Šķiet, šādu jautājumu bez kautrēšanās spēj uzdot vismaz puse latviešu valodas lietotāju. Viņi uztur mītu par šausmīgi sarežģīto latviešu valodas gramatiku.
Nevērīgo un, var teikt, pat nolaidīgo attieksmi pret valsts valodu, kas ir viens no mūsu nācijas eksistences pamatiem, var novērot daudzviet – reklāmās, preču nosaukumos, feisbuka lapās, ierēdņu runās, tulkotajos romānos, interneta portālos un vortālos un pat skolasbērnu mācību grāmatās. Kā redzat – šis ir promocijas darba vērts jautājums.
Sašaurinot tēmu, šoreiz pievērsīsimies tikai pāris valodas problēmām, kuras sabiedrība asredzīgi un asdzirdīgi pamana un par tām sākumā pasmejas, tad pabrīnās, kāds pašausminās, bet protesta gājienos nesadūšojas iet, kautrējas aizrādīt, jo baidās būt par valodas policistu.
Esam jau pieraduši pie ierēdņu izteikumiem, ka “viņā (likumprojektā) ir ieslēgtas daudzas lietas” (pareizi – tajā ir iekļautas vairākas idejas), ka “tiesa iznesa lēmumu” (pareizi – tiesa nolēma) un ka “domas paturam pie sevīm” (pareizi – domas neizpaužam vai paturam prātā). Viena otra izglītota mamma un labi skolots tētis vecāku sanāksmē smīkņā, kad klases audzinātāja vada sapulci sarunvalodā, kurā stila un gramatikas kļūdas ir pieļaujamas. Tomēr, tomēr! Par pareizu vārdu izvēli un to secību teikumā vajadzētu domāt. Runāt un rakstīt pareizi ir cieņas jautājums.
Preču un produktu nosaukumu radītāji valodas nekompetencē ir visspējīgākie. Piemēram, ko domā pircējs, veikala plauktā ieraudzījis produktu ar nosaukumu “Sieviešu aukstā gaļa”? Skaidrs, ka pirmais nāk prātā vārda ”gaļa” sinonīms “miesa” un izmisušais pircējs aizdomājas: vai tiešām? Nākamais jautājums – kas ir produkta mērķauditorija? Vīrieši, kas ēdot iedomāsies sievasmāti? Iespējams, ražotājs gribēja būt ļoti radošs, bet šoreiz viņš aizšāvis garām.
Veikalniekiem un ražotājiem bieži vien valodas tīrība nav svarīga. Nu un tad, ka kļūda? Visi kļūdās! Gan jau pircējs sapratīs. Kādā veikalā uzraksts vēsta, ka pircējiem jāšķauda saliegtā (nevis saliektā) elkonī.
Manā kolekcijā ir Jelgavas veikalos iegūtas cenu un preču zīmes, kas daiļrunīgi vēstī par tipiskām trīs veidu kļūdām – vārdu nozīmju nesaderība (Šprotes senču eļļā vai sieviešu gaļa); svešvārdu aplama rakstība (rasola vietā rosols, ananasu vietā ananāsi, kečupa vietā ķetčups) un pārrakstīšanās (apavu aukle, katlarota, lielops). Interesanti – kā notiek apavu auklēšanas process?
Lasītāj, ja tu arī esi ieraudzījis pavisam dīvainu preces nosaukumu, tad nofotografē, uzraksti komentāru un sūti uz redakciju. Spilgtāko paraugu iesūtītājiem – balvas.
