Pirms 40 gadiem
1980. gada 30. jūlijā
Tvertnes un šķūņi nedrīkst palikt pustukši!
“Pirmās zāles pļauja jau sen pabeigta, taču daudzās rajona saimniecībās šķūņi un tvertnes vēl pustukši.
(..) Kā vienmēr arī šoreiz neveiksminieki cenšas aizbildināties ar nelabvēlīgiem laika apstākļiem. Diezin vai būs daudz tādu, kas šādām atrunām noticēs. Tās saimniecības, kur pļauju sāka laikus un strādāja ar pilnu jaudu, sagatavoja labu lopbarību. (..)
Pavisam maz ir tādu saimniecību, kuras var lepoties ar raženiem zālājiem. Vairumā kolhozu un sovhozu zelmenis ir rets, piesārņots ar nezālēm. Gaužām niecīgs zālāju struktūrā ir āboliņa un lucernas īpatsvars. Ražas jūtami ietekmē arī nelīdzenais tīrumu mikroreljefs – ieplakās sakrājies ūdens, kultūraugi tur iznīkst, bet sazeļ nezāles.
(..) Ļoti svarīga un aktuāla problēma ir tīrumu auglības palielināšana. Ar tik niecīgām organisko mēslu devām, kādas līdz šim saņēmuši tīrumi, šo jautājumu neizdosies atrisināt. Vajadzīgo efektu nedos arī palielinātās minerālmēslu un amonjaka devas. (..)
Stabilas lopbarības bāzes veidošanā viens no galvenajiem faktoriem ir arī kultivētās ganības. Bet līdz šim tās vienmēr ir bijušas pabērna lomā. Maz rūpju tiek veltīts to mēslošanai, atjaunināšanai, pareiza sēklu maisījuma sastādīšanai.”
RAF autobusu godpilnais dienests
“Tiklīdz Maskavā ataust rīts, mašīnu kavalkāde ar XXII olimpisko spēļu simboliem no galvaspilsētas autoparkiem un taksometru parkiem dodas uz stāvvietām pie Mičurina prospekta, pie ieejas olimpiskajā ciematā.
– Dzīvojamā teritorijā, – paskaidro galvenais koordinators, olimpiskā ciemata transporta dienesta priekšnieks Vladimirs Doroničevs, – sportistu rīcībā ir komfortabli, klusi autovilcieni, ko izgatavojuši Latvijas automobiļu būvētāji. Šī plaši pazīstamā mikroautobusa “Latvija” modifikācija sastāv no vilcēja un diviem vagoniņiem, kuros vienlaikus var novietoties 40 cilvēki. Šeit patlaban kursē astoņi šādi autovilcieni.
Ārpus dzīvojamās teritorijas cilvēkus un kravas pārvadā mikroautobusi “Latvija” RAF-2203. 45 automašīnas apkalpo 61 valsts nacionālās sporta delegācijas.”
Sirds atceras
“Jelgava. Ilgus gadus šī pilsēta saglabājusies atmiņā tāda, kādu to redzēju 1944. gada vasarā.
Karsta jūlija diena. Mēs gājām pa mežu pilnīgi brīvi, bez kaujas. (..) Pēkšņi atskanēja lielkalibra ložmetēja troksnis. Šāva kaut kur priekšā. Kļuva skaidrs – sākusies kauja. (..)
Nākošajā dienā (..) pilsētā risinājās sīvas kaujas par katru kvartālu. Palielinājās ievainoto skaits. Dienas vidū es ar sakarniekiem pārcēlos uz pagrabiem pie pasta ēkas, kur atradās bataljona komandiera kapteiņa Romaņenko komandpunkts. Kad es pieskrēju pie tilta, lejā pie uzbēruma gulēja nogalināts tankists, bet uz tilta stāvēja sašauts pašgājējs lielgabals, no kura skanēja saucieni pēc palīdzības. Es nekavējoties metos pie lūkas. Ieraudzījusi ievainoto, pajautāju: “Rokas veselas? Ķeries ap kaklu.”
Es izvilku viņu no lielgabala caur lūku. Mēs novēlāmies tilta pakājē. Tajā brīdī atskanēja sprādziens. Tas nāca no pašgājēja lielgabala. Bet mēs abi palikām dzīvi. (..)
Kauja turpinājās līdz vēlai naktij. Mūsu bataljons sīvi cīnījās ar fašistiem pie baznīcas vecajā kapsētā, kur tagad izveidots skaists parks. Es visu nakti vilku un pārsēju ievainotos. Pēc diennakts mūs atsauca no kaujas. Es gulēju zālē pie Šauļu šosejas. Atkal spīdēja saule. Bet es nekādi nevarēju saprast, kā var atkal ēst, gulēt, ja vakar manās rokās mira tik daudz jaunu cilvēku. Šī sajūta mani ilgi neatstāja. Tādēļ nekādi nevarēju saņemties un apmeklēt Jelgavu. Izdarīju to pēc 35 gadiem. Izaugusi skaista, tikpat kā jauna pilsēta. Man nebija viegli sameklēt neaizmirstamās vietas. Uzcelts jauns tilts, bet kapsēta, kur mani pārsteidza lodes, kad es vilku ievainoto, pārvērsta par skaistu parku,” atmiņās dalās bijusī saninstruktore.
