Ceļš, kas ved uz Satjago de Kompostelas katedrāli Spānijā, ir viens no galvenajiem vēsturiskajiem svētceļojumu maršrutiem Eiropā. Pateicoties brīvprātīgo svētceļnieku neatlaidīgam darbam, nu tas vijas arī cauri Latvijai.
Ceļu tīkls visā Eiropā
Santjago ceļš tiek saukts arī par Sv.Jēkaba ceļu, un tā pirmsākumi meklējami 9. gadsimtā, kad Galisijas reģionā tikusi atrasta apustuļa Jēkaba kapavieta. Divus gadsimtus vēlāk tur uzcelta katedrāle, kas kļuva par svētceļnieku galamērķi. Santjago ceļš aptver plašu ceļu tīklu visā Eiropā, sniedzoties desmitiem tūkstošu kilometru garumā. Tādējādi daudzviet Francijā, Spānijā, Portugālē vēsturiski attīstījusies apdzīvotu vietu infrastruktūra, būvētas baznīcas, slimnīcas un naktsmītnes, sauktas par alberģēm.
Par šo ceļu uzņemtas dokumentālas un mākslas filmas, sarakstītas neskaitāmas grāmatas, tam veltīti muzikālie skaņdarbi. Tādējādi veidojies būtisks nemateriālais kultūras mantojums, kas ietver arī mītus un leģendas. Sv.Jēkaba ceļš simbolizē Eiropas kultūru saskarsmes un apmaiņas vēsturi, kas ļāvis arī attīstīties dažādām maršruta variācijām. Visbiežāk ļaudis šo ceļu iet kājām, kādreiz tas veikts arī zirga mugurā, ko mūsdienās nomainījuši velosipēdi.
1987. gadā vēsturiskais Santjago ceļa maršruts tika iekļauts EP Kultūras ceļu programmā. Būtiski, ka jau tolaik kartē iezīmēts, ka ceļš virzīsies cauri Baltijas valstīm. “Jau toreiz, ņemot vērā vēsturi un to, ka cilvēki gājuši uz Santjago no tālām Eiropas nomalēm, tiek ieskicēts šis tīklojums. Šobrīd mēs to piepildām un veidojam šo ceļu atzarus, jo ierasts uzskatīt, ka svētceļojums sākas jau no mājām,” stāsta Linda Straume, viena no Sv.Jēkaba ceļa asociācijas Latvijā aktīvistēm. 1993. gadā Santjago ceļš iekļauts arī UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
Sākot no 20. gadsimta 60. gadu vidus, interese par Sv.Jēkaba ceļu piedzīvojusi strauju kāpumu. No dažādām valstīm un kontinentiem ap 327 000 svētceļnieku gadā saņēmuši oficiālu apliecinājumu par ceļa veikšanu. Taču, kā uzsver pārstāvji no Sv.Jēkaba ceļa asociācijas Latvijā, realitātē to, kas ik gadus dodas šajā ceļā, ir neskaitāmi vairāk. Daudzi laika, finansiālo, veselības ierobežojumu vai citu apsvērumu dēļ mēro tikai kādu noteiktu ceļa posmu, nesasniedzot galamērķi – Santjago de Kompostelas katedrāli –, un turpina iet nākamajā gadā vai pēc kāda laika.
Arī no Latvijas katru gadu dažādus šī ceļa posmus mēro vairāki simti svētceļnieku, piemēram, 2018. gadā oficiālo apliecinājumu par ceļa veikšanu saņēmis 241 svētceļnieks.
Kāpēc iet?
Ik gadu tūkstošiem ceļinieku no visas pasaules liek plecos mugursomas un dodas savā personīgajā “Camino de Santiago”. Spāņu valodā “camino” nozīmē – ceļš, kas ceļinieku leksikā nav vis lietvārds, bet gan darbības vārds. “Buen camino” nozīmē laimīgu ceļu! Tas ir tas, ko, katru rītu sākot ceļu vai šķiroties pēc kāda kopā noieta posma, cits citam novēl ceļinieki. Tā ir tāda svētība, ko viens otram dod līdzi,” stāsta L.Straume, kas pati ir arī svētceļojumu vadītāja Latvijā.
Sākotnēji Santjago ceļu mēroja tikai svētceļnieki, taču pēdējos gados tas ir kļuvis populārs galamērķis dažādiem ceļotājiem. L.Straume uzskaita iemeslus, kāpēc cilvēki dodas ceļā uz Santjago: “Mēdz teikt, ka šī ceļa noiešana ir katra cilvēka individuāls izziņas, piedošanas vai veltījuma ceļš. Viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki iet šo ceļu, ir reliģiskie motīvi vai garīguma un kultūras pieredze. Ceļā ļoti būtiska ir saskarsme ar citiem ļaudīm, jo te visi ir līdzvērtīgi ceļinieki, vienalga, vai dzīvē esi veiksmīgs biznesmenis vai bezdarbnieks. Citas motivācijas ir laiks pārdomām pēc nozīmīga dzīves posma, atbilžu meklējumi, veselības uzlabošana un sevis pārvarēšana. Ir cilvēki, kuriem tas ir simbolisks ceļš pie sevis, un šī īpašā ceļinieku kopiena ļoti bieži šajā procesā palīdz. Tomēr ir arī cilvēki, kam šis ceļojums ir sportisks izaicinājums, aktīvais tūrisms. Spāņi pat mēdz rakstīt savos CV, ka ir gājuši Santjago ceļu.”
“Camino Latvia”
Latvijā Santjago ceļa posma “Camino Latvia” veidošana tikai aizsākta 2019. gadā, un šobrīd aktīvi top jauns oficiāls šī ceļa posms, kas ir savienots ar Eiropas Santjago ceļu tīklu. Tas sāksies Valkā un vedīs cauri Latvijai, tālāk turpinoties Lietuvā, Polijā, Vācijā, Francijā un Spānijā, tādējādi ikviens šī ceļa gājējs varēs iekļaut šo posmu savā maršrutā.
Sandra Rone, Sv.Jēkaba ceļa asociācijas Latvijā dibinātāja, dalās atmiņās par to, kā Latvijā iesācies darbs pie Santjago ceļa veidošanas: “Sociālajos tīklos pienāca ziņa, ka Lietuvas kolēģi meklē cilvēkus, kas varētu Latvijā turpināt Sv.Jēkaba ceļu. Bijām ļoti pārsteigti, jo neko par to nezinājām. Apzinājām cilvēkus, kas varētu piedalīties, un sapratām, ka cilvēku, kuriem par to deg sirds, ir daudz, bet to, kuriem ir laiks darboties brīvprātīgi ārpus darba, ir krietni mazāk. Taču brīnumainā kārtā ceļa veidošana iet raiti. Es ticu, ka Dievs mums dod spēku un enerģiju, lai paveiktu to, ko ar prātu nevar iedomāties, bieži vispār bez naudas vai minimāliem finanšu līdzekļiem. Daudz kas nāk ar ziedojumiem, dāvinājumiem un cilvēku laba vēlējumiem.”
Kopumā Latvijas maršruts ir apmēram 320 kilometru garš, un tas ir sadalīts 15 posmos. Ceļš ved cauri Valmierai, Cēsīm un Siguldai, tad, izmetot loku pie Carnikavas, ieved Rīgā, kur pie Sv.Jēkaba katedrāles atrodams pirmais oficiālais Santjago ceļa simbols – bruģī iestrādāts bronzas gliemežvāks.
No Rīgas turpinās Zemgales ceļa posms, kas ir jau pilnībā gatavs. Tas ir gan marķēts, gan aprakstīts mājaslapā caminolatvia.com, tādējādi pieejams jebkuram ceļiniekam. Ceļš caur Jaunmārupi ved uz Tīreļiem, tad Līvbērzi, Dobeli un Tērveti, un beidzas Žagarē, kur pārtop par “Camino Lituano”.
Vidzemes etapi pašlaik ir tapšanas stadijā, kā arī ir zināms, ka Rīgā veidosies ceļa atzars uz Sv.Meinarda salu Ikšķilē, kas tālāk turpināsies uz Skaistkalni. “Skaidrs, ka ceļš nav mūsu prāta izdomāts, un to, kā tas veidojas, nosaka gan arhibīskapi, gan Kultūras ministrija, kultūras mantojuma fonds, LIAA un citas iesaistītās institūcijas. Arhibīskaps Stankevičs apstiprināja, ka ceļš, kurš iet caur baznīcām, noteikti būs ekumenisks, jo mūsu valstī ir dažādas konfesijas. Viņš arī norādīja, ka mums ir jāiekļauj ceļā Meinarda sala, kas ir Latvijas kristīgās ticības pirmsākums, līdz ar to tiek veidots atzarojums caur Ikšķili,” ceļa tapšanu skaidro S.Rone.
Ceļasomas un alberģes
Agita Ūbele ir jelgavniece, kas aktīvi piedalās “Camino Latvia” veidošanā, saredzot šajā darbā svarīgu uzdevumu: “Ne visiem cilvēkiem ir iespēja aizbraukt uz Spāniju vai citām valstīm, varbūt tā ir naudas lietas vai valodas barjera. Taču tagad ir vienreizēja iespēja paņemt ceļasomu, salikt līdzi ēdamo un doties ceļā pa Latviju. Kad tu izej no mājas un zini, ka vakarā neatgriezīsies, un varbūt pat nezini, kur gulēsi un ko ēdīsi, tas ir vislabākais pārbaudījums, lai iepazītu pašam sevi. Tam noteikti vajadzētu veltīt vismaz nedēļu vai divas, jo Santjago ceļš ir sirds ceļš, kad pats var tikt tuvāk savai sirdi, sevi iepazīt.”
Svētceļojums būtu grūti iedomājams bez naktsmājām jeb alberģēm. Vēsturiskajā ceļā tās ir plaši pieejamas, savukārt jaunveidotajos posmos īpaši jāmeklē un jāpielāgo. “Naktsmājas vienmēr ir svētceļniekam ekonomiski svarīgs jautājums, jo tām ir jābūt lētām, tādēļ daudzviet vēršamies baznīcās, vaicājot, vai ir kādas draudzes mājas vai draudzes cilvēki, kas būtu ar mieru izmitināt ceļotājus. Tās var būt pavisam vienkāršas iespējas, jo ceļotājam lielākoties nepieciešams jumts virs galvas, gultasvieta un ūdens. Eksistē arī alberģu etiķete, kurā aprakstīts, kā svētceļniekam jāuzvedas. Pirmajām naktsmājām esam saražojuši zīmodziņus, ko iespiest ceļotāju pasēs. Svētceļnieki krāj šos simboliņus, jo tie atgādina par ceļu un piedzīvotajām sajūtām,” ar situāciju iepazīstina S.Rone.
Tikpat svarīgāka ceļojuma sastāvdaļa ir mugursoma un apavi. Par to zina stāstīt A.Ūbele: “Ir tāds nerakstīts likums, ka mugursomai jābūt apmēram 10 procentiem no ķermeņa svara. Uz galda (fotogrāfijā) redzamas mantas, kas satilpa lidsabiedrības atļautajos mugursomas ierobežojumos. 34 dienas gāju ar šīm lietām un jutos labi bez savas gultas un matrača. Līdzi bija pierakstu kladīte, jo katras dienas piedzīvojumi un pārdomas ir jāraksta, lai, atbraucot mājās, tās nepazustu. Vienmēr mugursomā jābūt arī kādam auglim vai maizes gabaliņam. Ļoti būtiski ir apavi, un svarīgi, lai tajos būtu ortopēdiskās zolītēs, kas man ļāva noiet ceļu bez tulznām.”
Sekot gliemežnīcu norādēm
Eiropas Santjago ceļu tīkls mērāms daudzos tūkstošos kilometru. Lai svētceļniekiem būtu vieglāk orientēties, tas visos posmos ir marķēts ar Santjago ceļa simboliem – dzeltenu bultu vai gliemežvāku. “Camino Latvia” vēl atrodas tapšanas stadijā, tādēļ marķējums pagaidām vēl nav pieejams visos posmos. Kā jau minēts, gatavs ir Zemgales posms no Rīgas līdz Žagarei, kas marķēts ar dažādām zīmēm – plāksnītēm, uzlīmēm, putnu būrīšiem un dzeltenām lentītēm.
Lai atvieglotu orientēšanos dabā, ceļa veidotāji aicina izmantot posmu maršrutus KML formātā, kas pieejami lejupielādei mājaslapas caminolatvia.com sadaļā “Maršruti”. Ērti lietojama arī “LVM GEO Mobile”, kas ir AS “Latvijas valsts meži” izstrādāta lietotne darbam un atpūtai dabā, kurā vienkopus ir pieejams visplašākais karšu un datu slāņu klāsts.
“Asociācijas uzdevums ir ceļu uzsākt un iedzīvināt, bet ne finansēt, tādēļ pašvaldības tiek aicinātas to darīt par saviem līdzekļiem,” skaidro S.Rone, piebilstot, ka tieši tā rīkojusies Jelgavas novada pašvaldība un tas ļāvis uzstādīt 12 norāžu stabiņus un plāksnītes.
Jūras gliemežnīca ir Sv.Jēkaba simbols. Kādreiz tikusi attēlota uz svētceļnieku apģērba, tagad tā kalpo kā ceļa norāde. Tieši gliemežnīca ir viena no vēstures liecībām, kas apliecina, ka cauri pašreizējai Latvijas teritorijai viduslaiku svētceļnieki devušies uz Santjago de Kompostelu. “Brīnišķīgs notikums bija pagājušajā gadā Cēsis, kur arheoloģiskajos izrakumos pie viena no Cēsu Sv.Jāņa baznīcas logiem tika atrasts svētceļnieku gliemežvāks, ļoti labi saglabājies. Vēl nav zināms, cik gadu tas stāvējis zem zemes aptuveni divu metru dziļumā. Tas ir dzīvs apliecinājums, ka šajā vietā svētceļnieki ir gājuši jau sen. Restaurējot baznīcu, tika pasūtīta vitrāža tieši šim logam ar gliemežvāka simboliku,” vēsturiskajā notikumā dalās S.Rone.
ASOCIĀCIJA
Sv.Jēkaba ceļa asociācija Latvijā ir brīvprātīga sabiedrība, kurā piedalās dažādu profesiju un vecuma cilvēki, no kuriem visi reiz gājuši ceļu uz Santjago no Spānijas, Francijas, Portugāles, Itālijas, Vācijas vai citām valstīm. Balstoties uz svētceļnieku pieredzi un ES noteiktajiem Santjago ceļa izveides mērķiem un principiem, kopīgā darbā tiek veidoti un marķēti “Camino Latvia” posmi. Šobrīd marķēti un ceļiniekiem pieejami ir šādi Santjago ceļa posmi:
10. Rīga–Jaunmārupe, 17 km;
11. Jaunmārupe–Tīreļi, 27 km;
12. Tīreļi–Līvbērze, 24 km;
13. Līvbērze–Dobele, 18 km;
14. Dobele–Tērvete, 25 km;
15. Tērvete–Žagare, 22 km.
“CAMINOBALTIC TALKS”
“Facebook” kontā “Camino Latvia” ir atvērta papildlapa “CaminoBaltic Talks”. Santjago ceļa interesenti aicināti reģistrēties, lai uzdotu jautājumus, dalītos ar savu pieredzi, fotoattēliem, iespaidiem, ieteikumiem un padomiem, ejot šo brīnumaino ceļu.
SVĒTCEĻNIEKU PASES
Lai ietu pa Sv.Jēkaba ceļu, ir nepieciešama svētceļnieka pase, kurā naktsmāju īpašnieki iespiež savus zīmogus un reģistrē katru svētceļnieku. Pasi, kas apstiprināta Spānijas katedrālē, var saņemt Sv.Jēkaba katedrālē Rīgā, Jēkaba ielā 9, tās maksa – 3 eiro.
