Braucot gar Latvijas Nacionālo muzeju Rīgā, vienu mirkli pazib diezgan interesants skats – mazais gleznotāja Jāņa Rozentāla bronzā lietais krūšutēls sešmetrīgā Aigara Bikšes darinātā objekta “Mediķi pasaulei” ēnā. Lielais pret mazo vai mazais pret lielo?
Ja es būtu mazs bērns un man būtu jāiet šajā vietā garām monstrīgā mediķa tēlam, es noteikti vēl vairāk baidītos no baltā virssvārcī tērptas dakterītes. Kamēr Bikše strādājis ar vērienu pie lielapjoma mūsdienīga objekta Rīgā, apmēram 170 km attālajā Lizuma pagasta centrā klusi čubinās tēlnieks Ivars Drulle, atjaunojot tipisku padomju laika objektu – tēlnieces Leas Davidovas-Medenes skulptūru “Tautumeita”. Baltā skulptūra pretim Lizuma autobusu pieturai stāv jau 70 gadu un ir kļuvusi par lizumnieku vizītkarti. Arī mēs, ja nācies braukt cauri Lizumam, esam piestājuši aplūkot 50. gadu estētiku – meitenes tēlu ar Jāņu vainagu uz vienas rokas un trim tulpēm otrā rokā. Šodien tāda padomju laika liecība ir interesanta un noteikti saudzējama. Runā, ka līdz mūsdienām “Tautumeita” saglabājusies, pateicoties tās puses ceļa remontstrādniekiem, tiem pašiem, kas savulaik izveidojuši Gosupes velnu – vēl vienu lizumiešu identitātes zīmi. Tā arī tapusi piecdesmitajos, bet par izejmateriālu izmantoti apkārtnes lauku meliorācijā iegūtie akmeņi. Šāds velns ir viens vienīgais, bet “Tautumeitai” esot māsas. Šādas tautumeitas padomju laikā esot pasūtinājusi šoseju un zemes ceļu pārvalde ne tikai Lizumā, vēl pāris vietās Kurzemē tās ceļa malā mājušas garāmbraucējiem. Viena tieši tāda pati kā Lizumā esot sastopama privātā teritorijā netālu no Kandavas.
Raksta sākumā minētās lielgabarīta dakterītes izveidē Aigaram Bikšem palīdzējuši gandrīz divdesmit uzņēmumi, dāvinot materiālus, kā arī realizējot tās uzstādīšanu. Arī Lizuma simbols top, apvienojot vairāku spēkus. “Tautumeita” atdzimst par vietējo pagasta ļaužu saziedotajiem vairāk nekā 3000 eiro un ar tēlnieka Drulles pacietīgo restaurācijas darbu. Un visi, kas var, 8.augustā uz Lizumu! Uz atjaunotās “Tautumeitas” atklāšanu!
Vēl viens pēdējā laika noķertais kontrasts ne tikai tēlniecības sakarā. Šoreiz salīdzinājums – Latgale un Rīga! Pēc piesātinātā plenēra Aizkalnē iegrimstot vietējā ritmā un vienkāršībā, vērojot vietējo darbīgumu un neizsīkstošo enerģiju, Rīgā vairākas izpausmes šķiet pilnīgi liekas. Atkal sastrēgumi un burziņš uz ielām. Uz elektroskrejriteņiem baltās čībiņās un apspīlētās drēbītēs aizslīd ļautiņi, kam stils ir viens no eksistences izpausmēm. Savukārt cituviet tam nav nekādas nozīmes!
