Floridā dzīvojošā jelgavniece, savulaik triju olimpisko spēļu dalībniece un daudzkārtēja Latvijas čempione peldēšanā Agnese Ozoliņa (tagad uzvārdā Batlere) piekritusi draudzenes Solveigas Spalviņas uzaicinājumam piedalīties astoņu jūdžu garā atklātā ūdens peldējumā no Islamoradas uz “Alligator Lighthouse” bāku un atpakaļ. Kopā ar vēl vienu Amerikas latvieti – Solveigas māsīcu Katrīnu Kaķis – viņas veidos komandu “Team LV” un, ja apstākļi peldējumam būs labvēlīgi, stāsies uz starta 12. septembrī.
Kā 29. jūlija pusdienlaikā vēsta peldējuma mājaslapa swimalligatorlight.com, līdz tam atlikušas vēl 45 dienas un nepilnas trīs stundas. Lai iztaujātu par Latvijas komandas motivāciju un gatavību ekstrēmajam pasākumam, ar Agnesi esam e-pastā un telefoniski sazinājušās aizvadītās nedēļas nogalē.
– Vai pirmoreiz peldēsi tik garu gabalu atklātā ūdenī?
Mēs peldēsim stafetes veidā – trim dalībniecēm sanāks 12,87 kilometri dalīti ar trīs, tas ir, katrai 4,29 kilometri. Pāris reizes esmu peldējusi piecus kilometrus, bet tas ir ļoti sen. Par trim dalībniecēm gan pagaidām jāsaka tikai – cerams. Vakar sazinājāmies ar Katrīnu, kas dzīvo Ohaijo štatā, un uzzinājām, ka turieniešiem, kas ceļo uz Floridu, pēc atgriešanās jāpavada trīs nedēļas pašizolācijā (jo Floridā koronavīrusa infekcijas līmenis pašlaik ir viens no augstākajiem ASV). Katrīna ir fizioterapeite, strādā tiešā saskarē ar pacientiem, līdz ar to būtu spiesta ņemt bezalgas atvaļinājumu. Abas ar Solveigu, kas dzīvo tepat netālu no manis, ļoti ceram, ka ar septembri šis aizliegums tiks atcelts, bet pastāv arī iespēja, ka Katrīna nevarēs atbraukt, un tad mums būs jādala tie 12,87 kilometri uz pusēm. Ak, nēēē!
– Kāds ir komandas peldējuma princips – vai attālums obligāti jādala līdzīgi?
Varam dalīt, kā gribas. Domāju, atkarībā no tā, kā katra jutīsimies sacensību dienā un kā peldēsies, tā arī darīsim.
– Internetā palasījos, ka peldējums pastāv kopš 2013. gada. Vai, “tuvumā dzīvodama”, iepriekš par to zināji?
Mans vīrs Stīvs ir triatlona entuziasts un bija par šo peldējumu stāstījis, bet sīkāk par to pirmoreiz uzzināju no Solveigas. Tas bija dienu pirms 2019. gada peldējuma, kad viņa man piezvanīja un atklāja, ka stafetes partnerim, ar kuru visu vasaru trenējusies un gatavojusies, sacensību dienā jāstrādā un viņš nevarēs tikt. Izmisīgais piektdienas rīta lūgums bija, vai es nevarētu viņai par kompanjonu atrast kādu citu. Zvanīju visiem saviem gargabalu peldēšanas biedriem, bet neviens nebija ar mieru nākamajā dienā braukt uz salām un divu dalībnieku stafetē peldēt vairāk nekā sešus kilometrus. Piebildīšu, ka Solveiga ir viena no manām labākajām draudzenēm un peldēt bija pasākusi, lai uzlabotu veselību. Pamazām ar šo hobiju aizrāvusies ne pa jokam, viņa sāka piedalīties arī dažādās atklāto ūdeņu sacensībās. Pagājušā gada aprīlī Solveiga pieveica mana vīra organizēto septiņu jūdžu stafetes peldējumu ap Lido salu (“Swim Around Lido”). Tas bija milzīgs sasniegums!
Nākamais lielais izaicinājums – “Swim for Alligator Lighthouse” – pērn iekrita tieši Solveigas 49. dzimšanas dienā, un es taču nevarēju ļaut viņai pavadīt šo dienu skumjās par neizdevušos pasākumu, kam viņa bija gatavojusies visu vasaru. Nolēmu, ka atlikšu norunāto darba tikšanos, “ielādēšu” bērnus un vīramāti mašīnā un – laižam uz Islamoradu! Protams, brīdināju Solveigu, ka neesmu trenējusies vai pat peldējusi atklātā ūdenī pāris gadu, bet kaut kāda bāze vēl no aktīvākiem sportistes gadiem ir. Un tā mēs bijām gatavas startēt. Pilnībā paļaudamās uz Solveigas zināšanām par visu nepieciešamo, sāku krāmēt somas. Svarīgākais bija paņemt līdzi pietiekami daudz dzeramā un ēdamā, jo zināju, ka būsim ūdenī un laiviņā ilgu laiku.
Sacensību rītā ārā bija neliels vējš un okeānā viļņi, bet pirms paša sākuma organizatori paziņoja, ka tuvojas vētra un mums nepietiks laika pieveikt visu peldējumu. Tas tika saīsināts uz pusi – līdz četrām jūdzēm. Es labākas ziņas tajā rītā nevarēju iedomāties! Tā kā Solveiga bija gatavojusies tieši šādam attālumam, nolēmām, ka viņa peldēs, cik vien varēs, un, ja vajadzēs, tad es arī “drusku papeldēšu”. Visbeidzot varbūt nopeldēju kādu jūdzi, bet pārējo pieveica Solveiga. Viņa ir vienkārši malacis!
Šogad mēs jau trijatā pierakstījāmies peldējumam 1. janvārī. Pēc pirmās daļējās pieredzes kā par gatavošanos, tā līdzņemamo ir jau labāks priekšstats. Skaidrs, ka jāplāno nodrošinājums arī pret dažādām dabas stihijām – medūzu dzēlieniem, lieliem viļņiem, spilgtu sauli, kas turpceļā spīd tieši acīs un, kā peldot, tā braucot līdzi laiviņā, var sagādāt arī apdegumus. Šis būs Solveigas 50. dzimšanas dienas peldējums un līdz ar to daļa no jubilejas svinībām. Krastā mūs uzmundrinās arī Solveigas ģimene, un noteikti nosvinēsim arī pēc tam.
– Solveigas aizrautību ar gargabalu peldēšanu jau pieminēji. Zinot tavu peldētājas karjeru un pēdējo gadu triatlona hobiju, izaicinājums arī izskatās gluži atbilstošs. Kāda šajā ziņā ir Katrīnas pieredze?
Katrīnu un Solveigu satiku Trīszvaigžņu spēlēs 1997. gadā Kandavā. Margarita Kalmikova, Katrīna, viņas māsa Elizabete un es peldējām pāris stafetes kopā. Skolas laikā abas māsas bija labas peldētājas. Tagad Katrīna nodarbojas ar triatlonu un garo distanču riteņbraukšanu, ir piedalījusies vairākās “Iron Man” sacensībās. Varētu teikt, ka viņa vienmēr ir super labā formā un arī šim peldējumam gatavojas visnopietnāk.
– Vai tev treniņu ziņā ir kāds padomdevējs?
Padomdevēji ir Solveiga un mans vīrs. Viņi abi ir startējuši šādās sacensībās un zina daudz par to, ko mums vajag un vajadzēs, – no ēšanas un dzeršanas līdz laivai un treniņiem.
– Iknedēļas treniņš – tas ir atklātā ūdenī vai baseinā? Kādu uzdevumu sev katrā treniņā izvirzi?
Es jau minēju, ka darba un ģimenes dēļ ar treniņiem ir ļoti švaki. Nedēļas vidū no 45 minūtēm līdz stundai mēģinu paskriet. Nedēļas nogalē peldu kopā ar Solveigu, kas jau uzsākusi arī biežākus treniņus. Līdz šim tikai baseinā, bet ar nākamo nedēļu sāksim peldēt arī Meksikas līcī. Katrīna vīrusa ierobežojumu dēļ sāka peldēt tikai pirms sešām nedēļām, kad atvērās baseini, kas bija slēgti tāpat kā Latvijā.
– Vēl par pašu “Alligator Lighthouse”? Vai nosaukumam un bākai kāds sakars ar aligatoriem?
41 metru augstā 1873. gadā celtā bāka savu nosaukumu ieguva par godu slavenajam ASV Jūras spēku kuģim “Alligator”, kas cīnījās pret pirātiem un tika uzspridzināts 1822. gadā netālu no pašreizējās bākas vietas. Vēl vairāku uzspridzinātu kuģu atliekas ir atrodamas šajā apkārtnē, kur ūdens dziļums ir no trim līdz 12 metriem. Bet pašreizējais peldēšanas pasākums aizsākās, kad pasaulē pazīstams mākslinieks, saukts Bākas Larijs (Larry Herlth, dzimis Čikāgā, bet uzaudzis un joprojām dzīvo Islamoradas salā), nolēma aizpeldēt no savām mājām līdz Aligatora rifa bākai un atpakaļ bez nekādas palīdzības. Draugi teica, ka viņš ir traks. Bet Bākas Larijs atbildēja, ka ikvienam atklātā ūdens entuziastam to vajadzētu izbaudīt. Tā Larijs kļuva par peldējuma dibinātāju, bet Islamoradas vietējais veterānu peldēšanas klubs pieņēma šo izaicinājumu un sāka organizēt pasaules līmeņa peldējumu, kas pastāv kopš 2013. gada. Daļa sacensību ienākumu savukārt peldēšanas centienos atbalsta vidusskolēnus, palīdz uzturēt Aligatora bāku un arī citas līdzīgas vēsturiskas bākas Atlantijas okeāna krastā.
– Vai fakts, ka Florida ir viens no “Covid-19” skartākajiem reģioniem, uz šāgada sacensību plāniem nav atsaucies?
Pagaidām organizatori sola gādāt par pietiekami drošu sacensību norisi, bet kas to lai zina. Cerams, atcelšana nenāks pēdējā brīdī, bet tas arī nav izslēgts. Kā jau teicu, ceram arī, ka Ohaijo atcels karantīnu tiem, kuri brauc uz Floridu, un Katrīna varēs būt mūsu stafetē.
– Un kā ar jūsu ģimenes ikdienu – bērnu skolu, vecāku darbu?
Traks laiks. Es savu bankas investīciju speciālistes darbu strādāju no mājām, vīrs farmaceits kā parasti strādā aptiekā, bet ļoti gādājam par drošību. Bērni – desmitgadīgais Lenss Mārtiņš un Hainss Viljams, kam nupat palika pieci, – pa māju. Drusku jau visiem ir apnicis, bet bail arī kaut kādām ārpuses aktivitātēm pievērsties. Skolā paredzēts, ka būs izvēle – mācīties attālināti vai klātienē. Pašlaik abiem ar Stīvu šķiet, ka labāk, lai mācās attālināti. Tā būs drošāk, lai neatnestu mājās vīrusu vecmāmiņai, kas ir vecākos gados un ar vairākām veselības problēmām.
