom un uz mājām.
Pēdējā ziemā Sibīrijā gandrīz visus garos vakarus strādāju darbnīcā, taisot priekšmetus, ko man lūdza vietējie iedzīvotāji, jo taču gribējās vairāk iekrāt naudu, lai, mājās atgriežoties, varētu vieglāk un ērtāk sākt dzīvot.
Kārdinājums ar “Volgu”
Kad uzņēmumu vadītāji uzzināja, ka kāds no izsūtītajiem ir oficiāli atbrīvots, tā tūlīt piedāvāja slēgt darba līgumu ne mazāk kā uz trīs gadiem ar ļoti izdevīgiem noteikumiem un diezgan lielas naudas summas saņemšanu pēc trīs gadiem. Līgumā tika ietverta arī ceļa izdevumu apmaksa visai ģimenei un mantu aizvešana uz vēlamo vietu visā lielajā Padomju Savienībā. Mēs trīs gadus vairs negribējām dzīvot Sibīrijā, tādēļ no šāda piedāvājuma atsacījāmies. Turpināju strādāt pēc vecajiem noteikumiem. Taču izdevīgu līgumu uz trīs gadiem bija noslēdzis mana brāļa Ernesta sievas brālis Jānis Kauliņš, kas strādāja par zvejnieku Jeņisejas ūdeņos ziemeļos aiz polārā loka. Līguma slēgšanas laikā Jānis bija iestājies rindā, lai dabūtu (nopirktu) automašīnu “Volga”. Tolaik Latvijā cilvēkam bez kādām privilēģijām, kādas, piemēram, bija kara veterāniem, kuri karojuši Padomju Savienības pusē, automašīnu valsts tirdzniecībā nemaz nebija iespējams iegādāties. Bet Sibīrijā pēc trīs gadu rindā stāvēšanas Jānis “Volgu” nopirka. Ar šo padomju laika luksusa automašīnu viņš divatā ar sievu atbrauca uz Latviju. Arī vadītāja tiesības Jānis ieguva ziemeļos, kur pats pie stūres ar automašīnu nekad nebija braucis. Tiesības viņš “nokārtoja”, iedodot augstvērtīgu zivju kukuli sava rajona atbildīgajam autoinspektoram.
Ar auto Jānis sāka braukt Krasnojarskā, kur viņu dažas dienas apmācīja kāds vietējais šoferis. Sākumā viņš bija domājis automašīnu uz Latviju transportēt pa dzelzceļu, taču, kad atklājās, ka rudenī nav iespējams nopirkt vietu mašīnas vešanai uz vagona platformas, Kauliņu pāris, apstākļu spiests, devās ceļā pašu spēkiem. Pēc divām nedēļām viņi Latviju laimīgi sasniedza.
No mūsu ģimenes jau 1957. gadā uz Latviju atbrauca brālis Ernests ar sievu Annu. Viņš kopā ar sievas brāli Jāni Kauliņu vēlāk Rīgā nopirka māju. Ziemeļos, kur ziemā sals bija līdz mīnus 40 un ledus biezums līdz diviem metriem, cītīgi strādājot, naudu viņi bija iekrājuši vairāk, nekā bija nepieciešams automašīnai.
Arī mēs pamazām kārtojām visu, kas bija saistīts ar mūsu aizbraukšanu. Ar sibīriešiem, kuri gribēja no mums nopirkt kādas mantas, norunājām to cenu. Pārdot nācās govi, kūtiņu, sakņudārzus, mēbeles, zvejas rīkus un medību piederumus, kā arī manu diezgan bagāto galdnieka instrumentu klāstu. Daži darba instrumenti bija tiešām ļoti vērtīgi, bet, baidoties, ka daudz būs jāmaksā par dzelzceļa transportu, tos tomēr pārdevu. Uz Latviju atvedu tikai vienu vēsturisku zāģīti un ēveli. Ēveli pats biju uztaisījis no kāda man nezināma cieta koka, kas bija atvests no Amerikas. Koks bija no karkasa spolei, uz kuras bija uztīta un no Amerikas atvesta resna trose, kādu lietoja plostiem, pludinot tos pa upēm.
Sibīrijas nobīde
Pēdējā pavasarī Sibīrijā es biežāk gāju medīt medņus. Neatminos, vai tas bija aprīļa pēdējās vai maija pirmajās dienās, kad dienā sniegs jau piesaulē kusa, bet naktīs sals vēl turējās līdz mīnus 15–20 grādiem. Aizgāju uz tuvāko, apmēram septiņus kilometrus attālo, medņu riesta vietu. Ierocis – mazkalibra šautene. Paņēmu sešas septiņas patronas, kuras vēl bija vaļējā patronu kastītē, un nospriedu, ka ar tām jau pietiks. Taču pēdējā brīdī pirms iziešanas nodomāju – vai tad man smagi kabatā ielikt jaunu kastīti ar piecdesmit patronām, jo varbūt tās sešas vai septiņas būs par maz.
Simtgadīgajā priežu un lapegļu silā ausa gaisma. Taigā klusums. Debess zila, tajā baltu strīpu atstāja augstu lidojoša reaktīvā lidmašīna, kuras radītā skaņa pārtrauca taigas klusumu. Sākās skaista diena ar saules lēktu. Es ilgi stāvēju un klausījos, bet nekur nedzirdēju medņu lidošanu vai viņu balsis. Kļuva auksti. Nodomāju, ka esmu atnācis dažas dienas vai pat veselu nedēļu par agru. Gatavojos jau iet uz mājām, kad pēkšņi izdzirdēju, ka lido mednis. Tas apsēdās uz kāda priedes zara netālu no manis. Noslēpies aiz koka, novērtēju attālumu, skatoties uz medņa pret mani pagriezto sānu. Bija labi saredzamas dažādu krāsu spalvas. Uz šautenes uzstādīju manis iedomātos attāluma metrus un, labi nomērķējis, izšāvu. Taču mednis nepakustējās. Izšāvu vēl dažas patronas, bet vēlamā rezultāta nebija. Domāju, ka esmu kļūdījies ar attāluma aprēķināšanu. Pārbīdīju mērķēkli par dažiem desmit metriem uz priekšu un atpakaļ vairākas reizes, bet neviens šāviens rezultātu nedeva. Kad bija palikusi pēdējā patrona, sapratu, ka arī tā, izšauta no tās pašas vietas, man neko nedos. Apskatīju tuvāko apkārtni un nodomāju – ja izdotos kādus desmit metrus aiziet pa labi un mednis neaizlidotu, tad varētu vienas resnas lapegles aizsegā pieiet viņam tuvāk. Iecerētais vainagojās panākumiem – mednis neaizlidoja, un es piegāju tuvāk. Nu izšāvu pēdējo patronu, un mednis nokrita. Sāku skaidrot, kādēļ vairāk nekā piecdesmit manis izšautās lodes nesasniedza mērķi. Ar soļiem izmērīju attālumu no pirmās šaušanas vietas. Tas mani galīgi pārsteidza – apmēram 185 metri. Bet es šautenes mērķēkli bīdīju no 75 līdz 125 metriem! Tātad lodes lidoja zemāk. Kāda iemesla dēļ biju pieļāvis kļūdu attāluma aprēķināšanā? Lūk, kāda. Tur, Sibīrijā, rītos un vakaros, kad saule ir zemāk pie apvāršņa, skatoties no saules pretējā virzienā, visi tur redzamie priekšmeti, objekti tālumā izskatās ļoti augsti, gari. Tie palielinās kā zem palielināmā stikla. Tā skatoties uz medni, viņa teicami saredzamām sānu spalvām, biju kļūdījies attāluma noteikšanā. Pēc saviem turpmākajiem gājieniem uz medņu riesta vietām vienmēr nesu mājās līdz pat pieciem karaliskajiem taigas skaistuļiem.
Maija pēdējās dienās Angārā ledus jau bija izgājis, bet krastā augstu sastumtos ledus vaļņus ātri kausēja siltā pavasara saule.
Ardievu, Artjugina!
Tad nu arī pienāca tā diena, kad mēs atstājam Artjuginas ciemu. Visu, ko bijām iegādājušies savas dzīves vajadzībām, esam pārdevuši. Istaba tukša. Nav vairs nevienas manis gatavotās mēbeles – gultas, dīvāna, bufetes, galda, krēslu, rakstāmgalda, skapja, skapīšu un citu mēbeļu. Istabā tikai paša taisītie čemodāni un kastes, kurās nu bija visa mūsu bagātība. Vēl atnākuši mūs izvadīt kaimiņi, darbabiedri un priekšnieki. Pirms mājas atstāšanas pēc krievu paraduma visi apsēdāmies. Pēc tam ar mantām kopā ar pavadītājiem gājām lejā pie Angāras. Krastmalā pietauvojies stāvēja mana brāļa Arvīda vadītais kuteris, kuram ar dažām baržām bija paredzēts braukt pēc precēm uz Krasnojarsku. Uzkāpjam uz sešdesmittonnīgās baržas, kuru mēs, astoņi amatnieki, uzbūvējām pirms dažiem gadiem. Toreiz, baržu taisot, nevarēju iedomāties, ka uz tās sākšu ceļu uz Dzimteni.
Pēc sirsnīgas atvadīšanās no krastā stāvošajiem pavadītājiem kāpjam uz baržas, un kuteris sāk mūs vest uz vienmēr domāto Dzimteni. Vēl mājam atvadas cilvēkiem, Artjuginas ciemam, augstajiem kalniem un skaistajiem Angāras krastiem, kur bijām dzīvojuši sešpadsmit gadu.
Turpinājums nākamajā numurā
