Koronavīrusa dēļ uz laiku iebremzētie sporta pasākumi uzņem apgriezienus, un Pasta salā atgriezies arī gadskārtējais Jelgavas čempionāts pludmales volejbolā. Pirmajā posmā jūlija nogalē tas pulcēja 25 dalībnieku pārus, otrajā posmā aizvadītajā sestdienā nedaudz mazāk, taču galvenais rīkotājs un tiesnesis vīru volejbola komandas “Biolars/Jelgava” menedžeris Andrejs Jamrovskis par atsaucības trūkumu nav bažīgs. “Vasarā katram ir savi plāni. Savs grafiks arī mūsu atklātajam turnīram, un, ja plāni ar šo grafiku sakrīt, tad arī entuziasti ir klāt,” Andrejs pēc iepriekšējo gadu pieredzes paredz, ka trešais un šīsvasaras pēdējais posms Piena, maizes un medus svētku laikā 29. augustā varētu būt dalībnieku apmeklēts krietni kuplāk.
Pilsētas atklāto pludmales volejbola čempionātu, kas sākotnēji norisinājās Zemgales Olimpiskajā centrā, bet pēcāk jau pārcēlās uz labiekārtotajiem smilšu laukumiem Pasta salā, “Biolars/Jelgava” sadarbībā ar Sporta servisa centru rīko kopš 2013. gada, un tā pastāvēšanu lielā mērā nodrošina gan Andreja organizatoriskās prasmes, gan paša sportiskajā karjerā krātā atpazīstamība Latvijas volejbola aprindās.
– No daugavpilieša esi kļuvis par Jelgavas vīru volejbola “pīlāru”. Kā nonāci šaipusē?
Kad mācījos vēl vidusskolas pēdējā klasē, “Ozolnieki” mani uzaicināja – treneris Jurijs Deveikus un kluba vadītājs Rolands Baranovskis. Tā kā Daugavpilī tobrīd profesionālā komanda bija “nobrukusi”, tas bija loģisks solis, lai turpinātu sevi pilnveidot sporta veidā, kas man patīk. Pabeidzu vidusskolu un laidos lielajā dzīvē. Pirms tam jau gan arī aizmugures sarunās vecākiem bija apsolīts, ka komandas režīms izlaisties neļaus.
– Daugavpils cauri laikiem bijusi viens no spēcīgākajiem Latvijas volejbola centriem, vai tas iespaidoja arī tavu sportisko izvēli?
Mans izvēles stāsts ir ļoti vienkāršs – tā notika, pateicoties māsai Diānai, kas 90. gados bija vairākkārtēja Latvijas čempione Daugavpils “Ķīmiķa” sastāvā un arī valsts izlases spēlētāja. Kopā ar mammu apmeklējām spēles, biju priecīgs un laimīgs par viņas panākumiem, un tad arī sapratu, ka tas ir foršs sporta veids, ar ko gribu nodarboties. Kad uz skolu atnāca treneris un uzrunāja bērnus iesaistīties volejbolā, mans lēmums jau bija pārliecinošs.
– Kas bija tavs pirmais treneris?
Vjačeslavs Bulavskis. Kādus pirmos trīs gadus. Pēc tam jau sporta skolā Boriss Čolokjans. Viņa vadībā spēlēju arī Latvijas junioru izlasē, kas iekļuva Eiropas čempionāta finālturnīrā, gūstot līdz šim augstākos šā vecuma volejbolistu panākumus.
– Vai Ozolnieki pēc tam būtu vērtējami kā pakāpiens uz augšu?
Protams. Tajā brīdī “Ozolnieki” uzņēma apgriezienus. Deveikus bija ambiciozs treneris, un kopā ar kluba vadību komandai visaugstākie mērķi. To sasniegšanai arī acīmredzot tikām uzaicināti divi daugavpilieši – līdz ar mani arī Vladislavs Hotuļovs. Trenējāmies un centāmies sevi pierādīt. Varbūt sākumā pat pārāk strauji un bez jaunpienācēju diplomātijas, bet drīz vien jau iedzīvojāmies, un komanda veidojās kā vienots organisms – ar pārliecību, ka varam uzvarēt Latvijas čempionātu, ar savu vietu tajā arī mums.
– Patiesībā jau ne tikai iedzīvojies – drīz vien “ozīši” varēja palepoties, ka viens no viņu rezultatīvākajiem spēlētājiem nopelnījis vietu Latvijas izlasē, kas 2003. un 2006. gadā posās Eiropas čempionāta kvalifikācijas spēlēm. Kā pats vērtē šo laikposmu savas meistarības izaugsmē?
Varbūt ne pirmajā Ozolnieku sezonā, bet pēc tam jau uz izlasi tās sagatavošanās periodā tiku uzaicināts katru gadu. Tiesa, trenera Raimonda Vildes nosauktajā divpadsmitniekā, kas pārstāvēs valsti sacensībās, tiku ne katrreiz, taču divas trīs reizes tas izdevās. Jebkurā gadījumā piedalīties augsta līmeņa treniņu procesā kopā ar Latvijas labākajiem šā sporta veida pārstāvjiem, no kuriem vari daudz ko mācīties, – tas nāca tikai par labu.
– Eiropai kvalificēties neizdevās, toties 2005. gadā “Poliurs/Ozolnieki” teica savu vārdu Baltijas mērogā, izcīnot jaundibinātās igauņu–latviešu “Schenker” līgas pirmo čempionu titulu. Kā šis notikums palicis atmiņā?
Jā, kopīgais čempionāts tagad turpina pastāvēt ar Baltijas līgas nosaukumu, bet pirmajiem čempioniem uz visiem laikiem būs nozīmīga vieta tā vēsturē. Jāatzīst, ka “Ozolnieki” toreiz bija ļoti laba komanda. Bija arī radīti lieliski apstākļi ar treniņiem divas reizes dienā. Tas nevarēja nedot rezultātu.
– Pēc tam igauņi laikam saprata, ka ar latviešiem nebūs joki, un nu viņiem sāk veikties arvien labāk.
Jāatzīst, ka šodien ar tik mazu budžetu, kāds tolaik bija “Ozolniekiem”, vairs tāda līmeņa komandu nevar izveidot. Tagad finansiālā ziņā ir citas prasības – gan spēlētājiem, gan komandai kopumā, lai tā varētu pastāvēt un startēt sacensībās. Cik zināms, igauņu nodokļu politika ir gan sponsoriem, gan spēlētāju atalgojumam daudz labvēlīgāka, bet pie mums tajā pašā laikā kļuvusi vēl spiedīgāka un sporta atbalstam nemotivējoša.
– Varbūt finansiālas problēmas kaut kādā mērā bija pamatā arī tam, ka 2010. gada Latvijas čempionvienība “Biolars/Olaine–Ozolnieki”, tuvojoties nākamajai virslīgas sezonai, sadalījās divās?
Savā ziņā jā, bet tas nāca arī saistībā ar atšķirīgiem uzskatiem par turpmākajiem plāniem. Vieni tajos ievērtēja iespējas augstāka līmeņa startiem, varbūt arī līdzdalību Eirokausos, citiem vairāk patika pašreizējā situācija, kas, protams, arī nebija slikta. Tā no viena kluba izveidojās divi, un Latvijas vīriešu volejbola kontekstā arī to var vērtēt tikai pozitīvi.
– 2012. gadā Latvijas čempioni, nu jau trīskārtēji Latvijas kausa un divkārtēji “Schenker” līgas pirmssezonas Superkausa ieguvēji, 2016. gadā arī līgas sudraba medaļnieki. Tad gan jau pats vairs biji nevis spēlējošais menedžeris, bet “tikai” menedžeris. Vai un kā personīgi pārdzīvoji šīs pārmaiņas?
Topošajā “Biolars/Jelgava” komandā, uz kuru pārcēlos līdz ar treneri Juriju Deveiku, tiku uzrunāts uzņemties arī kluba menedžera pienākumus. Vajadzēja gādāt par komandas treniņu iespējām, budžetu, meklēt ekipējumu, vienoties ar potenciālajiem spēlētājiem. Tas bija interesants jaunu lietu apguves posms, taču arī grūts un daudz laika prasošs. Turklāt biju ne tikai spēlētājs un menedžeris klubā, bet arī sācis strādāt toreizējā “Lattelecom”, tagad “Tet”, par biznesa klientu menedžeri. Izbraucu septiņos no rīta, dienu pavadīju darbā, pēc tam – ar klubu saistītās lietas un treniņš. Nereti atgriezos mājās vienpadsmitos vakarā. Sestdienās, svētdienās spēles, un tā vairākus gadus pēc kārtas. Kamēr esi viens, varbūt kādu laiku vari to atļauties, bet kad jau ir ģimene… Arī gadu dēļ sāku manīt, ka spēlēšanai jāmet miers. Redzot, kā komandā ienāk jaunie, nāk prātā arī, kā pats juties, kad vecākie nelaida pie teikšanas. Tā ka viss ir noticis likumsakarīgi un bez liekiem pārdzīvojumiem.
– Virslīgas komandai spēles Zemgales Olimpiskajā centrā, bet treniņi Mārupē. Jaunatnes volejbols ar nelielām grupām tikai Jelgavas novadā. Atceros, pirms dažiem gadiem bija tāds volejbola popularizēšanas projekts “Fortum treneris” un skolās iepazīstinošas nodarbības vadīja jūsu komandas spēlētājs Agris Leitis. Kādas vēl pašreizējos apstākļos saredzi iespējas vīriešu volejbola attīstībai Jelgavā?
Novadā ir jauniešu treniņgrupas, un ar novada komandu mums pastāv arī fārmkluba līmeņa sadarbība. Esam aicinājuši arī novada spēlētājus pārbaudīt savus spēkus mūsu klubā. Par “Fortum treneri” – jā, 2015.–2017. gadā bija tāds uz sporta popularizēšanu vērsts projekts, kādus, cik zinu, starptautiskā siltumapgādes kompānija realizēja arī citās valstīs. No mūsu viedokļa šāda sadarbība bija forša un cerīga. Par treneriem tajā iesaistījās arī Matīss Gabduļins, Raimonds Liniņš, Aigars Sniedzāns, Arvis Zelčs, Aleksandrs Kudrjašovs, Kārlis Pauls Levinskis. Bet tad kompānijas globālā politika mainījās citā, šķiet, vairāk kultūras, virzienā. Teorētiski jau varētu spriest arī par volejbola ieviešanu pilsētas sporta skolā, kuras direktors, starp citu, ir šīs jomas speciālists, taču svarīgākais priekšnoteikums ir pašu bērnu skaits. Jelgavā, jo īpaši zēniem, ir ļoti daudz citu sportisku iespēju un arī savas ilggadējas tradīcijas – ar futbolu, basketbolu, hokeju, regbiju. Tomēr pilsētā nav mazums laba līmeņa volejbola līdzjutēju, un ar viņu atbalstu “Biolars/Jelgava”, domāju, vēl teiks savu vārdu.
– Iepriekšējo Baltijas līgas sezonu pabeidzāt ar neveiksmīgu ceturtdaļfinālu pret igauņu “Saaremaa”, bet veiksmīgu izglābšanos no “Covid-19” uzliesmojuma, kas pēc Itālijas volejbolistu viesošanās dažas dienas vēlāk sākās turpat Sāmsalā.
Tā tiešām bija veiksme, jo spēlējām pret tiem pašiem volejbolistiem, kas nupat bija uzņēmuši itāļus, sarokojāmies ar tiem pašiem komandas pārstāvjiem, starp kuriem, kā vēlāk izrādījās, bija arī saslimušie.
– Vīruss kā pie mums, tā pie ziemeļu kaimiņiem pagaidām šķiet pierimis, vai nākamajai volejbola sezonai jau top kādi plāni?
Skaidrs, ka ir jāraugās uz priekšu – ja domāsim par to, būs vai nebūs vīruss, varam laiku arī pazaudēt. Kopīgi ar treneri Austri Štālu veidojam komandu, kas jau par 90 procentiem ir nokomplektēta. Pašlaik notiek pārrunas ar diviem ļoti spēcīgiem volejbolistiem, kuru vārdus vēl negribu atklāt. Domāju, ka jo īpaši pašreizējā situācijā gan motivējoša, gan šābrīža loģikai atbilstoša ir iespēja strādāt tāda uz rezultātu vērsta trenera vadībā, kāds ir Austris.
– Visbeidzot par tavām sportiskajām atvasēm. Dēliņa prioritāte pagaidām droši vien ir “soļošana”, vai ir nojausma, ko izvēlēsies otrklasniece Valērija?
Robertam nupat nosvinējām gada jubileju, un nedēļu pirms tam viņš sāka staigāt. Valērijai jau astoņi, bet, manuprāt, šajā vecumā domāt par sporta specializāciju ir par agru. Sākumā jāpamēģina viss – jāpārbauda, kādas kustības padodas, kā ar veiklību. Pilsētā bija tāda programma “Atrodi savu sporta veidu”, ar tās starpniecību arī daudz ko pamēģinājām. Ikdienā pamētājam bumbu grozā, braucam ar riteņiem, ejam uz baseinu, bet izvēle vēl priekšā. Varbūt viņai patiks dejošana vai gribēsies muzicēt.
