Nobeigums.
Sākums 19. marta numurā
Atgriešanās
1958. gada 28. maijā, ar atvadu skatu no liellaivas uzlūkojot Artjuginu, atcerējos laiku pirms sešpadsmit gadiem, kad tumšā un aukstā septembra naktī mūs, trūcīgi ģērbušos un izsalkuma mocītus, šajā vietā izsēdināja. Tajā naktī lūdzu Dievu, lai es un mani tautieši, ar ko biju kopā, nākotnē dzīvotu labāk, lai mūs nemocītu izsalkums. Šī vēlēšanās bija piepildījusies. Bijām paēduši un pienācīgi apģērbti. Es biju nodibinājis ģimeni, kurā nu jau auga trīs meitas. Anitai bija devītais gads, beigusi 2. klasi, Silvijai – septītais, Laimai – piektais. Atrjuginas kapsētā palika trīs mēnešus vecā Rutiņa, kas gulēja blakus savai vecmammai – sievas Mirdzas mātei – un Mirdzas brālim Zigurdam.
Sibīrijā biju iemācījies daudz ko dzīvei vajadzīgu, sevišķi būvniecībā un galdniecībā. Un tagad uz liellaivas bijām vienpadsmit tautieši, kuri devāmies uz Dzimteni.
No mūsu ģimenes Sibīrijā vēl tovasar palika jaunākais brālis Arvīds. Viņš arī vadīja kuteri, kas vilka mūsu liellaivu. Vidējais brālis Ernests ar sievu jau aizbraucis pagājušajā vasarā, un bija sarunāts, ka viņi mūs Rīgā sagaidīs. Uz baržas bija arī mana māte Made Reihenbaha un māsa Velta. Vēl arī Alma Ģībiete un Voldemārs Birznieks (viņa sieva Skaidrīte jau ziemā aizlidoja uz Latviju, jo Aucē bija mirusi vecāmāte), kā arī jaunākais Birznieks-Rūdolfs ar sievu Ainu, kuriem ziemā nosvinējām kāzas. Sibīrijas kapsētā palika Voldemāra un Skaidrītes mammas.
Jau rakstīju, ka ar Birznieku ģimeni iepazināmies 1941. gada jūnijā, kad deviņpadsmit diennaktis vienā vagonā braucām uz Sibīriju. Viņu ģimenē bija pieci dēli. Vecāko dēlu Kārli 1942. gadā reizē ar manu brāli Ernestu aizveda uz ziemeļiem, un tur viņš nomira. Dēls Jānis vēl gadu palika Sibīrijā. Viņš bija izmācījies par šoferi un strādāja Krasnojarskas spēkstacijas celtniecībā. Fricis, tāpat kā mans brālis Arvīds, vēl 1958. gadā vasarā kuģoja pa Sibīrijas skaistulēm Angāru un Jeņiseju.
Pirmo mājupceļa posmu – trīssimt kilometru pa Angāru uz leju līdz tās ietekai Jeņisejā – nobraucām ātri. Palīdzēja pavasara lielais ūdens. Diemžēl ceļš pa Jeņiseju uz augšu neveicās. Pie Kazačenskas krācēm kuterim bija jāpiebrauc pie velkoņa, kas visus kuterus ar liellaivām, kā arī upes kuģīšus, tinot trosi uz vinčas, vilka augšā pa straujo krāci. Taču piepeši kuterim sabojājās motors, tādēļ dažas dienas nācās dzīvot pie Kazačenskas krācēm. Tikmēr mehāniķis aizbrauca uz Krasnojarsku. Arī Voldemārs Birznieks devās viņam līdzi, lai dzelzceļa stacijā savlaicīgi nopirktu mums visiem vilciena biļetes līdz Rīgai. Tādēļ, kad iebraucām Krasnojarskā, vairs nevajadzēja dienām gaidīt rindā pie dzelzceļa kases.
Pēdējos gados uz Bogučanu rajonu atveda arī dažus motociklus, taču brīvi tos nopirkt nevarēja. Zinājām, ka ar šo pašu liellaivu no Krasnojarskas arī tiks vesti vairāki motocikli. Tādēļ es ar brāli sarunāju izmēģināt tādu lietu. Proti, tirdzniecības bāzes sagādnieks man bija svešs, bet brālis viņu pazina, jo daudzreiz bija kopā braukuši un dzīvojuši kuterī. Sagādājām grādīgos, uzkodas un kutera kajītē šaurā lokā taisījām atvadīšanos. Glāzītes tukšojot, pateicu sagādniekam savu vēlēšanos – esmu tirdzniecības bāzē divpadsmit gadus dažādos amatos strādājis. Tādēļ par šo darbu man vajadzētu būt iespējai ar sagādnieka labvēlību nopirkt motociklu. Taču manu motociklu, ja man tāds tiktu pārdots, nevajadzētu vest no Krasnojarskas uz Artjuginu, bet gan aizsūtīt uz Rīgu. Sagādnieks atbildēja, ka uzreiz tas neesot iespējams, bet varbūt vēlāk to varēšot nokārtot. Atstāju brālim sešus tūkstošus rubļu, lai tad viņš man arī motociklu nopērk. Un tiešām pēc nepilna mēneša Rīgā saņēmu motociklu IŽ- 56.
Pa dzelzceļu no Krasnojarskas braucām kupeju vagonā. Maskavā pārsēdāmies un 13. jūnijā iebraucām savā sapņu zemē – Latvijā. Rīgas dzelzceļa stacijā mūs jau gaidīja brālis Ernests.
Kas notika pēc tam?
Ar šo beidzas Alberta Reihenbaha stāsts par piedzīvoto izsūtījumā Sibīrijā. Viņš pats tam bija devis nosaukumu “17 gadi manā dzīvē”. Kas notika pēc ģimenes atgriešanās Latvijā? Kā jau bija plānots Reihenbahi pārcēlās uz dzīvi Ūziņos, tolaik Ausmas ciema “Bērziņos” pie Mirdzas Rehenbahas agrākā kaimiņa dzirnavnieka Dāvida Neiberga. Mājas saimnieks tajā laikā jau bija atraitnis bez bērniem. Jāatgādina, ka ne Alberta sievas Mirdzas dzimtas mājās “Zildeguņos”, kas atradās pārsimt metru attālumā no “Bērziņiem”, ne arī Reihenbahu dzimtas mājās “Tebrās” Kurzemē Kalvenes pagastā izsūtītajiem Reihenbahiem atgriezties nebija atļauts. Šajās mājās labticīgi dzīvoja citi ļaudis, kas Reihenbahu īpašumus lietošanā bija saņēmuši no padomju okupācijas varas. Par Reihenbahu dzimtu Kalvenē šobaltdien liecina kara laikā represēto piemiņai iestādītie divi ozoli (Madei un Rūdolfam Reihenbaham, kas gāja bojā mocekļa nāvē Vjatlagā 1941. gada 10 . novembrī) un viena liepa un trīs bērzi (viņu meitai Veltai un dēliem Albertam, Arvīdam un Ernestam).
No 1958. līdz 1964. gadam Alberts Reihenbahs strādāja par galdnieku kolhozā “Pavasaris”. Pēc tam septiņus gadus viņš bija būvbrigadieris, bet 1981. gadā aizgāja pensijā kā Zaļenieku sovhoztehnikuma dravnieks. Savulaik arī “Bērziņos” bija liela drava. No darba un ģimenes rūpēm brīvajā laikā Alberts Reihenbahs gāja medībās, bet pensijas gados Zaļenieku Tautas namā spēlēja teātri. Atmodas laikā viņš iesaistījās Latvijas Tautas frontes Zaļenieku sovhoztehnikuma nodaļā, brauca uz tautas manifestācijām Rīgā. Viņa galdnieka darbnīcā tika izgatavots Latvijas karoga masts.
Reihenbahu dzimtā svarīgs datums ir 1967. gada 5. septembris, kad “Bērziņu” saimnieks Dāvids Neibergs uzrakstīja testamentu, kurā bija tiem laikiem dīvaini vārdi: “Savā nāves gadījumā visu sev piederošo mantu, lai tā būtu kāda būdama un atrastos kur atrazdamās, tajā skatā māju, kas atrodas Jelgavas rajonā Ausmas ciemā ar nosaukumu “Bērziņi”, novēlu pilsonim Albertam Reihenbaham…” Padomju laikā cilvēkam īpašumā varēja būt māja, dzīvoklis, bet ne zeme. Taču, pamatojoties uz šo testamentu, pēc Latvijas valsts atjaunošanas Reihenbahu ģimene varēja saņemt arī Dāvida Neiberga zemi. No šī dokumenta var saprast, ka Latvijas laikā sabiedriski aktīvais vīrs, viens no Ūziņu Lauksaimniecības biedrības dibinātājiem Dāvids Neibergs, kas mūžībā aizgāja divdesmit vienu gadu pirms Latvijas valsts atjaunošanas, nojauta, ka laiks mainīsies Latvijai par labu.
Pie Reihenbahu dzimtas svarīgajiem faktiem diemžēl jāpiemin arī tas, ka 1975. gadā, agri, nesagaidot mazbērnus, ar smagu slimību mūžībā aizgāja Alberta Reihenbaha sieva Mirdza.
Par Reihenbahu meitām Anitu, Silviju un Laimu, kas kopā ar vecākiem atgriezās Tēvzemē 1958. gadā, jāpiebilst, ka visas trīs ieguva labu izglītību, ilgus gadus strādājušas cienījamu darbu un vēl tagad rūpējas par savu simtgadnieku tēvu. Vecākā meita Anita smejas, ka no 1958. gada mācībām Abgunstes pamatskolā diemžēl viņai nav saglabājusies latviešu valodas uzdevumu burtnīca. Tajā bijuši divnieki un pat vieninieki, jo, atbraukusi no Sibīrijas, latviski viņa rakstīja ar rupjām kļūdām, visgrūtāk gāja ar garumzīmēm. Tomēr jau drīz Anita kļuva par vienu no labākajām skolniecēm klasē. Viņa arī ir laba dziedātāja, kas ir piedalījusies četrpadsmit Lielajos Dziesmu svētkos (ieskaitot Baltijas studentu Dziesmu svētkus) Sevišķi labus sasniegumus mācībās uzrādīja jaunākā meita Laima, kas pirmajā klasē aizgāja sešos gados līdz ar vidējo māsu septiņgadīgo Silviju. Var piezīmēt, ka Abgunstes pamatskolas skolnieces māsas Laima un Silvija Reihenbahas bija komandā, kas izcīnīja godalgotu vietu Padomju Savienības skolēnu sanitāro posteņu sacensībās. Neskatoties uz savu izcelsmi no politiski represēto ģimenes, abas meitenes par šo sasniegumu tika nosūtītas uz prestižo Vissavienības pionieru nometni “Arteks.”
Savu ļaužu atmiņās
Albertu Reihenbahu Zaļenieku pagasta Ūziņos atceras ne tikai kā labu amatnieku, kura darinātās lietas kalpo ilgi, bet arī kā labu aktieri. To atzīst Daila Saulīte, Līga Valtere un Helēna Saukāne, kas bija viņa partneres Gunta Krūmiņa vadītajā Zaļenieku amatierteātrī. “Alberts Reihenbahs sāka spēlēt 1986. gadā, kad piepeši mūžībā aizgāja viens no mūsu vecās paaudzes aktieriem un tam vajadzēja aizvietotāju,” stāsta Helēna Saukāne. Viņa atceras, ka Albertu uz teātri atveda Erna Raita, kas jau spēlēja teātrī un ar Reihenbahiem bija bijusi kopā Sibīrijā. “Alberts Reihenbahs uz skatuves bija dabisks, neuzspēlēts. Rūdolfa Blaumaņa “Indrānos” viņš bija Indrānu tēvs. Un Albertam Reihenbaham padevās arī komiskās lomas,” piezīmē Helēna Saukāne.
“Pēc dabas Alberts likās ļoti mierīgs, neizvirzīja pret citiem prasības. Tomēr viņš stingri ieturēja savu nostāju. Ja ko izlēma, tad darīja to nopietni. Bija precīzs, nekavēja mēģinājumus, vienmēr zināja lomas tekstu (Blaumaņa Indrānu tēva lomā tie ir gari!). Kopā sanākšanas reizēs viņš mūs cienāja ar medu. Agrāk nemanīju, bet, lasot par viņa piedzīvoto izsūtījumā Sibīrijā, skaidrs, ka Alberts Rehenbahs ir arī labs rakstītājs,” secina Helēna Saukāne.
Ūziņniece biškope un agrākā bibliotekāre Ligita Strazdiņa stāsta, ka 1963. gada aprīlī, kad viņa, astoņpadsmit gadu veca meitene pēc Vecbebru lauksaimniecības skolas beigšanas no Vidzemes atbrauca uz savu pirmo darba vietu toreiz Ausmas ciema kolhozā “Pavasaris”, viņas pirmās mēbeles – galdu ar atvilktni, divus ķeblīšus un plauktiņu – izgatavoja kolhoza būvbrigadieris Alberts Reihenbahs. “Citādi man kolhoza atvēlētajā istabiņā Ūziņu “Jekstu” mājās bija tikai dzelzs gulta. Par mēbelēm Albertam biju ļoti pateicīga. Tādu pretimnākšanu nebiju gaidījusi,” ar neaizmirstamu prieku stāsta Ligita Strazdiņa. “Man gandrīz vienmēr mājās ir bijušas bites. Tās ir mans prieks un dzīvība dārzā. Bet 2009. gadā, kad piepeši man bišu nebija, Alberts man uzdāvināja trīs spietus,” piebilst ūziņniece.
Ligita Strazdiņa piezīmē, ka, būdams Ūziņu bibliotēkas lasītājs, Alberts deva priekšroku latviešu rakstnieku darbiem, tostarp arī trimdinieku. Bet septiņdesmito gadu sākumā viņš, būdams būvbrigadieris, bibliotēkai nodeva svarīgus novadpētniecības materiālus par Aspazijas dzimtu. Tos viņš atrada Zaļenieku pagasta “Būdniekos”, tolaik pamestā viensētā, kas tika nojaukta. Ligita Strazdiņa atceras arī to, ka Alberts Reihenbahs piedalījies veco ūziņnieku saietos.
Ligitas Strazdiņas vīrs zemnieks Uldis Strazdiņš ar Albertu Reihenbahu tuvāk iepazinies septiņdesmitajos gados, kad iestājās Vilces medību kolektīvā, kur Alberts jau bija priekšā. Viņš atceras, ka reiz pēc darba mednieki braukuši strādāt medību lauciņos, kur meža zvēriem sējuši mistru, stādījuši kartupeļus un kāpostus. Kad darbs ticis pabeigts, vīri sameta naudu kaut kam stiprākam un nosprieda, ka Albertam, kam ir motocikls, jābrauc uz veikalu tam pakaļ. Bija jau zināms, ka Alberts ir ļoti solīds. Tādēļ nevarēja būt šaubu, ka viņam veikalniece pārdos alkoholu lielākā daudzumā. Jāpaskaidro, ka kolhozu laikā, piemēram, pircējiem darba drēbēs alkoholu nemaz nepārdeva.
Tad Alberts arī atbrauca no veikala ar pilnu mugursomu. Ceļot ārā visādus labumus, soma kļuva arvien tukšāka. Vīri prasīja, kur šņabis? Beigās tomēr somas dibenā atradās viena pudele… uz piecpadsmit vīriem. Ēdamā tik daudz, ka var nosvinēt kāzas un vēl kristības, bet nav ko iedzert.
Reiz ziemā pēc medībām Latgalē Krāslavas rajonā pie Rušona ezera Vilces medniekiem atvēlētā pamestā viensētā Albertam nācies mainīties gultām ar kolēģi. Tas tāpēc, ka istabiņa bija tā sakurināta, ka no pamestās mājas pažobelēm sāka līst ārā meža bites. Vīram, kas divstāvīgajā gultā nolikās gulēt augšstāvā, bija alerģija no bišu kodieniem. Tāpēc Alberts kāpa gulēt viņa vietā. Viņš kā bitenieks zinājis, kā apieties arī ar meža bitēm.
No Breša zemnieku laikiem astoņdesmito gadu beigās, deviņdesmito sākumā, kad veikali bija tukši un sviests vismaz pašu patēriņam bija jākuļ mājās ar rokām, Uldis Strazdiņš atceras, ka Alberts viņam teicis, ka var uztaisīt sviesta kuļamo mašīnu. “Ņemot par paraugu vecu salauztu mašīnu, viņam tas tiešām izdevās!” uzsver Uldis Strazdiņš
Nobeigumā redakcija izsaka pateicību Reihenbahu dzimtai par uzticēšanos, nododot publicēšanai Alberta Reihenbaha pierakstus un fotogrāfijas. Pateicība arī Ūziņu bibliotekātei Gunitai Strazdiņai par palīdzību materiālu sagatavošanā publicēšanai.
