Saulaini sveicieni no manas vasaras zaļās oāzes. Rozes zied aizgūtnēm, pārpārēm un izstaro savu smaržu. Novakaros tā jaucas ar lavandu, raudeņu un matiolu trauslo aromātu. Tikko kaimiņu bērni no meža atnesa mellenes. Izcirtumos sārtojas avenes, dārzā jau ēdamas jāņogas, pamazām ienākas upenes. Istabas reibst vīgriežu, āboliņa, pelašķu, liepziedu, piparmētru vīstošo lapu un ziedu aromātā. Tāds laimīgs pilnbrieda laiks. Daba esot zemes sapnis. Varbūt vasara ir Latvijas ļaužu sapnis – tik neizsakāmi skaists un mainīgs, kas palaikam mijas ar vēsa lietus atmošanās šalti. Cilvēki ir tādi priecīgi, atvērti, saules apmīļoti – kas nekait būt laipnam saulainā laikā! Darbīgs miers.
Skatoties uz šo dabas dāsnumu un pārbagātību, man jādomā par katra mūsu spēju sevi piepildīt un dot pasaulei vislabākajā veidā, kā to rāda daba mums visapkārt. Rozes savos ziedos un smaržā dod pasaulei to labāko, ko var iedot – savu dvēseli smaržā, bites vāc nektāru, pārveidojot to saldā medū, un tas ir labākais, ko viņas var pasaulei veltīt. Cilvēks ir skaista būtne, tik tam skaistumam ir jāpalīdz parādīties, tā gribas teikt, pārfrāzējot Ziedoņa pazīstamo citātu. Skaists cilvēks ir tad, kad viņš “dara savu lietu”, kā teicis Senais grieķis Aristotelis jau divtūkstoš gadu senā pagātnē. Vēl vairāk: “Labā darīšana ir darīt savu lietu!” Tik vienkārši! Katrs dara savu lietu, un visi kopā dzīvo laimīgā, labā pasaulē. Tik svarīgi ir saprast, kur ir tava vieta, un nelīst tur, kur jābūt kādam citam. Jo katram vissīkākajam ziediņam, mazākajam kukainītim ir sava vieta, kur būt laimīgam. Ganu suns atbildīgā aizrautībā met lokus un uzpasē savu ganāmpulku. Foreles lēkā vēsajos ūdeņos un ķer odus un dundurus. Stārķis cienīgi brien pa dīķmali, bērniem barību lasīdams. Ko dara cilvēks? Kas ir cilvēka lieta? Un te nu mēs katrs varam iepauzēt, ieelpot, izelpot un mēģināt saprast, kas mēs esam un kas ir mūsu vislabākā lieta, ko no sevis dāvināt, lai pasauli darītu laimīgu? Tā noteikti ir lieta, kas mums vislabāk padodas un kas rada prieku gan sev, gan citiem. Bez prieka jau tu labu nemaz nevari izdarīt.
Varbūt šī gada rāmā vasara palīdzēs nonākt tuvāk sev pašam, savām dvēseles ilgām un palīdzēs uztaustīt un sajust sevis paša īpašo neatkārtojamo veidu, kā darīt pasauli labāku. Lai katra vieta, kuru tu atstāj, paliek sakoptāka, skaistāka un bagātāka. Lai katrs, nonākot tajā, var teikt – tur ir bijis Cilvēks. Laimīgu vasaru!
