Reinis Kaudzīte ir viens no pirmā latviešu reālistiskā romāna «Mērnieku laiki» autoriem un pirmā latviešu aforismu krājuma autors.
Reinis Kaudzīte ir viens no pirmā latviešu reālistiskā romāna «Mērnieku laiki» autoriem un pirmā latviešu aforismu krājuma autors. Rakstījis arī stāstus, tēlojumus, ceļojumu aprakstus, literatūrvēsturiskus apcerējumus un recenzijas par mācību grāmatām. Rakstnieks ir skeptisks analītiķis, un aforismos jeb domu izteikumos koncentrējušās viņa domāšanas īpatnības – garīgā neatkarība un vērtējoša pieeja vispāratzītām prasībām, spēja uztvert pasauli kā mainīgu pretstatu vienību un iedziļināties katras parādības kodolā, atšķirt paliekošo no pārejošā. Vairākos aforismos Kaudzītes Reinis ietvēris savu pamatprincipu: «Dari pats, spried pats, un lai tevi nebiedē nekad cita spriedums.»
Izdevums sarūpēts krājuma pirmizdevuma 100. gadskārtai. Pirmo reizi R. Kaudzītes aforismi izdoti 1898. gadā J. Ozola apgādā Cēsīs un Vecpiebalgā, brāļu Kaudzīšu kopoto rakstu «Vija» 4. burtnīcā.
Izdevumā saglabāts autora stils, tolaik lietotā literārā valoda un interpunkcija.
Darbīgs cilvēks ir līdzīgs viļņojošam ūdenim, kas gan sadauza brīžam kādu laivu, bet nogludina arī klintis un aizsargā sevi no sapūšanas.
Taisnība, pat krustā sista, paliek taisnība.
Gudrība ir jūra. Kas jūs izsmels, kas, no jums dzerdams, slāpes nodzesēs.
Kritikai nav ne tēva, ne mātes, ne brāļa, ne māsas, ne radu rakstu – viņa ir vientule. Drīzāk viņa cietīs visu, nekā kaut kam pieglaudīsies.
Ja gudrība tiktu tā meklēta, kā tiek daudzināta, cik dārga gan tā nebūtu.
Labu darīt ir daudz vieglāk, nekā patiesību sacīt.
Tumsība ir pati no sevis, bet gaisma ir jāiemanto.
Cilvēks, kas labu māca, bet pats tā nedara, ir līdzīgs tam, kas ar vienu roku dod, bet ar divām ņem atpakaļ.
Likums ir taisnības sargs un ļaunuma soģis, bet arī gan tikai tad, ja pats dibināts uz taisnības un cilvēcības pamatiem.
