Kad neredzamais un tāpēc daudziem neticamais kroņa vīruss sāka savu nodevīgo lodājumu, tas līdzās vairākiem citiem un varbūt pat svarīgākiem izdalījumiem bija sarūpējis divus pavisam nejaukus – smaržas un garšas zudumus.
Šķiet, brīdī, kad organisms sakūris visu savu karstumu, lai cīnītos ar nezināmo iebrucēju, plaušas sausi klepo un spēka rezerves izsīkušas, smarža un garša būtu mazākais, par ko slimībā uztraukties. Apetīte un tās ierosinātāji tāpat nekādi. Taču, kad iebrucējs liekas sakauts un sākas pēctraumas zaudējumu aprēķini, daudziem izrādās, ka vīruss tomēr paķēris laupījumā šīs cilvēkam vitālās sajūtas. Būs jādzenas pakaļ diemžēl neskaidrā laikā un telpā, lai pēc iespējas vairāk tās atgūtu! Spēju just, ātri analizēt, izlemt un baudīt vai bēgt!
Par smaržu un garšu, nerviem un receptoriem, kas ļauj sajust gaistošo vielu klātbūtni gaisā, sagaršot saldu, sāļu, rūgtu, skābu un pikantu, bērniem māca bioloģijā pamatskolas noslēguma posmā. Tomēr zinātne atzīst, ka joprojām nav izdevies līdz galam izprast visus šos procesus, kas saistās ar mīklainajiem garšas pumpuriņiem uz mēles un ožas receptoriem degumā un tās sīpolu smadzenēs. Noskaidrots gan, ka tas tieši saistās ar smadzeņu reģionu, kas regulē emocijas. Tāpēc, sajūtot gaisā noteiktas smaržas, spējam fiksēt tūlītējas bailes vai vēlmes. Atsaukt atmiņā emocionāli bagātus notikumus. Izjust nostalģiju, ilgas un citas ļaudīm raksturīgas emocijas.
Lai gan oža un garša ir cilvēka bioloģisko maņu, kā iegūt informāciju, saraktā līdzās taustei, dzirdei un redzei, ticu, ka šīs kvalitātes piemīt arī mūsu netveramajam un vēl grūtāk skaidrojamajam iekšējam dvēseles jeb sirds cilvēkam. Ne velti ir teiciens, ka spējam redzēt, dzirdēt un just ar sirdi. Ja vien šo jušanu esam vingrinājuši un to kā tāds “kovids” nav nolaupījusi trulumā sastāvējusies ikdiena!
Sajūtot gaisā trūdēšanu, cilvēks aiztaisa degunu un bēg. Sagaršojot puvumu – saviebjas un spļauj. Tomēr var tikai brīnīties, cik bieži paliekam un nīkstam emocionāli samaitātās situācijās mājās, darbā un sabiedrībā, kur valda nesadziedētu un pūžņojošu pagātnes rētu izraisītas atkarības un uzvedības modeļi. Zinām, ka atcerēsimies nevis, ko citi mums teikuši, bet – kā likuši just. Taču neaiztaisām savas sirds ausis, degunus un mutes, lai to atvairītu, kā arī neprotam pienācīgi emocionāli sagandēto izspļaut vai pat izvemt.
Tomēr sirds ožas un garšas sajūtas arsenālā nav tikai briesmu signālraķete. Ir arī bauda, piepildījums un prieks. Esot līdzās, tverot un turot saņemto no veseliem, sirdsgudriem, mīlestības pilniem cilvēkiem un vietām. Ir tikai jāmāk tās sasmaržot un sagaršot!
