Ārēji eleganta un trausla, taču iekšēji spēcīga un pašpārliecināta – tāda ir Signija Vintere. Viņa ir īstena lauku sieviete, lielisks pierādījums, ka dzīve laukos ir nevis pelēka un garlaicīga, bet gan piedzīvojumiem bagāta. Kā savu pamata nodarbošanos viņa izceļ tieši gurķu hibrīdo sēklu audzēšanu.
Laukos visa dzīve
Laukos Signija pavadījusi visu dzīvi – agrāk viņa dzīvoja Vidzemē, Vecpiebalgas apkārtnē, taču pēc iepazīšanās ar vīru Jāni pārcēlās uz dzīvi Zemgalē, Elejā. Atnākt dzīvot uz Eleju bijis ļoti negaidīts pavērsiens. “Dzīvojot Vidzemē, Jelgava un tās apkārtne man likās tāds kā Latvijas nostūris, uz kuru man īsti nav iemesla doties. Man nebija ne jausmas, kā te ir.” Viņa atzīst, ka pirmās reizes Zemgalē jutusies apjukusi un nav sapratusi, kā var būt tik daudz līdzenumu. Par spīti vides maiņai un dažādiem pārsteigumiem, par dzīvi šeit Signija runā ar degošām acīm.
Spēks ir ģimenē
Signijai nav ikdienas rutīnas, jo katru dienu nākas pievērsties kam citam. Papildus darbam siltumnīcās viņa pavada dēlus uz motosporta treniņiem un aktīvi apmeklē motosporta sacensības, rūpējas par meitiņu, kopj divas mājsaimniecības, aizraujas ar dārzniecību un ir arī mīloša sieva. Kad Signijai tiek vaicāts, kā iespējams apvienot tik daudz un dažādas lomas, viņa ir izbrīnīta un apgalvo, ka visām sievietēm jābūt saimniecēm. “Jābūt vispusīgam, elastīgam, jo vienmēr ir jābalansē starp lomām. Nekad nav tikai viena, divas vai trīs lomas. Starp visām jāmēģina panākt līdzsvaru.”
Tomēr viņa atzīst, ka ne vienmēr ar visu veiksmīgi izdodas tikt galā. Ir brīži, kad kādu lomu gribas realizēt veiksmīgāk, līdz ar to kādā citā neveicas tik labi. “Visiem ir 24 stundas diennaktī – atšķirība ir tajā, cik katrs vēlas izdarīt un ko paspēj izdarīt. Vienkārši jāmēģina! Man tik ļoti nav svarīga sievietes vai saimnieces loma, cik svarīga ir ģimene kopā. Sieviete viena pati nevar izdarīt visu, spēks ir ģimenē.”
Pašai sava paradīze
Signija ar lielāko prieku izrāda savu Elejas mājsaimniecību. Krāšņs iespaids rodas jau, kad ierodamies pagalmā, – mājas “Rožnieki” rotā apmēram 100 sarkanu rožu stādu. Signijai ir gan plašs dārzs, gan neliels bariņš vistu, gailis, suns, kaķis un pat šinšilla. Viņas aprūpē ir tomātu un vīnogu siltumnīca, krāšņas rozes, ceriņu krūmi, peonijas, aprikozes, ķirši un pat persiku koki. Darba ir daudz, bet Signiju darbs nebiedē. “Laukos tu vari būt mākslinieks! Mums ap māju ir divi hektāri zemes – protams, vari dzīvot mājā, kurai visapkārt ir mauriņš, bet vari arī iekopt dārziņu un veidot pats ainavu. Te varam izaudzēt paši savus labumus. Mums ir savs dīķis, ūdensrozes, šūpoles. Ir brīnišķīgi, ka bērni var redzēt, kā rodas cālis un olas. Te ir kā paradīzē,” ar smaidu apgalvo Signija. Divus mēnešus viņa dzīvojusi Rīgā un atzīst, ka nekādā gadījumā nebūtu gatava pārcelties uz dzīvi pilsētā.
Sapnis par siltumnīcu
Signijas vīrs Jānis bija lauksaimnieks arī pirms viņu iepazīšanās, taču gurķu hibrīdo sēklu audzēšana abiem bija kas jauns un nezināms. “Tajā laikā mums bija biogāze, un palika pāri siltums. Tā nu domājām, kur izmantot šo siltumu, un nonācām pie siltumnīcām. Man vienmēr paticis kaut ko audzēt, un man bija sapnis par savu siltumnīcu, taču es nekad nebiju domājusi par tik lielu. Tā mēs satikām īstos cilvēkus un veiksmīgi sākām darboties.”
Atceroties sākumu, Signija nosaka, ka abi ar vīru bija apjukuši, taču ļoti palīdzējis savstarpējais atbalsts, jo domāšana, plānošana un analizēšana notikusi kopīgi. Savu pienākumu viņa uztvēra ļoti atbildīgi. “Atzīstu, ka bija ļoti grūti – bija pat reizes, kad raudāju. Tad es studēju par agronomu, bet tāpat viss likās kā Morzes ābece. Man bija tikai aptuvens priekšstats, kā tam jāizskatās. Augstskolā nemāca to, ar ko mēs nodarbojamies, tāpēc bija jāmācās pašai, līdz ar to sākumā, protams, bija daudz kļūdu. Nezināju, kas ir pareizi vai nepareizi, vienkārši centos darīt.”
Ražo gurķu hibrīdo sēklu
Ģimenes saimniecībā “Līgo” Signija ir atbildīga tieši par siltumnīcām – kopumā diviem hektāriem, kas veltīti hibrīdo gurķu sēklu audzēšanai. Siltumnīcās tik tikko sākta jaunā sēklu aprite, tādēļ tur vēl nav ko redzēt, taču Signija ar prieku pastāsta, kas un kā notiek, kas un kur būs pēc kāda laika. Sarunā viņa izceļ darbinieku vērtību. “Esmu atbildīga par siltumnīcām, bet daudzus uzdevumus varu droši menedžēt darbiniekiem un siltumnīcu vadītājiem – zinu, ka viņi tiks ar to galā. Nestandarta situācijās, protams, es pievēršos, jo tie ir dzīvi augi, kuriem ir savas vajadzības un prasības. Es sadarbojos ar partneriem no Holandes, manos pienākumos ietilpst līgumi, plānošana, viss, kas saistīts ar siltumnīcu darbību ilgtermiņā, ne tikai šajā brīdī. Visu laiku plānoju, analizēju, ko darīt citādāk, vai vajag darīt citādāk, ko iespējams uzlabot.”
Signija dalās arī ar ne tik priecīgu stāstu, kā reiz nejauši pagatavojusi desmit reizes stiprāku koncentrātu, nekā bijis nepieciešams. “Biju ļoti sabijusies, ko nākamajā dienā ieraudzīšu siltumnīcā. Ļoti par to pārdzīvoju.” Beigu beigās, 2012. gadā, ražu tomēr izdevies novākt – ne tādu, kādu bija cerēts, bet pirmajai sezonai pat ļoti labu, atzīst Signija. “Ar katru gadu process liekas vienkāršāks. Gurķis negaida, tas vienkārši aug, un tev jāseko līdzi. Tas aug mežonīgi ātri, un, ja laikus nenoreaģēsi, nākamajā rītā viss var izvērsties nepatīkami.”
Izaudzēt gurķi – vienkārši, strādāt ar cilvēku – grūti
Sākumā Signijai licies, ka izaudzēt gurķi ir ļoti sarežģīti. Kad tika uzsākts darbu siltumnīcā, bijuši nepieciešami jauni darbinieki. Tolaik Signija saprata to, ko jau agrāk viņai bija teikusi mamma, – visgrūtākais darbs ir ar cilvēkiem. “Man likās, ka tās ir muļķības, tā nevar būt. Likās, ka kontaktēties ar cilvēkiem ir viegli, tie taču ir strādnieki, kas zina savus pienākumus. Ar laiku sapratu, ka gurķi izaudzēt ir vienkārši, ar cilvēkiem ir sarežģītāk. Ja es to zinātu agrāk, visticamāk, būtu gājusi uz kādiem kursiem, mācījusies psiholoģiju vai ko tamlīdzīgu. Tas bija grūtākais, un es tam noteikti nebiju gatava.”
Signija uzskata – ja cilvēkam ir entuziasms un vēlme kaut ko darīt, tad viss izdosies. Viņa uzsver, ka darbam jābūt ne tikai darbam, bet arī hobijam. “Darot tikai tādēļ, ka jādara, nekas neizdosies. Nevajag baidīties un kautrēties vērsties pēc padoma. Mēs katrs mēdzam kaut ko piedzīvot pirmo reizi, un tad liekas, ka esi viens pats, bet patiesībā ir cilvēki, kas vienmēr būs gatavi palīdzēt un dalīties ar savu pieredzi. Un nevajag cerēt, ka varēs iztikt bez stresa. Tie ir dzīvi augi, un jebkurš augs, lai izaugtu, prasa zināšanas un darbu.”
Studē, pēta gurķus un vēlas kļūt gudrāka
Signija ieguvusi bakalaura grādu un studē maģistra studiju programmā. Pašreiz paņēmusi akadēmisko gadu, taču nekādā gadījumā negrasās studijas pamest. “Jebkuram cilvēkam, kurš strādā lauksaimniecībā, nepieciešama izglītība. Citādi nevar! Diemžēl nav tā, ka izmācies par agronomu un māki strādāt. Protams, nav arī tā, ka izglītība man būtu obligāta prasība, taču daudz kas no mācītā noder.” Lai attīstītos un audzētu kaut ko tik specifisku, nedrīkst darboties uz sajūtu pamata, viņa uzsver. Katra mazākā kļūda var radīt lielus finansiālos zaudējumus, tādēļ vajadzīgs nopietns pamats – izglītība.
“Nevis kvantitāte, bet kvalitāte,” Signija izceļ, ka viņiem jāaudzē pašas augstākās kvalitātes sēklas, kuras iegādājas nevis piemājas dārziņu īpašnieki, bet gan profesionāli gurķu audzētāji no visas pasaules. “Viņiem ir lielas saimniecības, tādēļ svarīga ir katra sēkla un tās kvalitāte. Šis ir galvenais iemesls, kādēļ es nolēmu turpināt studijas maģistratūrā, – nav vienas konkrētas formulas, kas un kā jādara. Apvienojot daudz un dažādus faktorus, kā gaisma, ūdens, mēslojums un citus, man jāprot izaudzēt kvalitatīvu sēklu.” Signijai nav nepieciešams izglītības papīrs, bet gan dziļāks pamats pētniecībai – viņa pētī gurķu sēklas kvalitāti no dažādiem faktoriem. “Katrai šķirnei ir sava specifika, viss ir mainīgs. Ceru, ka pēc kāda laika mēs būsim daudz gudrāki un spēsim izprast katru no šiem faktoriem sīkāk, tādējādi panākot pēc iespējas augstāku kvalitāti.”
Motosportistu ģimene
Teju ikviens zina Signijas vīru Jāni kā profesionālu motosportistu. Kad iepazinušies, traumas dēļ Jānis ar motosportu nenodarbojās. Abi kopā dažkārt apmeklējuši sacensības, lai atbalstītu motobraucējus, tomēr viņai tas ne pavisam nav paticis. “Agrāk es domāju, kāda jēga tik agri braukt uz trasi, sēdēt trases vidū, putekļos un skatīties, kā citi brauc. Ārprāts! Tā man likās, jo pirms tam nebiju apmeklējusi nevienas motosporta sacensības.”
Kad vīrs nevarēja braukt ar moci, pamazām to sāka darīt Signija. “Jebkas, ko pats neesi pamēģinājis, no malas liekas ļoti vienkārši, kad skaties uz cilvēku, kurš to prot darīt. Tagad es zinu, kā tas ir, un tas ir ļoti grūti, īpaši sievietei, tādēļ apbrīnoju Jāņa meitu Sāru, kura nodarbojas ar motosportu.”
Diemžēl, piedzīvojot neveiksmīgu kritienu, Signijas nodarbošanās ar motosportu beidzās. Pirms tam viņa pat paspēja kopā ar vīru piedalīties sacensībās. “Tas laikam bija trakākais, ko savā dzīvē esmu darījusi. Tas bija brutāli – bija karsta diena, un uzskatu, ka es nemācēju braukt ar moci, braucu tā apmēram. Katram sporta veidam ir sava specifika, arī motosportam. Ir dažādas trases, distances, katrs specializējas savā jomā.” Kad Jānis atveseļojies, atkal pievērsies motosportam, un Signija neizlaida gandrīz nevienu vīra treniņu un sacensības.
Fano par dēlu
Tagad Jānis savas prasmes nodod jaunākajai paaudzei jeb abu dēliem – Artūram un Robertam. “Šobrīd gan Jānis, gan Artūrs brauc motokrosu, un visur, kur esam, mēs esam tieši dēla dēļ.” Lai dalītos ar dēla panākumiem, Signija sociālajā tīklā “Facebook” izveidojusi dēlam atsevišķu lapu. “Kopā ar vīru daudzus gadus apmeklēju sacensības. Tās notiek gandrīz katru nedēļas nogali, un es mazliet sabēdājos, ka man par to nav nekādu pierakstu.” Izveidotā lapa pašreiz kalpo kā atskaites punkts un galvenokārt – atmiņu veidošanai. Pirms tam sacensībās uzņemtas dažas fotogrāfijas, taču nav bijusi rakstiskā vēsture, kamdēļ Signija aktīvi turpina informēt cilvēkus par dēla panākumiem.
Signija atzīst – bijis mirklis, kad nopietni šaubījusies, vai kādu interesē tas, ka viņa interneta vidē dalās ar dēla panākumiem. Pēc kāda laika saņemtas labas atsauksmes, pat no siltumnīcas darbiniekiem, un tas motivēja turpināt. “Man patīk ar to dalīties, īpaši, kad redzu, ka arī citus tas interesē. Sacensībās var gūt emocijas un adrenalīnu, un katrs mans raksts satur šīs sajūtas. Protams, teksta un bilžu formātā patiesās sajūtas ir grūti nodot citiem. Citreiz dalos arī ar pamatotu kritiku, bet tam vienmēr ir kāds iemesls.”
Piedalās grāmatas izveidē
Vinteri ir kristīga ģimene – viņi ir Sesavas Evaņģēliski luteriskās draudzes locekļi. Aktīvi piedaloties draudzes pasākumos un baznīcas darbos, Signija nolēma, ka pienācis laiks atjaunot grāmatu, kas vēsta par baznīcu. “Kad tapa jaunais izdevums, baznīcas mācītāja bija Valda Grīnvalde-Šakūrova. Kopā nolēmām papildināt grāmatu, jo tobrīd bija palikušas trīs mazas, vecas grāmatiņas. Tā kā tās izdotas 1993. gadā, informācija bija novecojusi.” Meklēdama, kurš to varētu paveikt, Signija atrada nepieciešamos kontaktus un uzrunāja iepriekšējās grāmatas autori mākslas vēsturnieci Valdu Vilīti. Pārsteidzoši viņa teju tūlīt piekrita sadarboties, un piecus mēnešus vēlāk tika izdota jaunā grāmata “Sesavas baznīca 1633–2018”.
Signijas uzdevumos ietilpa dievnama materiālu apkopošana un fotografēšana. Viņa dalās ar ironisku stāstu, kas vēsta par vāka bildes tapšanu. “Bijām nesen nopirkuši dronu, un es pirmo reizi braucu kaut ko nofilmēt viena pati. Uzlidoju augšā, nofotografēju vāka bildi un tad gribēju nofotografēt baznīcu arī no otras puses, taču drons nokrita. Bija ziema, tas nokrita uz uzarta lauka un saplīsa sīkos gabaliņos. Šī bilde tad arī kļuva par vāka bildi.”
Grāmatas izveide nav vienkāršs process – nācies gandrīz katru nedēļu sazināties ar rakstnieci, lasīt, domāt, analizēt. Sākumā ideja bija izveidot grāmatu, kas būtu kā iepriekšējās turpinājums, taču tapa pavisam cita, atzīst Signija. “Viss no jauna, viss pētīts padziļinātāk, turklāt rakstīšanas gaitā atradām baznīcas zvanus. Par vienu zinājām, taču atradām vēl vienu. Pēc tam tipogrāfijā nācās izvēlēties lapu veidu, krāsas, visu, ar ko grāmata saistīta. Tas ir unikāli, man iedeva katalogu ar baltām lapām, es nekad iepriekš nebiju ar to saskārusies. Grāmatas izdošana atkal ir kaut kas cits, cita pasaule.”
Aizraujas ar dārzniecību
“Man vienmēr licies, kā tā var būt – visiem ir hobijs, bet man tāda viena nav.” Signija atzīst, ka var darīt tikai to, kas viņai patīk, nevis piespiedu kārtā. “Man ikviens izaicinājums ir hobijs. Arī darbs ir mans hobijs. Konkrēta hobija man nav, taču vienā dienā es varu sākt tamborēt, un tas kļūs par manu hobiju.”
Signijas lielākais vaļasprieks noteikti ir dārzniecība. “Pļaut zāli ir mans hobijs, un es apvainojos un sadusmojos, ja to mēģina darīt kāds cits. Man patīk kaut ko audzēt un pēc tam redzēt savus panākumus. Esmu ļoti elastīga – no visa varu kaut ko nedaudz!” Signija atzīst, ka ir ļoti impulsīva – ja kaut ko iedomājas, tad viņai to vajag! “Pēc mirkļa saprotu, ka varbūt nevajadzēja, bet man patīk viss, ar ko jāsaskaras pirmo reizi. Es jebkurā brīdī varētu ielēkt citā jomā. Man vienmēr patikusi lauksaimniecība, bet ar visu kaut kad paliek garlaicīgi. Un tad gribas izmēģināt ko jaunu.”
Pirms trīs gadiem piemājas saimniecībā Signija pat iestādīja sparģeļus, kas nākamsezon jau būs kā bioloģiskie. Nelielā laukā iestādītas septiņas sparģeļu šķirnes. “Latvijā nav vietas, kur varētu apskatīties ko līdzīgu, un mums ir plāns stādīt vēl vairāk. Tas atkal rada vēlmi izzināt, darīt, un atkal kļūst interesanti. Visu laiku vajag meklēt kaut ko jaunu. Man vajag radošumu un tā, lai es varu kaut ko ietekmēt.”
Padoties nedrīkst
Signijas galvenā motivācija ir iznākums. “Kad tu kaut ko dari un tev sanāk, tad ir laba sajūta. Tā sajūta dod pašpārliecību.” Tomēr viņa atzīst, ka ir brīži, kad zūd vēlme turpināt. Tad lieliska motivācija ir vīrs, kurš nekad nepamet iesākto. “Tas man uzliek pienākumu mācīties un pabeigt. Tas ir ļoti grūti, jo parasti vieglāk ir pamest to, kas nesanāk un apnīk, taču, kaut vai nepatīk, esi iesācis un izdari! Kad tu pats saproti, ko esi paveicis, ir liels prieks.”
Par spīti vājuma mirkļiem, Signija nosaka, ka nekam nedrīkst atmest ar roku. Pirms cilvēks kaut ko iesāk, ir nopietni jāapdomā, vai tas nepieciešams. “Jāsaprot, kādēļ to dari. Esmu mēģinājusi to risināt dažādos veidos un ar laiku sapratu, ka jāmeklē problēmas cēlonis, nevis jādomā par sekām. Jādomā un jārisina abi.” Viņai ļoti nozīmīga ir uzticība – visam, kas tiek pateikts, jābūt izdarītam! “Tas prasa spēku, bet es cenšos. Vienkārši jāatrisina šīs situācijas – neviens tavā vietā to nedarīs!”
Pašai viedoklis par sevi
Vinteru ģimene publiskajā telpā tiek apspriesta diezgan bieži, taču sarunas beigās, kad tiek vaicāts par atpazīstamību un publicitāti, viņa pārliecinoši nosaka: “Tas mani neietekmē un neuztrauc. Dažādi komentāri, viedokļi, tu esi kā uz paplātes, bet no tā nevar aizbēgt, tādēļ ar to jāsamierinās.” Ar laiku viņa tam tikusi pāri, jo rodas zināms rūdījums un atziņa, ka ne viss jāņem pie sirds. “Katrs lietas uztver citādāk, un nevar gribēt, lai visi ir pozitīvi. Es ar to esmu iemācījusies sadzīvot, man pašai ir viedoklis par sevi, tādēļ svešus viedokļus neņemu vērā.”
“Es gribētu, lai man pietiek ar to, kas man ir. Mana vēlme darīt ir lielāka nekā mana fiziskā varēšana, man trūkst laika. Vīnogu un ceriņu stādi, peonijas… Katrs prasa laiku un daļu manis,” sarunas beigās ar smaidu nosaka Signija.
