1939. gada 23. augustā pasauli pārsteidza negaidīta vēsts – PSRS ārlietu resora vadītājs Vjačeslavs Molotovs un nacistiskās Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops parakstīja abu valstu neuzbrukšanas līgumu.
1939. gada 23. augustā pasauli pārsteidza negaidīta vēsts – PSRS ārlietu resora vadītājs Vjačeslavs Molotovs un nacistiskās Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops parakstīja abu valstu neuzbrukšanas līgumu.
Vācu nacisti un krievu komunisti no ienaidniekiem pēkšņi kļuva par draugiem. Kā atklājās vēlāk, Molotova – Ribentropa paktam bija pievienoti slepeni protokoli, kas noteica abu valstu ietekmes joslu sadali Austrumeiropā. Somiju, Igauniju un Latviju bija paredzēts iekļaut PSRS, bet Lietuvu – Vācijas sastāvā. Vēlāk papildu slepenajā protokolā arī Lietuva tika «uzdāvināta» Padomju Savienībai.
Starpvalstu līgumi – papīra vērti
Par to uzzināja arī Latvijas valdība, taču Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa un baltvācu izcelsmes ārlietu ministra Vilhelma Muntera īstenotā ārpolitika nebija efektīva.
Latvijas Republikas un PSRS noslēgtie starpvalstu līgumi izrādījās papīra vērti. Arī 1920. gada 11. augustā Rīgā parakstītajā Latvijas un Padomju Krievijas Miera līguma 2. pantā teiktais: «Padomju Krievija bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām tiesībām, kuras piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi.»
Lai garantētu valsts suverenitāti un robežu neaizskaramību, 1932. gada 5. februārī Latvijas valdība ar Padomju Savienību parakstīja neuzbrukšanas līgumu, kura termiņš tika pagarināts līdz 1946. gada martam. Taču pēc Molotova – Ribentropa pakta parakstīšanas abas lielvaras sāka rīkoties.
Palīdzība ar agresīviem nolūkiem
1939. gada 1. septembrī hitleriskā Vācija uzbruka Polijai. Divu nedēļu laikā tika sagrauta tās armija, un 1939. gada 28. septembrī Polija tika sadalīta starp Vāciju un Padomju Savienību. Drīz pēc tam Baltkrievijā Katiņas mežā komunisti nošāva 5000 poļu virsnieku. Ilgus gadus PSRS oficiālās amatpersonas šo noziegumu uzvēla vāciešiem. Taču neapgāžamu pierādījumu priekšā vajadzēja atzīties. Krievijas kā juridiskās PSRS mantinieces prezidents Boriss Jeļcins izteica nožēlu un atvainojās Polijas tautai par savu priekšgājēju izdarīto noziegumu.
1939. gada 5. oktobrī padomju valdība piespieda Latviju noslēgt Latvijas un PSRS draudzības un savstarpējās palīdzības līgumu uz 10 gadiem, ko var uzskatīt par Latvijas okupācijas sākumu. Saskaņā ar minēto līgumu Liepājā, Ventspilī un Pitragā tika izveidotas Sarkanās armijas karabāzes, tajās izvietojot ap 30 tūkstošu kaujinieku. Vēlāk karavīru skaits tika palielināts līdz 200 tūkstošiem, kas jau veidoja veselu divīziju. Turklāt Latvijas teritorijā tika izvietotas piecas tanku brigādes un lidlauki, kur bāzējās 500 kauju un transporta lidmašīnu. Turpretim karakuģu un zemūdeņu Liepājas ostā bija vairāk nekā pārējās PSRS jūras karabāzēs Baltijā.
Somija paliek nedalāma un brīva
Formāli Latvijas armijā tolaik dienēja 22 tūkstoši karavīru. Pat tiem, kas nav speciālisti militārajos jautājumos, skaidrs, ka 1939. gada 5. oktobrī Latvijas un PSRS parakstītais «draudzības» līgums bija nāves spriedums neatkarīgajai Latvijas Republikai. Šādi «draudzības un savstarpējās palīdzības» līgumi tika uzspiesti arī Igaunijai un Lietuvai.
1939. gada 5. oktobrī PSRS diktators Josifs Staļins vērsās pie Somijas valdības ar «aicinājumu» ielaist Somijas teritorijā Sarkanās armijas daļas un ierīkot karabāzes. Padomju puse panāca, ka karabāze tiek ierīkota pie Hanko – 65 jūdzes no Somijas galvaspilsētas Helsinkiem (!).Taču turpmāk Somijas parlaments nepakļāvās Maskavas rupjajam spiedienam un neļāva savā valstī izvietot citus PSRS militāros formējumus.
1939. gada 30. novembrī bez kara pieteikuma Sarkanās armijas daļas iegāja Somijas teritorijā. Somu tautai sākās vissmagākais pārbaudījums 20. gadsimtā – karš, kas ilga vairāk nekā trīs mēnešus. Tas somu tautai bija svēts karš par savas neatkarības saglabāšanu, kas radīja atbilstošu rezonansi starptautiskā mērogā. PSRS kā agresorvalsts tika izslēgta no Tautu Savienības. Maskavā veidotā valdība tā arī netika pie valdīšanas Helsinkos.
Karam ieilgstot un jūtot, ka tajā var iesaistīties Rietumu lielvalstis, 1940. gada 12. martā PSRS noslēdza ar Somiju mieru. Lai gan Somija zaudēja ievērojamas teritorijas, varonīgā tauta savu brīvību nosargāja.
Miglainas versijas, zīmīgi fakti
Jāpiezīmē, ka toreizējās Latvijas ārlietu ministrs Vilhelms Munters 1939. gada 14. decembra Tautu Savienības sēdē, kurā PSRS tika nosodīta kā agresore, nepiedalījās. Vērtējot V.Muntera politisko darbību tā laika notikumos, kā arī publikācijas mūža nogalē, izvirzītas versijas, ka viņš sadarbojies ar PSRS drošības dienestiem. Baltvācietim V.Munteram un viņa dzīvesbiedrei, pēc tautības krievietei, gan deportācijas vietā, gan cietumā bija salīdzinoši labi dzīves apstākļi, kaut arī tajā pašā laikā simtiem Latvijas virsnieku, inteliģentu, garīdznieku tika nobendēti «padomijas» lēģeros.
Iepriekšminētajā karā atbalstu Somijas tautai sniedza arī Latvijas armijas virsnieki. Radioizlūkošanā iegūtās ziņas par padomju karaspēka dislokāciju un pārvietošanos lieti noderēja somu cīnītājiem, deva viņiem iespēju gūt panākumus atsevišķos frontes iecirkņos.
Vēlreiz par «Baltijas kārti» pasaules dalīšanā
Molotova – Ribentropa pakta slepenie protokoli un «draudzības» līgums noveda mūsu zemi okupantu jūgā. Tāds pats liktenis piemeklēja arī Igauniju un Lietuvu. Molotova – Ribentropa pakta sekas nav izzudušas arī šodien. Tādēļ Latvijas Republikai ir vitāli svarīgi īstenot pārdomātu ārpolitiku, neslēgt ar lielvarām tādus līgumus, kas vēlāk varētu tikt izmantoti kā aneksijas instruments. Vai droši varam teikt, ka mūsdienās lielvaras neizspēlē «Baltijas kārti», Eiropu un pasauli pārdalot ietekmes sfērās?
