Turpinājums.
Sākums iepriekšējā numurā
Apmeklējuši Madonu, Gulbeni un Alūksni, uz divām naktīm apmetamies netālu no Balviem. Tur mums pievienojas arī draugu ģimene. Naktsmītne atrodas vien pāris kilometru no pilsētas, Elkšņevā, pie Pērkonu ezera.
Nogaršot vietējo maizi
Paši Balvi atstāj ļoti jauku iespaidu – pilsēta neliela, klusa un sakopta, cilvēki atsaucīgi un laipni. Izpriecājamies par tirgus apmeklējumu sestdienas rītā, kur gaļas izstrādājumu pārdevēja labprāt iesaistās jokos ar mūsu kompāniju, bet vietējais maizes cepējs izstāsta, kā top viņa ražojums, un dod pagaršot no katra veida.
Balvi ir neliela pilsēta Latgales ziemeļaustrumos, novada centrs. Izvietojusies starp Balvu un Pērkonu ezeriem pie tos savienojušās Bolupes. Balvi ir salīdzinoši jauna pilsēta, bet tās kā apdzīvotas vietas vēsture veidojusies vairāku gadsimtu garumā. Atpazīstamākie pilsētas objekti ir muižas pils ēka ezera krastā, 19. gadsimtā veidotais muižas parks un savdabīgās akmeņu kompozīcijas Lāča dārzā.
Senatnē Balvu puse bijis mežains, purvains un reti apdzīvots apvidus. Dokuments, kurā pirmo reizi minēts Balvu vārds, ir Gotarta Neila atskaites Rīgas arhibīskapam Vilhelmam 1549. gadā. 18. gadsimta vidū Viļakas stārasta sieva Konstancija Hilzena pie Balvu ezera izveidoja pusmuižu, līdz ar to Balvi sāka veidoties kā apdzīvota vieta. 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā tie auga un veidojās kā plašas muižas un liela pagasta centrs. 1926. gadā Balvi kļuva par miestu, bet 1928. gadā par pirmo pilsētu Jaunlatgales apriņķī. 20. gadsimta 30. gados iezīmējās zināms uzplaukums gan kultūras, gan saimnieciskajā dzīvē. 30. gados Balvi bija apriņķa saimnieciskais un kultūras dzīves centrs.
Balvu ierastais dzīves ritms pārtrūka 1940. gada 17. jūnijā, kad pilsētā ienāca Sarkanās armijas apakšvienības. 1941. gada vasarā padomju okupāciju nomainīja vācu okupācija. 1944. gada jūlijā, vācu armijai atkāpjoties, pilsētu nodedzināja. Neskartas palika baznīcas un dažas ēkas nomalē, pilsētā palika tikai trešdaļa iedzīvotāju. Balvi no jauna uzcelti pēc Otrā pasaules kara. Pilnībā ir mainījies tās sākotnējais izskats. Gandrīz nav saglabājušās 19. gadsimtā un 20. gadsimta sākumā celtās ēkas. Strauja pilsētas attīstība sākās 1950. gadā, kad Balvi kļuva par jaunizveidotā Balvu rajona centru. Pilsētā izvietojās rajona iestādes, turpinājās dzīvojamo, sabiedrisko ēku un rūpniecības uzņēmumu celtniecība.
Balvos kā interesants apskates objekts uzmanību piesaista vides instalācija “Gaiss” – simbolisks vēja zvanu koks, kas, reaģējot uz gaisa kustību, ar vēja stabulēm rada mūziku. Arhitekta Didža Jaunzema veidotais vides objekts pilsētas parkā atklāts 2017. gadā. Vēja zvanu koks sastāv no 324 vēja stabulēm, uz kurām attēloti visu Latgales novadu ģerboņi, un to ieskandina 48 vēja zvani. Balvos ir uzstādīts pasaulē lielākais vēja zvanu ansamblis. Pasaulē sastopami vēja zvani ar garākām un diametrā resnākām stabulēm, bet nevienā nav vienkopus tik daudz vēja stabuļu. “Gaiss” ir viens no pieciem dabas vides objektiem, kas tapis Ziemeļlatgales pašvaldību kopprojektā “Loba doba Zīmeļlatgolā jeb atklāj dabas pētnieku sevī!”. Šajā izbraucienā gluži nejauši sanāk aplūkot vēl vienu no sērijas darbiem – Viļakā izvietoto “Ūdeni”. Vēl Baltinavas novadā atrodas vides objekts “Zeme”, Rugāju novadā – vides instalācija “Loba doba”, kurā attēlota visu četru dabas stihiju simbioze, bet Kārsavas novadā dabas parkā “Numernes valnis” – “Uguns”.
Pa partizānu ceļu
Kas vēl mūs uzreiz fascinē Latgales pusē, tās ir bezgala skaistās pļavas. Ir jūlija sākums, un tās zied un smaržo visdažādāko augu simfonijā. Tādas pļavas intensīvās lauksaimniecības apsaimniekotajā Zemgalē ir retums. Katra rīta pastaiga un izbrauciens pa mazajiem lauku ceļiem ir īsts baudījums.
Izlemjam apmeklēt arī vienu tuvu Balviem izvietotu pastaigu taku – Stompaku purva taku.
Dabas liegums “Stompaku purvi” ir unikāla teritorija ar dabas bagātībām un kultūrvēsturisko mantojumu, dibināts 1977. gadā. Kopējā tā platība – 3885 hektāri. Tas izvietojies Balvu novada Lazdulejas un Bērzkalnes pagastu un Viļakas novada Susāju un Medņevas pagastu teritorijā. Šī ir arī “Natura 2000” teritorija un Eiropas Savienības mēroga putniem nozīmīga vieta. Dabas liegumā iekļauti divi purvi – Stompaku un Mūrnieku jeb Lielais purvs, kā arī tos ietverošās mežu joslas.
Purva austrumu daļas salās Otrā pasaules kara laikā bija ierīkota partizānu apmetne, viena no lielākajām Baltijā – tajā bija 24 bunkuri un vairākas virszemes būves. 1945. gada 2. martā notika slavenā Stompaku kauja.
Uz nacionālo partizānu mītnēm dabas liegumā “Stompaku purvi” ved marķēta taka, mitrākajās purva vietās ierīkotas laipas. Izstaigājot dabas taku, var uzzināt gan par teritorijā mītošajiem putniem, dzīvniekiem un augiem, gan par vēsturiskajiem notikumiem, kas risinājās šajā vietā. Protams, tādai autentiskā vietā izlasāmai informācijai ir pavisam cita nozīmība nekā vienkārši skolotāja izklāstam vēstures stundā, tāpēc takas noteikti vērts apmeklēt kopā ar bērniem.
Vēstures fakti liecina, ka bruņota nacionālās pretošanās kustība Abrenes apriņķī sāka veidoties jau 1944. gada vasarā, kad teritoriju atkārtoti okupēja Padomju Savienība. Lai izvairītos no arestiem un piespiedu mobilizēšanas Sarkanajā armijā, daudzi iedzīvotāji pārgāja uz dzīvi nelegālā stāvoklī mežā. 1944. gada oktobra sākumā Abrenes apriņķī tika desantēta vienība “Lappland” 11 cilvēku sastāvā. Lai aktivizētu cīņu ar okupācijas režīmu, viņi uzsāka nelegāli dzīvojošo partizānu apvienošanu, un 1944. gada 10. decembrī mežā netālu no Stompaku ciema tika nodibināta Latvijas Nacionālo partizānu apvienība. Par tās nometnes vietu tika izraudzītas vairākas Stompaku purva saliņas meža 157. kvartālā, aptuveni divu kilometru attālumā no Balvu–Viļakas ceļa. Tika uzcelti vairāk nekā 20 bunkuru, ierīkota maizes ceptuve un zirgu novietne. Nometne tika apsargāta, un tās priekšpostenī pastāvīgi dežurēja partizānu grupa. 1945. gada 22. janvārī partizāniem pievienojās Šķilbēnu Romas katoļu draudzes prāvests Ludvigs Štagars, līdz ar to nometnē tika uzcelts bunkurs, kurā ierīkoja baznīcu.
1945. gada marta sākumā Stompaku nometnē dzīvoja 350–360 cilvēku. Liela daļa bija kaujasspējīgi nacionālie partizāni, bet daudziem arī pievienojās ģimenes locekļi, kuriem draudēja arests.
Citāda arhitektūra
Izbraucienā pa Latgali, protams, nevar nepievērst uzmanību arī mūsu pusei pavisam netipiskām mājām, tāpat baznīcām, kuru tur ir daudz un visdažādākās. Uzmanību īpaši piesaistīja spilgti zilā Pudinavas (Mihalovas) Vissvētās Dievmātes Patvēruma pareizticīgo baznīca. Tā atrodas ceļa malā, braucot no Kārsavas uz Ludzu, un to vienkārši nav iespējams nepamanīt.
Pudinava ir apdzīvotā vieta Kārsavas novada Mērdzenes pagastā, Rītupes krastos. Šī apdzīvotā vieta izveidojusies 19. gadsimta otrajā pusē ap Mihalovas muižas centru. Mihalovas pareizticīgo draudze pastāv jau kopš 1778. gada, tajā pašā gadā iesvētīta arī pirmā Mihalovas baznīca, kas bija uzbūvēta no tēstiem apaļkokiem. Līdz 1835. gadam Mihalovas baznīca bija Baltkrievijas eparhijas, pēc tam Mogiļevas eparhijas pārziņā, bet no iepriekšminētā gada – Polockas eparhijas pārziņā. Laikam ritot, dievnama ēka novecojusi, un 1862. gadā tās vietā tika uzbūvēta pašreizējā koka baznīca ar vienu altāri. Tajā pašā gadā to iesvētījis Polockas un Vitebskas arhibīskaps Vasilijs. Līdztekus Vissvētās Dievmātes Patvēruma (Pokrova) ikonai dievnama draudzes locekļi īpaši godina svēto apustuļu Pētera un Pāvila piemiņu. Pirms 1917. gada Oktobra revolūcijas Mihalovas draudze bija ļoti spēcīga, vēlāk daļa no tās tika pārveidota par atsevišķu Kvītaines draudzi. 2012. gada 14. oktobrī Daugavpils bīskaps Aleksandrs kalpoja Dievišķo liturģiju Pudinovas baznīcā, kura tad jau atzīmēja 150 gadu jubileju. Pudinavas pareizticīgo draudze ir viena no vecākajām Latgalē.
Tādā dažu dienu izbraucienā uz Latgales pusi, protams, nav iespējams aptvert visu tur apskatāmo, gluži tāpat kā nav iespējams aprakstīt visu, kas tur redzēts, var vien piesaukt spilgtākos iespaidus. Tagad, kad ceļošanu uz ārzemēm ierobežojusi pandēmija, patiešām ir vērts izbraukāt īpašās vietas, kas ir Latvijā. Un tādu nav mazums.
