“Grauda spēka” saimnieka Raimonda Biedrīša uzņēmība ir vesela stāsta vērta. Viņš zina, kā izcept garšīgu un veselīgu maizi, ko nozīmē uzbūvēt ģimenes māju laukos un kāpēc ziemā jāpeldas ledaini aukstā ūdenī.
– Kā kļuvi par maiznieku?
Vispirms mēs sākām ar kosmētikas biznesu. Atvērām Rīgā “BB Factory” kosmētikas veikalu. Tas atradās ēkā, kurā paši dzīvojām trešajā stāvā, un blakus mūsu veikalam bija kāzu salons, ko krīzes dēļ aizvēra. Katru dienu staigājot garām uzrakstam “Izīrē”, uzņēmēja dzinulis lika kaut ko izdomāt. Tad nu man vienā augusta naktī, kad nenāca miegs, radās doma: maļam un tirgojam miltus!
– Kā tev pēkšņi radās tāda ideja?
Tajā laikā mēs paši mājās elektriskajā maizes krāsniņā cepām maizi. Uzliec atlikto startu, no rīta mosties un visa māja smaržo pēc maizītes. Mēģinot jaunas receptes, atradām, ka var izmantot pilngraudu miltus, bet tie tajā laikā bija dārgi vai grūti atrodami.
Atvērām “Grauda spēka” veikalu un pirmo gadu malām tikai miltus, jo mūsu ideja bija līdzīgi kā “BB Factory” tirgot izejvielas. Vienlaikus maizes krāsniņā cepām maizi degustācijai no tiem maisījumiem, ko tirgojām. Cilvēki sāka izteikt interesi, ka grib nopirkt arī maizīti. Tā pamazām attīstījām ceptuves daļu. Beigās jau maize veidoja lielāko apgrozījumu.
– Jūs dzīvojāt Rīgā, bet tagad esat pārcēlušies uz Jelgavas novadu?
Mums ir četri bērni, un kādā brīdī sapratām, ka Rīgā ar bērniem dzīvot negribam. Sākotnēji izlēmām uzcelt brīvdienu mājiņu, bet kaut kā tas viss pārauga daudz nopietnākā projektā, un beigās mēs uzbūvējām lielu apaļu māju. Kad pavadījām laukos pirmo vasaru, sapratām, ka gribam tur dzīvot. Tā aptuveni pirms pieciem gadiem pabeidzām iekšdarbus un pārcēlāmies uz laukiem.
– Kā Tev ienāca prātā doma, ka jātaisa kupola māja?
Pirmos “Grauda spēka” mēnešus es pats stāvēju aiz letes, un tā man nejauši izdevās iepazīties ar daudz interesantiem cilvēkiem. Satiku Kasparu Strazdiņu, kurš stāstīja, ka pats būvē kupola māju, un man tā lieta iepatikās. Tā sāku tajā iedziļināties. Vispirms uzbūvēju apaļu siltumnīcu, kas izdevās tikai ar trešo piegājienu, jo tam visam apakšā ir kārtīga ģeometrija. Secināju: ja skolā liekas, ka ģeometriju dzīvē nekad nevajadzēs, tad tās ir pilnīgas muļķības. Ģeometrija un matemātika ir ļoti svarīgas – tās gan attīsta kā cilvēku, gan vēlāk noder praktiski. Māju apsildām ar malku, mums ir kamīnkrāsns. Dzīvā uguns un siltums dod savu atmosfēru. Piemēram, ziemā pēc peldes apsēžos pie kamīna un sasildos, dzerot piparmētru tēju. Vakarā izslēdzam gaismas un visa viesistaba spīd un spēlējas liesmu atspīdumos. Riktīga romantika.
Laukos ir mainījusies mūsu dzīves uztvere, gatavojam ēst to, ko paši audzējam. Nav jau stāsts par to, ka nevarētu nopirkt, bet tas process ir sava veida meditācija – aprušināt katru stādiņu, aprunāties.
– Kur tagad top “Grauda spēka” milti un maize?
Pirms gada aizvērām Rīgā veikalu, jo tas kļuva nerentabls. Izrēķināju, ja veikala nav un cepu pats, tad juridiskie partneri – viesnīcas un restorāni ienes tikpat daudz naudas. Tā pamazām pārcēlu biznesu uz Ribbes dzirnavām Bauskas novadā, kas ir vienas no senākajām Latvijā.
Esmu sapratis: ja gribi attīstīt kādu uzņēmējdarbību, pašam ir jāprot viss. Tad gadījumā, ja darbiniekam kaut kas nevedas, tu zini – kāpēc. Gadās, ka to, ko es varu izdarīt 8 stundās, darbinieks paveic 16 stundās. Ir jāspēj strukturēt savu darbu, jāzina, kad iejaukt mīklu, kad likt cepties, ka krāsnij vienmēr jābūt pilnai. Tā ir domāšana, kas mūsdienās cilvēkiem nedaudz pietrūkst. Zini, kā ir ar strādāšanu – svarīgi savu darbu darīt no sirds un viss izdosies. Man, piemēram, reāli patīk cept maizi.
– Vai ir kādas jaunas nākotnes ieceres?
Pirms diviem mēnešiem man bija tāds pārdomu periods, kad es izvērtēju savas prioritātes. Es paņēmu tehnisko pauzi, aizrakstīju visiem, ka nedēļu nestrādāšu, bet sēdēšu un domāšu par dzīvi. Un tā es izdomāju, ka cepšu un piegādāšu veikaliem tikai vienu reizi nedēļā. Sapratu, ka tā mūžīgā tiekšanās un skriešana pēc kaut kā vairāk nav tā vērta. Pats svarīgākais ir ģimene. Neviens darbs, neviens eiro nav tā vērts. 500 vai 1000 mēnesī klāt pie apgrozījuma nekādu lielo laimi neatnesīs. Varētu teikt tā, ka jaunā apņemšanās ir nedarīt to, ko negribu.
Bet, ja runājam par nākotni, mums ir jauns produkts – kukurūzas galetes, kas nu jau ir vairāk nekā 35 veikalos Latvijā. Galetes ļoti intensīvi ražojam pusgadu, tās ir bez glutēna, no dabīgas, ģenētiski nemodificētās kukurūzas.
– Nedarīt to, ko negribu, ir diezgan drosmīga apņemšanas.
Dzīvē ir jābūt kaut kādam pavērsienam, lai varētu līdz šādai domai tikt. Man bija tāds pavērsiens, un tas lika paņemt brīvu laiku pārdomām. Es izlasīju trīs grāmatas, no kurām viena bija A.Panca “Par laimi”. Ja esi domājošs cilvēks un pašam ir kaut kāds dzīves gudrības pamats, tad tāda grāmata saliek visu pa plauktiņiem. Tad tiešām vari pamainīt prioritātes, izprast, kas ir svarīgi un kas nav. Tā skriešana pēc naudas… es, piemēram, pēdējā pusgada laikā esmu bijis divās pāragri aizgājušu cilvēku bērēs. Es stāvu un klausos runās par aizgājēju, un tas man liek domāt par to, ko cilvēks aiz sevis atstāj. Es, protams, atstāšu četrus bērnus, bet ko vēl?
– Vai četrus bērnus audzināt ir viegli?
Vieglāk ir iet un strādāt, nekā risināt kaut kādus ģimeniskus jautājumus. Tāpat vieglāk ir uz bērnu sakliegt, neuzdodot sev jautājumus – kāpēc tā notiek, varbūt pamēģināt citu metodi? Šobrīd diezgan kardināli esam mainījuši audzināšanas stilu, attieksmi pret bērniem. Un tam ir rezultāti, bērni nāk palīgā mājas darbos, un tā ir reāla laimes sajūta. Svarīgākais, kas jāsaprot, ka visu dzīvi ir jāmācās.
Kādreiz es bērniem lasīju vakara pasakas, tad vairs nebija laika, jo bija jāstrādā. Tagad es atkal lasu un mums šobrīd topā ir “Zirga Dominika mīlestība”. Ir iegājies tā, ka izlasām pāris nodaļas un tad uzdodam jautājumus – kā sauca, ko darīja, tad bērniem pašiem ir interesanti klausīties un atcerēties, jo zina, ka pēc tam būs jautājumi.
Laukos dzīvojot, bērni ir ļoti norūdījušies. Kādreiz meita daudz slimoja, veicām dažādus izmeklējumus, līdz viena veca profesore ieteica – rūdieties! Un tā mēs sākām bērniem ļaut pusplikiem un basām kājām skraidīt pa lauku un rūdīties.
– Bērniem mācāt arī praktiskās dzīves gudrības?
Ikdienā redzu, ka mani bērni ir domājoši, gudri, izprot situāciju. Puika jau četrus gadus tirgojas izbraukumu tirdzniecībā, piemēram, skrējienu “Stirnu buks” posmos. Viņš stāv aiz letes, visu zina un pats tiek galā. Es arī trīspadsmit gadu vecumā sāku strādāt tirgū. Tas bija periods, kad deviņdesmitajos bija krīze jeb bedre, sauc kā gribi, visur reketieri staigāja apkārt. Ģimenē finansiālais stāvoklis nebija neko spīdošs, un man likās, ka vajag papildu naudiņu. Un tad es gāju uz tirgu pie pārdevējiem, kas tirgoja gurķus un tomātus, un jautāju – vajag darbinieku? Nevajag. Līdz vienam vajadzēja, un tā es visu vasaru strādāju par diviem latiem dienā. Mājās ejot, nopirku sev kioskā Berlīnes bulciņu – garšīgu, ar zemeņu ievārījumu.
Vēlāk mūsu ģimenes draugi tirgū kioskā sāka tirgot džinsu bikses un kurpes, es aizgāju strādāt pie viņiem. Arī savam dēlam es devu šo iespēju tirgoties, jo no savas pieredzes zinu, ka neviena universitāte nevar iedot tādu praktisko pieredzi komunikācijā kā tirgus. Strādājot ar cilvēkiem, tu mācies psiholoģiju, spēj novērtēt klientu, saproti, ko viņam vajag, ko nevajag, iemācies komunicēt, esi atvērts.
– Tu esi arī aktīvs sportotājs, piedalies skrējienos un ziemā peldi .
Viss pagājušais gads ar nenormālo strādāšanu noveda mani gandrīz līdz nervu sabrukumam. Peldēšana bija tas, kas palīdzēja man tikt tam pāri, to es saprotu tikai tagad. Ziemā ūdenī esmu divas līdz piecas minūtes, bet, ja pieskaita aizbraukšanu līdz upei, atbraukšanu, kārtīgu sasildīšanos, tad tam jāveltī stunda. Tas process kaut kādā mērā palīdz sakopot domas, nomierina un, protams, stiprina imunitāti. Agrāk man ziemā sāpēja kakls, pagājušajā gadā bija tikai nelielas iesnas. Es ziemas peldēšanai briedu trīs gadus un iedvesmojos no saviem “Facebook” draugiem. Pati svarīgākā lieta – peldoties ziemā, galvai ir jābūt siltumā.
Bija tāds gadījums, kad februārī braucu uz Ukrainu pakaļ tirdzniecības treilerim. Braucot atpakaļ caur Poliju, ap astoņiem no rīta piestāju vienā miestiņā pie ezera, taču tas bija aizsalis. Sapratu, ka nekas nesanāks, un gāju atpakaļ pie mašīnas. Pēkšņi skatos, sāk nākt bari ar cilvēkiem, labi, … pagaidīšu, paskatīšos. Izrādās: vīri tur izdauza ledu un sievietes iet iekšā ūdenī un nevis peldas, kā es to parasti darīju, bet cimdos un cepurēs kādas desmit piecpadsmit minūtes vienkārši stāv. Kad viņas aizgāja, izdomāju, ka pamēģināšu nosēdēt ledainā ūdenī, cik varu, un man sanāca vairāk nekā piecas minūtes. Protams, ne visiem tas der, bet man tas ir nācis par labu – gan sakārtoju sevi iekšēji, gan arī veselība uzlabojās.
– Tu peldi arī vasarā?
Nē, es beidzu peldēt tagad pirms kādiem trim mēnešiem, kad sākās siltais laiks. Kā ar nazi nogriezu, vairs negribu uz upi. Protams, varu Lielupē nopeldēties pēc treniņa, bet tas nav katru dienu. Esmu atsācis trenēties, pamazām pēc moča avārijas cenšos atgriezties skriešanas trasē.
Ar sievu esam skrējuši Marokā kalnu maratonu 42 km pa kalniem – nenormāli skaisti! Kad pēc skrējiena jautājām par apbalvošanu, viņi mums atbildēja “it’s not about ceremony, it’s abut mountains” (tas nav par ceremoniju, bet par kalniem). Skrējienā piedalās tikai ap 150 dalībnieku, un tas notiek slēgtā dabas parka teritorijā. Tu skrien un skaties, kā iet ēzeļi, kā kalnos cilvēki cērt akmeņus ar cirtņiem. Uzskrien pirmajā kāpumā un redzi, kā saule aust, tad sāc skriet lejā un saproti, ka redzēji sauli virs mākoņiem. Kalna ielejā ir mākonis, un, skrienot lejā, ieskrien mākonī iekšā. Pilnīgs kaifs. Skriešana ir vairāk atslodze no ikdienas rūpēm, laiks, ko pavadīt ar sevi, padomāt, sakārtot domas. Ļoti daudziem skriešanā nav svarīgas medaļas, bet apziņa, ka distance ir noskrieta. Tas ir liels gandarījums un piedzīvojums.
