Tā līdz ar Jūliju Cēzaru gribas izsaukties, kad pārdomāju Jelgavas mākslinieku paveikto pēc pandēmijas bula laika atkāpšanās.
Lūk, no 6. līdz 11.jūlijam devāmies ikgadējā plenērā. Šogad mūsu ceļš veda uz Aizkalni, kur atrodas Jasmuiža: mūsu 10.plenērs veltīts Raiņa 155 gadu jubilejai. Turp mūs aicināja bijusī jelgavniece LLU lektore Evija Gurgāne. Plenērā devās 16 dažādu vecumu un specialitāšu mākslinieki – gleznotāji, grafiķi, dizaineri, tekstilmākslinieki – visi, kuri labprāt glezno vai zīmē dabā.
Aizkalne atrodas Jašas upes krastos, kas, domājams, devusi vārdu arīdzan Grigorija Kuzņecova muižai, ko no 1883. līdz 1891.gadam nomāja Krišjānis Pliekšāns. Tas bija laiks, kad nākamais dzejnieks beidza mācības Rīgas pilsētas vācu ģimnāzijā un iestājās Pēterburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē, vasaras brīvdienās devās mājās, lai, beidzis studijas, strādātu Viļņā un Jelgavā pie Stērstu Andreja.
Jasmuiža ir Raiņa “jaunu dienu zeme”. Diemžēl no tās nekas daudz līdz mūsdienām nav palicis pāri. Tikai divas ēkas – kungu māja, kura patlaban ir remontā un kas mums palika nepieejama, un govju kūts, kas renovēta, un tajā var iepazīt Latgales keramiku. Muižas lielums bijis iespaidīgs. Pliekšāni bijuši bagāti latvieši.
Govju kūtī plenēristi sarīkoja savu izstādi, parādot, kas piecās dienās paveikts. Vidēji katrs uzzīmēja vai uzgleznoja piecus sešus darbus, bet bija arīdzan “maratonisti”, kā Inese Mīlberga, kuras pūrā bija 11 akvareļu un zīmējuma lapas. Tā vien likās, ka “Covid-19” tikai atraisīja un stimulēja mākslinieku radošo potenciālu.
Augusta beigās, septembra sākumā Ā.Alunāna memoriālajā muzejā paveikto parādīsim jelgavniekiem. Tikai jāielāgo, ka katrs autors izliks apskatei divus trīs darbus, vien ceturto daļu no plenērā radītā.
Laikā, kad daļa mākslinieku dzīvoja netālu no Preiļiem, Mārīte un Aleksandrs Djačenko desmit dienas radīja savu jaunāko šamota lielskulptūru pilsētā pie Lielupes Lietuvas pusē Užventē. Tā mums nav sveša, šeit dzīvo uzņēmējs Alvids Knizelis ar kundzi Mildu, kuri, neraugoties uz bīstamo vīrusu, arī šogad 11.reizi aicināja pie sevis radoši atraisīties akvarelistus un metālkalējus. Pagājušajā gadā šeit kopā strādāja mūsu keramiķi un mums labi pazīstamie Šauļu meistari Irēna Šļuželiene un Viļus Šļuželis. Arī šogad abiem keramiķu pāriem bija jāuztaisa katram pa jaunam darbam par tēmu Venta.
Šajā dienā izstādes rīkoja akvarelisti un kalēji. Tagad salā dzirnavu ezerā slejas gaisā milzu pieneņu pūka no metāla. Protams, varēja aplūkot arī parku abpus dīķim, kur izkoptajā vidē veiksmīgi iekļauti šaulēniešu “Ūdensrozes” un mūsējo “Atvars”. Vēl jāpiemin, ka katrai skulptūrai piemeklēts podests vēlamajā augstumā un tās lieliski iekļautas ainavā.
Pēc stundu gara koncerta, piepalīdzot brīvprātīgajiem, starp kuriem viens no svarīgākajiem palīgiem bija Andrejs Djačenko, bez kura nenotiek neviena šamota skulptūru vaļā vēršana arī Jelgavā, ķērās pie keramikas lieldarbu atvēršanas. Pirmo atklāja Mārītes un Aleksandra Djačenko “Pārcēlāju”, pēc tam otru figurālo skulptūru, ko radīja mūsu Šauļu draugi Irēna un Viļus Šļužeļi, “Venta no Užventes”. Šie darbi ir ievērojami ar to, ka Irēna pati gatavoja šamotu, nevis pirka gatavu. Saka, pirmie kucēni jāslīcina. Šis nebija tas gadījums. Te jāpiebilst vēl tikai, ka septembrī Šauļos, sekojot Jelgavas paraugam, taisīs četras jaunas šamota skulptūras, kuru veidošanā piedalīsies arī mūsējie.
Vai nav tiesa, ka kauliņi šogad netika velti mesti?
