Jau izpārdots grupas “Dagamba” un kamerorķestra “Sinfonietta Riga” koncerts 20. augustā brīvdabas koncertzālē “Mītava”, kas atbilstoši tagadējiem epidemioloģiskajiem apstākļiem diemžēl spēj uzņemt trīskārt ierobežotu klausītāju skaitu. Taču kamerorķestra “Simfonietta Riga” diriģents Normunds Šnē labprāt piekrita sarunai ar “Ziņām”. Saruna gan nav tik daudz par gaidāmo koncertu kā par Jelgavu, kas ir Normunda dzimtā un jaunības pilsēta (līdz 90. gadu sākumam) un kuras mūzikas skolai nākamgad apritēs simt gadu.
– Kāda loma ir Jelgavas mūzikas skolai tavā dzīvē?
Uz Jelgavas mūzikas skolu, kur strādāja mani vecāki (mūzikas teorijas pasniedzēja Felicita Šnē un vijoļspēles pedagogs Romāns Šnē – red.), es gāju kā pilnīgs sīkais – jau no trīs četru gadu vecuma, vēl pirms iestājos bērnu skolā. Nereti gadījās tā, ka vecākiem mājās mani nebija kur likt, un tā pieskatīšanai tiku ņemts uz viņu darbavietu. Es mūzikas skolā zināju katras durvis, skolotājus, arī tantiņas, kas dežurēja garderobē. Tās man bija otrās mājas.
– Bērnu skolā tik gludi tev negāja. Esot bijušas domas par citām nodarbēm un profesijām. Pirms gadiem sešiem intervijā Latvijas Radio “Klasikai” Felicita Šnē minēja, ka bērnībā esi spītīgi vēlējies kļūt par leļļu teātra aktieri vai direktoru. Sākumā pat nelīdzējušas mātes atrunas, ka tev nav talanta tajā jomā.
Leļļu teātris bija pavisam bērnībā. Tolaik sacerēju un iestudēju ludziņas. Vēlāk pusaudža gados man jau bija domas par kinooperatora profesiju. Tomēr mūziku nekad tā īsti neesmu metis pie malas. Ar to vijoli gan nākotnes domas nesaistījās. Kurš bērnībā grib sēdēt un “zāģēt”! Un vēl mācīties vecāku vadībā, kur tu esi zem lupas! Bet tad pēc 7. klases man “ausīs iekrita oboja”, ko pamēģināju. Un laimīgā kārtā pedagoga Jāņa Kanajeva vadībā viss aizgāja. Viņš bija Latvijas Nacionālās operas oboju grupas koncertmeistars un vēl joprojām ļoti cienījamā vecumā strādā operas nošu bibliotēkā. 70. gados Jānis Kanajevs strādāja arī par obojas spēles skolotāju Jelgavas mūzikas skolā. Viņš kā pedagogs bija ārkārtīgi smalkjūtīgs un pacietīgs, bija patīkami ar viņu būt kopā. Arī profesionāli Jānim Kanajevam bija ļoti daudz ko teikt.
– Pēc pamatskolas iestājies mūzikas vidusskolā?
Ko vispār pusaudzis 8. klasē (tolaik pēc pamatskolas beigšanas – red.) var izlemt par savu nākotni! Tajā laikā viņu interesē viss, bet viņš ir pilnīgs nejēga, lai izšķirtos par kaut ko konkrētu. Tā bija tāda sevis meklēšana. Negribējās turpināt mācīties 1. vidusskolā, kur man bija forša klase, kas vēl tagad tiekas salidojumos. Bet ne par to ir runa! Man nepatika vidusskolas “liekie priekšmeti”. Matemātika mani neinteresēja, bet fizika ar radiotehniku gan. Arī ķīmija nez kāpēc labi padevās. Nu tas tāds jaunības periods…
– Lēmumu iestāties mūzikas vidusskolā taču ietekmēja arī vecāki? Ne jau tikai atklājums, ka mūzikas skolā biji saklausījis, kā skan oboja?
Gan, gan. Mamma man “bez rozā brillēm” teica, ka ar mūziku ir vērts nodarboties tikai tad, ja tu spēj būt ļoti labs. Tādu viduvēju mūziķu ir ļoti daudz, un vai tas vispār ir vajadzīgs. Mātes vārdus es atceros līdz šai dienai. Tas man ir atgādinājums: ja tu neieliec sevi visu, tad nav īsti vērts. Tomēr mūzika man ļoti patika. Es klausījos visdažādāko mūziku, mājās arī bija daudz visa kā. Tas kopumā radīja sava veida magnētismu. Nevar teikt, ka tolaik pats stingri kaut ko izlēmu. Bet “kaut kas taču jādara”, un es aizgāju uz Jelgavas Mūzikas vidusskolu.
Atmiņas no tā laika ir labas. Protams, specialitātes pedagogs Kanajevs, pedagogi Zaiga Sneibe, Zigurds Veide, mana mamma bija ļoti labi teorētiskajos priekšmetos. Direktora Arvīda Tareilas vadītais skolas simfoniskais orķestris… No šīs dienas viedokļa skatoties, tur daudz kas bija diezgan dīvaini, bet orķestris man patika. Tad vēl bija tādas ļoti interesantas lietas kā militārā mācība, ko pasniedza pulkvedis, šķiet, uzvārdā Kokins. Tas pie tā laika piederējās. Protams, vēl mūsu kursa audzinātāja Gunta Micāne, kas visus vidusskolas gadus bija ar mums kopā.
– Gunta Micāne pasniedza latviešu valodu un literatūru. Literatūra ir tev tuva?
Jā, bet es ļoti maz lasu grāmatas, jo diemžēl vienkārši nav laika. Varbūt vēlāk atradīšu tam laiku? Ja jautāsi, ko beidzamo esmu lasījis, nevaru pateikt. Lasu “Rīgas Laiku” – tas liek padomāt par daudzām lietām. Es izvairos uzņemt daudz informācijas medijos, neesmu sociālajos tīklos. Tur tagad var atrast nezin ko. Bet man liekas, ka mums ir jābūt galvā tam, kas ir vajadzīgs, nevis kādām blakus lietām.
– Jelgavā vēl nozīmīga vieta tavā dzīvē ir arī pilsētas kultūras namam. Orķestrim “Gamma”, grupai “Salve” Jura un Ivetas Griķu koncertansamblim. Kā tas sākās?
“Gammai” vajadzēja cilvēku, kas sēž pie skaņu pults. Tas bija ļoti primitīvi toreiz. Šķiet, kāds bija pateicis, ka mūzikas skolā ir viens tāds, kuru interesē tehnika un kuram ir “normālas ausis”. Tā es kļuvu par orķestra “Gamma” skaņu operatoru.
– Skaņu operators, kas atbild par visa orķestra kopskaņu, – tas jau velk uz tavu tagadējo diriģenta profesiju.
Principā jā. Skaņu operators veido skaņu balansu. Katrā ziņā tas nav pretrunā ar diriģenta mākslu. Tas saistīts arī ar to, ka es tagad nodarbojos ar skaņu ierakstiem. Kā producentam man ir apmēram 55 simfoniskās mūzikas diski.
Ar Jāņa Romanovska vadīto “Gammu” saistījās satikšanās ar džezu, tolaik populāro mūziku un turklāt samērā profesionālā izpildījuma līmenī. Manam skaņu operatora darbam gan bija arī otra puse – braukšana pa koncertiem, ballītēm, negulētas naktis, alkohols, bohēma un tā tālāk. Man laimējās, ka es nekļuvu no tā atkarīgs.
– Kaut kā neticas, ka bija laiks, kad tu tiešām gāji nost no ceļa?
Ir viena svarīga lieta, kas bija aktuāla vismaz tajā laikā. Mūs visus iemācīja strādāt, bet mēs netikām iemācīti atpūsties un kā tikt no darba vaļā. Tad nu katrs to meklēja pats pēc savas sajēgas un draugu kompānijas. Man darba ir bijis daudz par daudz. Es gan pats to nebiju sapratis. Ļoti daudz mūziķu atgriešanos kaut kādā līdzsvarā ir meklējuši glāzītē. Padomju laikos nauda tev bija, taču, kur tērēt, nebija, bet šņabja bode vienmēr pa ceļam. Tas nav noslēpums.
– Ģimene taču maina dzīvi? Tu pārnāc mājās un vairs neesi darbā.
Ir jāsatiek īstais cilvēks. Ja tā nav, tad labāk nevajag. Es biju precējies arī agrāk, kad biju jauns un dumjš. Tās attiecības izšķīda.
– Kad tu tagad esi Jelgavā?
Es šad tad atbraucu uz Jelgavu. Te kapsētā guļ mana mamma, kas aizgāja no dzīves pagājušajā gadā. Es atbraucu uz Jelgavu arī vienkārši tāpat. Ar Jelgavu saistās milzum daudz atmiņu. Pērn biju ciemos pie veciem draugiem pamatskolas klases salidojumā. Sakarā ar pilsētas jubileju filmējos vienā videosižetā. Man ļoti patīk, kā pilsēta ir pārvērtusies un kā tā cenšas atgūt savu seju. Man patīk Pasta sala, kas tagad ir piesaistīta pie pilsētas. Laikā, kad mācījos mūzikas vidusskolā, tur bija pļava un krūmi. Mēs tur bieži staigājām un no trīslitru burkām dzērām aliņu. Tagad viss izskatās cilvēcīgi.
– Par savām zvaigžņu stundām, sasniegumiem tu intervijās nerunā…
Mani zvaigžņu brīži ir tad, kad esmu uz skatuves un kopā ar kolēģiem esmu izdarījis to, kas bijis iecerēts. Diriģents jau pats neko nespēlē un nekādu troksni netaisa. Nozīme ir pieredzei, kas tev uzkrājas ar katru dzīves brīdi. Pirmkārt, tā nāk no tavām kļūdām, otrkārt, arī no uzvarām. Pieredzei ir vērtība, nevis atmiņām par kaut kādiem varoņdarbiem.
– Lasot stāstu par to, kā tu kļuvi par “Sinfonietta Riga” diriģentu, var domāt, ka tā bija kā nejaušība. Orķestrim vajadzēja diriģentu, un tu pamazām uzņēmies šo lomu. Vai tomēr vēlēšanās diriģēt tev nenāk no vectēva Alberta Mucenieka, kas pirmskara Latvijā bija Gulbenes aizsargu pūtēju orķestra diriģents, ir dibinājis Alūksnes mūzikas skolu un pēc atgriešanās no izsūtījuma Krievijā, Vorkutā, vadīja pūtēju orķestrus Madonā, Bauskā un Jelgavā?
Kaut kādā zemapziņas līmenī vēlēšanās diriģēt radās tieši no vectēva. Kad biju mazs puika un vecākiem nebija iespējams ņemt mani līdzi uz mūzikas skolu, gāju ar viņu uz kultūras namu un skatījos, kā viņš diriģē pūtēju orķestri “Jelgava”. Līdzi vectēvam biju arī Dziesmu svētkos. Viņš uz mani atstāja fascinējošu iespaidu. Kā vectēvs tika galā ar tiem četrdesmit večiem, kas sēdēja viņa priekšā! Es rakos cauri viņa nošu kaudzēm un milzīgajai bibliotēkai. Vismaz bērnībā šķita, ka tā ir milzīga. Skatījos, kā viņš raksta orķestra balsis. Mana saikne ar vecotēvu bija fenomenāla. Mēs daudz laika pavadījām kopā. Gan dārzā būvējām vasarnīcu, gan kopā ar viņu un vecomammu iekopām dārzu.
Ne visu, ko viņš kā mūziķis darīja, es sapratu, bet interese par diriģēšanu tolaik kaut kādā veidā aizsākās. Tad Jelgavas Kultūras namā dzīve ritēja ļoti intensīvi. Katru vakaru tā māja riktīgi vārījās.
– Vai kamerorķestris ir tas mūziķu kolektīvs, kur vari sevi vislabāk īstenot kā mākslinieks, kā diriģents?
Es nevaru teikt, ka kamerorķestris dod iespēju izpausties vislabāk, jo labas mūzikas ir šausmīgi daudz. Man patīk kamerorķestra iespēja paveikt visu ļoti kvalitatīvi. Lielajā simfoniskajā orķestrī cilvēku ir ļoti daudz. Katrs ar dažādām domām. Taču šķiet, ka “Sinfonietta Riga” esam satikušies domubiedri. Mēs gribam, lai mēs spēlējam labi, un gribam ar katru koncertu iet kaut kur tālāk. Tas ir mūsu roku darbs, un tas ir pie sirds. Man ļoti patīk simfoniskā mūzika, un ir lietas, ko kamerorķestrī nevaram nospēlēt, jo tad būtu vajadzīgs liels sastāvs. Taču kamerorķestrī mēs visi esam ļoti labā kontaktā. Tas ir dzirdams. Koncertā uz skatuves mums visiem ir jāsaplūst. Ja tas nenotiek, tad nevar sasniegt augstu līmeni. Protams, visām profesionālajām lietām arī jābūt, bet tas ir pakārtoti. Ļoti svarīgs ir savstarpējais kontakts.
– 20. augusta koncerts Jelgavā brīvdabas koncertzālē “Mītava” “Sinfoniettai Riga” ir kopā ar “Dagambu”.
Ar “Dagambu” esam diezgan daudz muzicējuši arī iepriekš. Man ir simpātiski tas, kā viņi spēlē akadēmisko mūziku. Protams, tas ir savā aranžējumā, bet ļoti labi uzrakstīts arī orķestrim. Man ļoti patīk, kā spēlē “Dagambas” vadītājs Valters Pūce. Viņš ir izcils čellists, vismaz savā žanrā noteikti. Mums ir cieša un, ceru, abpusēji patīkama sadarbība.
– Kā kamerorķestrim “Sinfonietta Riga” paiet pandēmijas laiks?
Cenšamies darīt to, kas ir iespējams un kas ir atļauts. Gandrīz trīs mēnešus bijām pilnīgā “Stop!” režīmā. Orķestrim tas ir slikti. Ir jāspēlē kopā. Arī finansiālu apstākļu dēļ nepieciešams atgriezties apritē.
– Tu esi arī iejaucies politikā, paužot atbalstu valdībai, kas pieņēmusi lēmumu par koncertzāles būvēšanu Rīgā, Elizabetes ielā 2, vispirms gan nojaucot tur atrodošos biroju ēku, kur savulaik izvietojās Latvijas Komunistiskās partijas Centrālkomiteja.
“Sinfonietta Riga” mājaslapā publicētais nav mans personīgs vēstījums, to mēs orķestrī visi kopā izdomājām. Bet, atklāti sakot, es neceru, ka tur kaut kas notiks. Rīgas koncertzāles “bīdīšanā” esmu piedalījies jau gadus divdesmit, bet tas nav izkustējies ne no kāda punkta. Esmu parakstījis neskaitāmas vēstules, memorandus, nodomu protokolus. Man tas viss ir apnicis. Vairs neceru, ka es jaunajā koncertzālē uzstāšos, ja to arī kādreiz uzbūvēs. Tomēr man kā diriģentam ir pienākums pastāvēt uz to, kas Rīgai ir vajadzīgs. Mēs izskatāmies vienkārši muļķīgi. Koncertzāles ir Rēzeknē, Liepājā, plus mīnus Cēsīs, bet galvaspilsētā Rīgā, kur ir bāze, nevaram saņemties un uzbūvēt.
Ir kaut kāds limits, cik cilvēku var būt klāt teātra izrādē vai koncertā, lai to normāli uztvertu. Orķestris nevar spēlēt stadionā vai Dziesmu svētku lielajā estrādē. Katrai mākslai ir sava vieta. Ir skaidrs, ka kaut kāda trīs tūkstošu zāle simfoniskās mūzikas koncertiem absolūti nestrādā. Tā ir par lielu. Ja tu sēdi balkonā, tad uz skatuves neko lāgā neredzi, bet skaņa ir tāda, ka gribas pagriezt to skaļāk. Katrai telpai ir robeža. Simfoniskajai mūzikai būtu vajadzīga zāle ar 1400–1500 vietām, bet tādas Rīgā nav. Lielā ģilde, kur ir piecsimt vietu, ir izsmēlusi savas iespējas. Tur nevar iebūvēt liftu, lai paceltu uz skatuves instrumentus, mūziķiem tur nav telpas, kur pārģērbties. Publika burzās pa tām divām jocīgajām zālēm. Skaņa ir ļoti viduvēja. Tagad taisās kaut ko pārbūvēt, cerams, kaut kas iznāks.
– Tavs darba kabinets spīķeros ir askētisks un vienkāršs. Skats pa logu ir uz Daugavu, kas plūst uz priekšu un atpakaļ (atkarībā no vēja un Rīgas HES darbības režīma).
Es nedzīvoju pāri saviem līdzekļiem, un man nevajag kontā simts tūkstošus, lai justos normāli. Nav naudā tā laime.
– Bet kur tev ir laime? Mūzikā, ģimenē, bērnos?
Man liekas, ka vispār ir vērts dzīvot, ja tam ir kaut kāda jēga. Ir filozofi, kas saka, ka dzīvei vispār neesot jēgas. Iespējams, kosmiskā mērogā tā arī ir. Un tomēr, ja mēs pasaulē esam, tad būtu svarīgi nesabojāt to īso laiciņu, ko te pavadām. Ja runājam par Zemi, tad ir skaidrs, ka Saule kļūs arvien lielāka un uz Zemes dzīvot nevarēs. Te būs ļoti karsts un viss, kas paliks, izvārīsies. Tas gan notiks pēc miljoniem gadu, un var jau būt cilvēce līdz tam laikam kaut kur aiztīsies.
Normunds Šnē
Dzimis 1960. gadā Jelgavā
Skolas:
■ Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas obojas spēles klase un diriģēšanas meistarklase,
■ Jelgavas Mūzikas vidusskolas obojas spēles klase
■ Papildinājis zināšanas Amsterdamā, Bernē, Budapeštā, Miškolcā, Sanktpēterburgā
Skolotāji:
Jānis Kanajevs, Vilnis Pelnēns, Heincs Holligers, Tamāra Fidlere, Jurijs Simonovs, Jorma Panula, Imants Resnis
Obojists:
■ 1978–1997 – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra oboju grupas otrais koncertmeistars,
■ kopš vidusskolas gadiem – solists, kameransambļu dalībnieks
Diriģents:
■ kopš 2006 valsts kamerorķestra “Sinfonietta Riga” mākslinieciskais vadītājs,
■ kopš 1999 Rīgas Festivāla orķestra dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs,
■ kopš 1998 iestudē un vada izrādes Latvijas Nacionālajā operā,
■ 1987–2006 – orķestra “Rīgas kamermūziķi” dibinātājs un mākslinieciskais vadītājs,
■ 1996–1998 – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģents,
■ 1997–1998 – Liepājas simfoniskā orķestra viesdiriģents
Cita pieredze:
■ 2006 – 2019 – Latvijas Mūzikas akadēmijas asociētais profesors skaņu režijas kursā un obojas klasē
■ Spēlējis oboju un ģitāru, kā arī bijis skaņu režisors progresīvā roka grupās “Salve”, “Sīpoli”, “Marana”,
■ dažādu žanru CD ierakstu producents un māsteringa inženieris
Ģeogrāfija:
koncertējis Austrālijā, Austrijā, Dānijā, Francijā, Itālijā, Japānā, Krievijā, Lielbritānijā, Nīderlandē, Norvēģijā, Somijā, Spānijā, Šveicē, Vācijā, Zviedrijā
Apbalvojumi:
■ kā diriģents sešas reizes dažādās nominācijās saņēmis Latvijas Lielo mūzikas balvu, Baltijas Asamblejas balva, Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balva,
■ Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks
Hobijs:
kaislīgs radioamatieris (izsaukuma signāls YL3DQ), 1980. gada pasaules čempions
Precējies, trīs bērnu ģimenes tēvs
