“Augēnija kalpo dzīvniekiem un rada prieku cilvēkos,” tā par Tērvetes zirgu pazinēju uzņēmēju Augēniju Rulli, kura piedāvā zirgu izjādes, izbraucienu zirgu pajūgā, vingrošanu uz zirga un reitterapiju, teic viņas sadarbības partnere Tērvetes uzņēmēja Anitra Skalbiņa, kura savukārt izīrē apartamentus grāfa Pālena medību muižā.
Augēnija ir vietējā, tērvetniece kopš trešās klases. Zirgi viņai tuvi jau no mazotnes, kad kā meitene stallī boksos lēkājusi pa zirgu mugurām, bet pašai savi zirgi ir no 1998.gada. Vispirms sākusi ar vienu zirgu, tad bijuši divi trīs un to skaits audzis. Pa šiem gadiem daudzi zirgi nomainījušies – pārdoti citiem saimniekiem tepat Latvijā vai ārzemēs, un daži tūrismam nederot.
Strādājusi arī valsts darbā pansionātā un skrējusi pie zirgiem, bet ilgi tā nevarējusi. Piecus gadus nostrādājusi pie kādreiz slavenā Tērvetes kolhoza priekšsēdētāja Viestura Gredzena viņa privātajā zirgaudzētavā, kur slaukusi ķēves un darījusi citus darbus.
Jābūt soli priekšā zirgam
Augēniju ar viņas pajūgu un zirgiem ir grūti nepamanīt – ceļa malā veikala “Lats” pagalmā visu cauru gadu stāv rati, lielie zirgi un palaikam apmeklētājus iznāk aplūkot arī kāds no ponijiem – mēs satikāmies ar ponijmeiteni Betiņu. “Vienmēr jābūt gatavībā. Visus darbus lielākoties daru pati,” sevi raksturo Augēnija Rulle, piebilstot, ka palīdz dēls, bet sestdienās un svētdienās dažreiz arī kāds izpalīgs. Ziemā ratu vietā esot ragavas.
Ciemošanās reizē pie Augēnijas sastopam arī viņas klientes – astoņus gadus veco Danielu un viņas mammu Inesi no Rīgas, kā arī ģimenes omīti. Inese stāsta, ka, viesojoties Jaunolainē, internetā sākusi meklēt tuvāko vietu, kur būtu pieejami zirgu izjādes pakalpojumi.
Domājusi, ka tas būs kaut kur Vidzemē, taču gūgle “izmetusi” Zemgali un Tērveti. Abām ar meitu esot neliela pieredze jāšanā, un Rīgā, kur viņa strādājot bērnudārzā, esot atvērtā tipa pirmsskolas iestāde ar dabai pietuvinātu vidi, kur dzīvojot pat ponijs.
Pagalmā pie kokiem piesieti un ar segām apsegti stāv četri brašuļi – lielie zirgi. Segas tāpēc, lai dunduri nekostu. Un arī irši. No tiem vienam zirgam īpaši bail, tāpēc tam nepatīk sega, jo viņš domā, ka zem tās ir irsis, kas savulaik dzīvniekam sāpīgi iekodis, skaidro Augēnija, klientēm pavēstot, ka vēl tikai sasmērēs zirgus ar īpašu smēri pret lidojošajiem kodējiem un tad tie kļūšot pavisam mierīgi.
Zirgu pazinējai jābūt soli priekšā zirgam, jājūt, ko zirgs domā, jāparedz katra zirga kustība. Tas nāk ar pieredzi, vēlāk atklāj Augēnija. Jājot uz zirga, cilvēkam skriemeļi “saliekas” tā, kā vajag, tā ir sava veida manuālā terapija, tikai ārsta roku vietā – zirga ķermenis. Vēl zirgam ir augstāka ķermeņa temperatūra nekā cilvēkam, un siltums nākot uz augšu, sasniedz cilvēku. Un vispār saskarsme ar zirgu cilvēku nomierina, savās zināšanās dalās Anitra.
Katram zirgam ir savs vārds. Trīs poniji – Beta, Erelis (kas lietuviešu valodā nozīmē “ērglis”), Mocarts, un lielie – Vivaldi, kas ir pats jaunākais, Roleks (vai Rolex – kā pulkstenis), Saulvedis, Putenis, kas ir visvecākais un Colette (Kolete). Roleks un Colette dzimuši Augēnijas staļļos un ir viņas pašas izaudzētie zirgi, zina teikt Anitra.
Darbos vajadzīgi palīgi
Galvenais palīgs visos darbos ir sunītis Bonis, kuram patīk braukt ratos un piedalīties zirgu trenēšanā. “Ja es kādu zirgu sarāju un nosaucu vārdā, Bonis pie tā pieskrien un rej,” stāsta Augēnija. Suņuks mīlējis arī vizināties uz zirga muguras, kamēr kāda greizsirdīga ķēve to no cita zirga muguras norāvusi. Augēnija tikai vēlāk pamanījusi, ka ķēvei mute pilna ar suņa vilnas kumšķiem.
Rati jeb droška pirkta Polijā, un saimniece Augēnija ar tiem brauc jau astoņus gadus. Ratos tiek jūgti Saulvedis un Roleks, bet agrāk šis darbiņš bija uzticēts Putenim vienam pašam, jo viņš sev nevēlējies blakus citus zirgus.
“Bija doma tikt arī pie karietes, bet tiku pie poniju ratiem. Sludinājumā poļu lapā atradu ziņu, ka tiek pārdota skaista kariete labā stāvoklī. Sazvanos ar poli, kurš saka: jā, viss kārtībā, mazlietota, tehniskā kārtībā, var braukt pakaļ. Dēls Armands aizbrauc uz Poliju un atsūta man bildes, kādā stāvoklī ir kariete. Izrādās, bildes ieliktas no tā laika, kad kariete vēl bijusi jauna.
Tā kā īstenībā tā izskatījās briesmīgā stāvoklī, teicu, ka tādu mums nevajag. Lai nebūtu jābrauc tādu gabalu atpakaļ tukšā, atradu jaunus poniju ratus. Nu rati ir mājās, tagad jāmeklē attiecīgi piemērots ponijs, lai var jūgt ratos. Ir pagājis pusgads, kopš nopirku poniju, kurš vilks šos ratus. Pēdējais pienācējs mūsu ganāmpulkā ir ponijs Mocarts, kuram būs jāvelk mazie rati,” ar vēl kādu stāstu padalās Augēnija.
Karavāna dodas ceļā
Kad zirgi sasmērēti un jātnieces uzsēdinātas zirgu mugurā, mēs ar fotogrāfi un vecmāmiņu varam kāpt ratos, lai dotos izbraucienā pa Tērveti. Parasti izjāde vai izbrauciens ilgst vienu stundu. Uh, kas tas ir par varenu skatu, kad Augēnija ar lepnajiem ratiem, kuros iejūgti divi melni skaistuļi, izbrauc uz lielceļa! Mums uz diviem meļņiem seko abas brašās jātnieces, un karavāna, vietējo iedzīvotāju un automašīnu šoferu skatienu pavadīta, var doties ceļā.
Turpat aiz “Elvi” veikala viens no zirgiem atvieglojas, un Augēnija teic – ja zirgs apkakājas, tā esot laba zīme – brauciens izdošoties. Drīz to pašu izdara vēl otrs zirgs, un nosmejamies, ka tagad būs dubulta laime.
Kad jautāju, vai zirgi tiek kā īpaši apmācīti, lai nebaidītos no mašīnām, Augēnija atbild, ka Putenis mēdz tēlot, ka viņam ir bail no mašīnām. Varbūt tāpēc, ka sākumā viņam bijuši iemaukti ar klapēm uz acīm. Bet vispār jau zirgi esot pie mašīnām pieraduši, jo ganās pie ceļa. Citkārt tiem esot grūti pierast pie jātnieka.
Tāpat kā ir cilvēki, kas nevar pierast pie zirga, – baidās. Piemēram, atbrauc vīrs un sieva. Vīrs pierunā sievu uzkāpt zirga mugurā, lai nofotografētu, tad lūdz paspert kaut vienu solīti. Bet viņa ne un ne, bail un viss. Bet ir atkal tādi, kuri pirms tam nekad nav bijuši zirga mugurā un stundas laikā iemācās jāt. Bērni uzkāpj zirgā un iet, bet ir tādi, kas mēnesi mācās un nekā, stāsta Augēnija, piebilstot, ka šeit ir vajadzīga ritma izjūta.
Par Puteni zirgu mīļotājai ir īpašs stāsts – kopā ar šo zirgu un 12. Saeimas deputātu Imantu Parādnieku viņa vēlēšanu kampaņas laikā 22 dienās apceļota visa Zemgale – nobraukti 650 kilometri. “Sākām Tērvetē, beidzām Jēkabpilī,” viņa atminas. Topošais deputāts ceļojis ratos, jo jāšana ar zirgu viņam nav padevusies visai labi – kad Augēnija teikusi, lai viņš velk pavadu uz kreiso pusi, vilcis uz labo un “stūrējis” zirgu taisni grāvī iekšā.
Zirgu saimniece pabrīdina, ka mūsu ceļojumā pievienosies vēl viena braucēja, un pie ceļgala ar akmens lauvām abās pusēs ratos iekāpj Anitra, kura, iepazīstinot ar Tērvetes vēsturi, kļūst par mūsu gidi.
Būt Tērvetē nozīmē būt veselam
Braucam garām no plēstiem laukakmeņiem būvētai klētij, senai kalēja mājai un apskatām arī bijušās grāfa Pālena medību muižas vēsturisko koka apbūvi, kur vienos apartamentos tagad dzīvo Anitra un trīs tiek izīrēti viesiem. “Apbružātais skaistums” – tā dēvējot šo ēku stilu.
Bet amerikāņu tūristi visvairāk brīnījušies un fotografējuši padomju laikā celtos šķūnīšus. Laikam nekur tik šķībus nebija redzējuši, spriež Anitra. Ēkas ir labi saglabājušās, jo tajās dzīvojuši kādreizējās Tērvetes sanatorijas (tagad rehabilitācijas centra) galvenie speciālisti.
Rīdziniece Anitra stāsta, ka viņas vecmāmiņa savulaik 1932. gadā celtajā Tērvetes dziednīcā, kas bijusi lielākā tuberkulozes sanatorija Baltijas valstīs, strādājusi par ārsti. Sanatorija Tērvetē nav uzbūvēta nejauši – izvēlēta vieta, kur ir vislielākais saulaino dienu skaits gadā.
Piebraucam pie rehabilitācijas centra “Tērvete” un aplūkojam atpūtas terasi parkā, kur kādreiz slimnieki ādas maisos guldīti slīpguļā ar kājām uz augšu un galvu lejā. Ārstnieciska nozīme ir arī gaisam un priežu mežiem, kā arī darba terapijai – slimnieki kaplēja, grāba, ravēja un nodarbojās ar grāmatsiešanu. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados te ārstējušies 200 slimnieki, bet padomju laikā viņu skaits pieaudzis līdz 300, jo visi no varenās Padomijas gribējuši ārstēties Tērvetē. Bijis labi – vietējiem bijis darbs.
Ārpus sanatorijas zirgi tiek palaisti rikšos un mēs izbaudām vareno skrējienu. Augēnija pirms tam pagūst pastāstīt, ka jaunākie viņas klienti esot divgadnieki, bet vecākā – 86 gadus veca kundze, kas, atbraukusi līdzi mazbērniem, sacījusi, ka pati arī vēlas pamēģināt, un, pirmoreiz uzkāpusi zirga mugurā, tā rikšojusi pa mežu, ka mazbērni palikuši iepakaļ. Arī topošās māmiņas nākot jāt, līdz septītajam grūtniecības mēnesim drīkstot. Augēnija pati jājusi līdz piektajam.
Anitra gan piebilst, ka atbildīgajiem būtu vajadzīgs padomāt un uzstādīt ceļa zīmes, ka šeit ir dzīvnieki, tādējādi izrādot cieņu pret zirgiem un viņu saimnieci.
Kāds saimnieks – tāds dzīvnieks
Brauciena laikā uzzinām, ka zirgiem ir atmiņa un viņi saprot, ko cilvēki runā un kad runā par viņiem. Par to pārliecināmies, kad Anitra piemin vārdu “kārums” un rikšotāji uzreiz saausās. Vēlāk Augēnija piebilst, ka nedrīkst par zirgiem runāt sliktu. Kāds čigāns, kurš atbraucis pirkt zirgu, skatījies zirga zobus un teicis, ka šis gan esot vecs. Zirgs uzslējies pakaļkājās, un pircējs knapi paspējis aizmukt. Tāpat kāda meitene reiz vienu no zirgiem nosaukusi par veco. Tas tūdaļ sācis auļot rikšos. Labi, ka jaunkundze pratusi jāt. Katram zirgam ir arī savs raksturs. Gluži kā cilvēkiem. Kāds saimnieks – tāds dzīvnieks, piebilst Anitra.
Stāstot par savu biznesu, vēsturniece Anitra saka, ka “Covid -19” dēļ martā nācies atcelt visas rezervācijas viesiem no Kanādas un ASV, bet šopavasar viņas apartamentos dzīvojis vācu pensionāru pāris. Grāfa Pālena muižā mitinājušies viesi no visiem kontinentiem, bet viseksotiskākais bijis indiāņu pēctecis no Peru.
“Ir piektais gads, kopš man ir apartamenti. Pirms tam es vienkārši šeit dzīvoju,” teic Anitra, paskaidrojot, ka vēlāk esot sākusi vadīt arī ekskursijas. Vispirms draugiem un saviem viesiem, tad arī lielākām tūristu grupām.
Svētki nav svētki bez zirgiem
Plakāts ceļa malā vēsta, ka no 16. līdz 19. jūlijam notiek Tērvetes novada svētki. Augēnija ar saviem zirgiem ir neiztrūkstoša svētku dalībniece, un novada pašvaldība viņu atbalsta, skaidro Anitra, piemetinot, ka svētku gājiens gan šogad nevar notikt, toties ir citas aktivitātes.
Augēnija piebilst, ka ar saviem zirgiem piedalās arī dažādos piļu un muižu pasākumos – bijusi Abgunstes un Berķenes muižās, Lielaucē un Ezerē.
Vēl mēs piedzīvojam vēsturisku brīdi – dienā, kad ciemojamies pie Augēnijas, 13.jūlijā, Tērvetes novada pašvaldība pabeigusi atjaunot tiltiņu uz Cukurkalnu jeb Tērvetes vēsturisko pilskalnu. Tāpat varam redzēt, kā traktoriņš un pašvaldības iegādātais robots pļauj kalnu. Skaistā vietā atrodas Augēnijas “Īkšķīši” – tieši pretī Cukurkalnam. Bet zirgi ganās gan šaipus, gan viņpus Tērvetes upītes, kas kādreiz bijusi kuģojama.
